Literārā lappuse

2017. gada 22. jūnijs 00:00

Rakstniecei un dzejniecei Ginai Viegliņai-Vallietei vasaras saulgrieži nāk ne tikai ar «Sauli plaukstās», jaunāko dzejas krājumu, bet arī ar nozīmīgu dzīves gadskārtu – šodien 70. dzimšanas diena. Taču par to daudz nozīmīgāks ir rakstnieces paveiktais. Ilgākā laika posmā iznākušas septiņpadsmit grāmatas, vēsturisks pētījums par Valli, dzeja, proza, grāmatiņas bērniem ar autores zīmējumiem. Daudzi dzejoļi ieguvuši arī muzikālu skanējumu, tā autori Andris Kristons ar skaņdarbiem bērniem un sakrālo mūziku, kā arī Jānis Mikulāns un Dace Bula. Ginas Viegliņas-Vallietes dzeja allaž bagātina arī mūsu laikraksta literāro lappusi.

Vēstures skolotājas darbā Valles vidusskolā aizvadīti vairāk nekā trīsdesmit gadi. Pieredze ļāva uzkrāt zināšanas, ko varēja dot gan saviem audzēkņiem, gan strādāt ar muzeju un arhīvu materiāliem, lai izpētīto un uzzināto publicētu grāmatās. Kā uzsver pati autore, vēstures izpratne nesākas ar iekaltiem gadskaitļiem, tā veidojas, interesējoties par savu vistuvāko apkārtni, pagalmu, ielu, ciematu, uzkalnīti aiz tā un bērzu birzi. Bet galvenokārt, iepazīstot cilvēkus un dzimtas, kas gadsimtiem cauri spējušas saglabāt savas saknes neskartas un atmiņu dzīvu.

Kā pastāsta Zenta Valtere, apgāda «Jumava» projektu nodaļas vadītāja, jau pirmajā apgāda rīkotajā konkursā «Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana Latvijas novados», kas risinājās sadarbībā ar pašvaldībām, Gina Viegliņa-Valliete ar iesniegto manuskriptu «Pa votu un sēļu pēdām» bija nominantu vidū. To apgāds publicēja 2014. gada sākumā. Darbs ātri ieguva lasītāju ievērību, un tas vedināja uz tālāku radošo kopdarbu ar autori. Viņa ir aktīva ne tikai rakstot, tāpēc viegli sastrādāties arī rediģēšanas gaitā... Jaunākais Ginas Viegliņas-Vallietes manuskripts «Rainis un viņa mātes» apgādā jau sagatavots laišanai klajā.

Un ik gadu pa grāmatai. «Ar zobenu un mīlestību» (2015), «Atradene un eņģelis» (2016), «Dievs, piedod!» (2017), abas jaunākās būtu atsevišķas sarunas vērtas, jo visdziļāk ielūkojas rakstnieces pašas liktenī.

Cik tajā nejaušību, cik likumsakarību, cik tajā darba un cik talanta? Uzrodas mūžīgie jautājumi, kad mums dzīvē un literatūrā laimējies sastapt tik gaišu, sirsnīgu personību, darbīgu un talantīgu rakstnieci. Novēlam, lai viņas sargeņģelis ar viņu ir kopā arī turpmākajos gados.

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

***
Es šķērsoju vēstures telpu
Ar šaubām un ilūzijām,
Kur labais un ļaunais iet blakus
Ar vecām un gurušām kājām.
Vienalga, vienalga vēl eju
Un šķērsoju pakalnus, lejas,
Un ielaužos mūžības elpā,
Kur zalktis par mani smejas.
Vēl šaubos, ka eju, patiesi,
Un šķērsoju vēstures telpu
Ar veltīgām ilūzijām,
Ar manu un tavu telpu.

Prieks
Mans prieks ir zila debess,
Tāds kluss un vienkāršs prieks,
Ja piedomāju vairāk,
Tas tiešām nav vairs nieks.
Tā debess reizēm zila,
Un reizēm tumša tā,
Par laiku, kas reiz bija,
Tu mani neizvaicā.
Kad spoža saule smejas,
Kad tumsa, lietus līst,
Es dažkārt skatos, brīnos,
Kur mākonis tā klīst.
Bet ziemā, kad ir salti,
Kad lausks kokos cērt,
Man gribas egli stādīt,
Ar zariem tumsu šķelt.
Un, kamēr prieks vēl klejo,
Pa kupenām tas klīst,
Mans prieks jau sniegā dejo,
Tam laimē asras līst.

Mirklis
Dieva sūtīts katrs mirklis
Dvēselisku gaismu dod,
Tikai katram gaišais brīdis
Savā dzīvē jāatrod.
Tikai katram zaļā pļavā
Margrietiņas jānoplūc,
Lai, pa ziedlapiņai plūcot,
Ietu tu, kaut ceļš šis grūts.
Nogurums kā migla izgaist,
Saules glāsts kad pāri slīd,
Mīlestība, labestība
Atvasaras lapās krīt...

Pegazs
Mans sapņu Pegazs
Pērnās niedrēs ganās,
Viņš vējā šūpojas
Un zemu klanās.
Vējš glāsta kaklu,
Saceļ krēpes gaisā,
Es iedodu viņam
To, kas man maisā.
Tīras auzas un sauli,
Dzejas rindas un smaidu,
Viņš vienmēr pie manis,
Kad viņu gaidu.
Viņš atskrien arvienu
Un pieglaužas klusi,
Kad rakstu ko jaunu,
Visu aizmirsusi.

Tiem, kas atgriezušies mājās
Pie viena galda pulcēt kopā
Tos izkaisītos un pazaudētos,
Un sadoties roku rokā
Kā bitēm stropā.
                Kungs, es lūdzu!
Pie viena galda sēdēt un
Vārdu pa vārdam teikt,
Lai nepazūd mūsu valodiņa,
Mīļā un labā!
               Dievs, es lūdzu!
Apturi vētras sēju,
Palīdzi atgriezties mājās
Un jaunu uguni kurt!
Notraus asaras sājās!
                    Dievs, palīdzi latvjiem!

Visskaistākie vārdi
Visskaistākie vārdi, ko teici,
Bija vārdi, kurus nepateici,
Tu skatījies manī un smējies,
Kā pienenes pūka cēlies.
Tu skūpstīji lūpas, kas aizdegās,
Kā taurenis manējās nolaidās,
Es sapratu: pasaule tavējā
Vairs nebija mana, bet mūsējā.
Mēs gluži kā taureņi lidojām,
Tādi maigi un mīļi klusējām,
Es vaicāju: mīļais, ko teici?
Vai kaut ko man nepateici?
Tie vārdi, ko man tu teici,
Bija vārdi, kurus nepateici,
Nu abi mēs sēžam un klusējam,
Viens otru baltā miglā meklējam.

Atdod, Dievs, man gadus nodzīvotos!
Atdod, Dievs, man gadus nodzīvotos!
Šodien vēlos atkal jauna būt,
Gribu dzirdēt lakstīgalas dziesmas,
Kurās prieku, mīlestību jūt.

Tur, kur piecēlos, no jauna stāvu kājās,
Balti bērzi zemu zarus liec,
Beidzot zinu, kā uz zemes klājas,
Eņģelīti, lūdzu, neaiztiec!

Dievs, šie gadi strauji nodzīvoti,
Daudz ir ceļu augšup, lejup iets,
Skatos ārā, ceriņziedi staro,
Un, tur valda īsts un patiess prieks.

Mana bite pieskaras pie krūtīm,
Jūtu, sirds kā nektārs, kuru sūc,
Bite, mana čaklā bite,
Savādi uz mani skatās, dūc.

Atdod, Dievs, man gadus nodzīvotos!
Jaunāka es šodien vēlos būt,
Gribu krēslu, lakstīgalas
dziesmas,
Kurās prieku, mīlestību jūt.

Ceļā
Vai es ceļos, vai es rimstu,
Manā ceļā bite dūc,
Kas, uz ziediem nolaidusies,
Saldu, saldu medu sūc.

Pāri ceļam diena steidzas,
Bet virs galvas debess zilst,
Brienu es pa ziedu pļavu,
Priekā sirds ik soli silst.

Kvēlo saule debess krokās,
Ziedos čaklās bites dūc,
Balti mākoņi peld vējā,
Rokas rudzupuķes plūc.

Vai es ceļos, vai es rimstu,
Manā ceļā zvaigznes mirdz,
Vēl es brīnīšos, kad iešu,
Kamēr pukstēs mana sirds.

Tu ieskanies
Tu ieskanies
Kā sīka takts,
Vai sadzijusi
Senā vāts?
Kur sēļu zeme
Sirdi plēš,
Liec kokus
Rudenīgais vējš.
Tu – vajadzīga,
Šeit tavs mūžs,
Lai kādi vēji
Eglēs pūš.
Tu ieskanies
Kā smalka nīts,
Jo tas, ko dari,
Vajadzīgs.

Kā mūžiņu nodzīvojam?
Kā mēs savu mūžiņu
Nodzīvojam? –
Drusku augšup tiecamies,
Apkārt saulei vijamies,
Reizēm lejup liecamies,
Tā mūžiņu nodzīvojam.
Kā tie dadži pielīpam,
Zemei cieši,
Visiem vējiem pakļauti,
Nu, patiesi,
Tomēr stingri stāvam mēs,
Nesaliekti,
Tā mūžiņu dzīvojam
Nesatriekti.
Dievs, dod mūžu nodzīvot
Taisni, brīvi!
Savu zemi nepamest,
To, ko mīli,
Mēs kā priedes stāvēsim,
Ilgi, ilgi dzīvosim,
Vienmēr brīvi.

Nākotnes redzējums
Reiz pieskaršos es kādai zvaigznei
Un abas kopā mirdzēsim,
Tas laikam notiks kādā naktī,
Kad kopā sveces iedegsim,
Un zemes dzīve liksies tāla,
Tur kaut kas nedrošs, varbūt salts?
Es pieskaršos ar plaukstām zvaigznei,
Kur pērkons grandēs, zibens balts.

Visu mūžu mācos
Visu mūžu labestību mācos,
Tas ir ceļš, kā ļaunu nedarīt,
Saule uzlec, vakaros tā noriet,
Mana ceļā zvaigznes lejup krīt.

Visu mūžu domāju par ļaudīm,
Kas man, cieši ejot, garām iet,
Apliecinu viņiem savu prieku
Tur, kur kokos strazdu koris dzied.

Visu mūžu ceļš ar pieturzīmēm
Manu ceļu krēslā izgaismo,
Labestības, mīlestības vārdus
Vēji, garām skrienot, savieno.

Rīts
Līdz sāpei caurspīdīga debess,
Līdz sāpei pamale kļūst sārta,
No gaismas projām aizbēg mēness,
Es rītu atdzeros bez sāta.

Jo pavasara saule spoža,
Jau gribas zelta starus smelt,
Cik krāsaina, cik tā ir koša!
Es jūtu – vēl es varu spēt.

Līdz sāpei caurspīdīga debess,
Līdz sāpei pamale kļūst sārta,
Prom aizbēg sudrabotais mēness,
Un diena saules staru skarta.

Eņģelim
Viņš sēdēja un raudāja,
Un matos krita sniegi,
Viss sajaucās ar asarām,
Dievs noglāstīja liegi.

Viņš teica – laiks kā ūdens plūst,
Mēs pasēdēsim abi!
Kas bijis, tas ir pagājis,
Gan, mazais, viss būs labi!

Ar sapņiem un ar cerībām,
Ar atmiņām un mokām
Dievs viņam galvu glāstīja
Un paņēma uz rokām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas