Dzimta – stiprā klints un drošais patvērums

2017. gada 13. jūnijs 00:00

2001

Dzimta – stiprā klints un drošais patvērums

Ģimenes glabā pētījumu par senčiem un senas fotogrāfijas.

Robins – ņiprs trejkrāsu bīgls – rātni sēž pie saimnieces Ausmas Saukumas kājām. Reizēm uzmet man savu «senēģiptieša» skatienu ar precīzi ietonētajām acu līnijām. Gaida, lai paglaudītu. Sarunā ar Ausmu par viņas dzimtu esam pavadījušas trīs stundas. Tagad mēs vienkārši klusējam un glāstām Robina zīdaino kažoku.

Ciltskoka pētniece
Baušķenieces Ausmas Saukumas (dzimusi Tardenaka) dzimta ir ļoti plaša un sazarota, tās vēsture ir pamatīgi izpētīta. Jau 58 gadus Ausma ir laulībā ar ceļu inženieri vidzemnieku Kārli Saukumu. Pārim ir divi bērni un pieci mazbērni. Kārļa tēvs – arī Kārlis – un viņa brālis Ernests Saukums piedalījās brīvības cīņās un no Latvijas valdības dāvinājumā saņēma mājas un zemi Limbažu apriņķa Pociemā.

Radiniece – P. Stradiņa slimnīcas ķirurģe Vaida Villeruša – senās dzimtas pētījumiem veltīja 40 gadus. Brīvos brīžus viņa pavadīja Valsts vēstures arhīvā, iedziļinoties Vecsaules luterāņu draudzes baznīcas grāmatu ierakstos un citos dokumentos, pa kripatiņai vien vācot faktus. Tos Vaida Villeruša apkopoja apjomīgā manuskriptā, kura kopijas uzdāvināja dzimtai piederīgajiem.

Ausma Saukuma stāsta: «Vaida bija apbrīnojama personība – smalkjūtīga, inteliģenta, ar nomierinošu balsi, bet izpētes darbā – īsta caursitēja! Viņa kājām apstaigāja Vecsaules pagastu, jo mašīnas ārstei nebija, lai uzmeklētu senču mājvietas un kapus. Mēs esam bieži tikušās. Atceros, ka Vaida bija izbrīnīta, Vecsaules kapsētās neatrodot daudzu dzimtas locekļu uzvārdus. Es viņai pastāstīju, ka visi saimnieki tika izsūtīti uz Sibīriju. Staļina laika represijas Vecsauli skāra ļoti, ļoti smagi. Savās ekspedīcijās Vaidai izdevās satikt vienīgo dzimtas vecākās paaudzes pārstāvi šajā pagastā – manu tēvu Eduardu Tardenaku. Vecsaulē dzīvoja arī mans otrās pakāpes brālēns Miervaldis Andrušēvics.»

Votu un franču senči
Ausma ir uzrakstījusi vairākus atmiņu stāstus par Vecsaules cilvēkiem, mājām, raksturīgiem vietvārdiem, par Tardenaku ģimenes dzīvi izsūtījumā Omskas apgabalā. Šie materiāli ir publiski pieejami Vecsaules pagasta bibliotēkā. Saukumu ģimene ir saglabājusi dzimtas locekļu unikālu fotogrāfiju kolekciju, kas skatāma vecmāmiņas Lizetes sakārtotajā albumā. Vecākais attēls ir uzņemts pirms 117 gadiem. Ar fotoarhīva kārtošanu un dzimtas dokumentālo liecību sistematizēšanu ir aizrāvies Ausmas brālis fiziķis Edmunds Tardenaks. Daudzus materiālus viņš ir nodevis Latvijas Okupācijas muzejam.

Vecsauliešu lielās dzimtas patriarhi bija Jēkabs Villerušs un Dārta Skulme. Vecsaules luterāņu draudzes baznīcas grāmatā ir ieraksts par viņu laulībām 1857. gadā. Ausma teic, ka ir atrodami arī senāki fakti par priekštečiem, bet tiem trūkst dokumentālu pierādījumu. Vaida Villeruša savā pētījumā min pieņēmumu, ka Villerušu zara aizsācējs 1812. gada franču-krievu kara laikā varētu būt kāds Napoleona armijas franču kareivis. Savukārt otra versija par dzimtas saknēm izklausās diezgan ticama – Villerušu un Skulmju senčos, iespējams, ir bijuši voti, kurus no Krievijas, karēļu zemēm, 16. gadsimtā ieveda kā darbaspēku Bauskas pils hercoga rezidences celtniecībai. Atbraucēji tika izmitināti Bauskas apkārtnē, vietējie viņus dēvēja par krieviņiem. Daudzi apmetās uz pastāvīgu dzīvi, apprecot vietējās meitas. Votu saknes Latvijā ir pētījusi gan Vaida Villeruša, gan valodnieki un etnogrāfi.

Jaunība nemierīgos laikos
Dārta un Jēkabs Villeruši strādāja Vecsaules muižā un saimniekoja baronam Brinkenam piederošajās Skulmju mājās. Vēlāk tās kļuva par ģimenes īpašumu. Villerušu pārim bija seši bērni – Jēkabs, Mārtiņš, Anna, Miķelis, dvīnes Lizete un Minna. Lizete ir Ausmas Saukumas vecmāmiņa.

Ģimenes fotoarhīvā glabājas 1900. gadā uzņemta fotogrāfija.

Komentē Ausma: «Enerģiskā Dārta Skulmju mājās Vasarsvētkos sapulcināja savu ģimeni un uzaicināja fotogrāfu. Attēlā ir redzami Jēkabs un Dārta, viņas brālis Jēkabs, seši Villerušu pieaugušie bērni un znoti. Lizetei klēpī sēž mana mamma Irēne. Bērnībā viņa mācījās Beķeres meiteņu privātajā ģimnāzijā Korfa muižas ēkā Bauskā. Tā kā mācības notika tikai krievu un vācu valodā, vecāki nolēma, ka Irēnei jāturpina izglītošanās Kaucmindes mājturības skolā. Drīz sākās Pirmais pasaules karš, un mamma bēgļu gaitās nokļuva Rēzeknē. Viņas skolotāja ieteica nemierīgo laiku pārlaist Krievijā, uz kurieni Irēne aizbrauca. Diemžēl Krievijā sākās revolūcija. Bailēs no boļševikiem Irēne devās arvien tālāk uz austrumiem, līdz nokļuva Omskā. Viņa dzīvoja pie svešiem cilvēkiem. Mammai izdevās atgriezties Latvijā. Pārdodot tantes dāvāto briljanta gredzentiņu un vāverādu kažociņu, viņa sadabūja ceļa naudu. Zīmīgi, ka 1949. gadā mūsu ģimeni no Vecsaules izsūtīja uz Omskas apgabalu.»

Ārcē satiek prezidentu
Dzimtas atmiņās ir saglabājies stāsts par Dārtas dēla Mārtiņa Villeruša piedzīvojumu Ārcē pagājušā gadsimta 30. gadu nogalē.
Ausma atklāj: «Mārtiņš dzīvoja Lietuvas pierobežā – Bardžūnos. Ārcē viņš gaidīja prāmi, lai pārceltos pāri Mēmelei. Mārtiņš sēdēja ratos, kad pienāca pavecāks vīrs, kurš laipni sasveicinājās un sāka iztaujāt jauno zemgalieti par saimniekošanu laukos. Mārtiņš svešiniekam vaļsirdīgi izstāstīja, ka zemnieku ikdiena ir ļoti smaga. Mazliet patērzējis, nepazīstamais kungs atvadījās, un Mārtiņš par tikšanos aizmirsa. Nākamajā dienā, saņemot avīzi «Bauskas Vēstnesis», viņa izbrīns bija neaprakstāms – pirmo lapu rotāja Mārtiņa un svešinieka foto ar parakstu «Valsts prezidents Kārlis Ulmanis sarunājas ar Zemgales saimnieku». Šis attēls, kvalitatīvi pārkopēts no laikraksta, arī glabājas dzimtas albumā.»

Mūziķi un mākslinieki
Mārtiņš Villerušs uzturēja ciešus sakarus ar dzimtas Skulmju atzaru. Tas ir cēlies no Dārtas brāļa Jāņa Skulmes. Ausmas Saukumas dzimtai ir piederīgs gleznotājs Otis Skulme – mākslinieces Džemmas Skulmes tēvs, viņas bērni un mazbērni, Dailes teātra aktieris Valentīns Skulme, kā arī mākslas zinātnieks un gleznotājs Jurģis Skulme. Jurģis bija atbraucis pie Saukumiem. Ausma viņu aizveda uz dzimtas Sveķu kapiem Vecsaulē. Māksliniekam bija liela interese par saviem priekštečiem. Jurģis Skulme vairākkārt piedalījies plenērā «Bauskas vasara» un neformālās sarunās mēdza stāstīt par savas dzimtas saknēm Vecsaulē. Kādā plenēristu gleznu izstādē Bauskas muzejā Jurģis eksponēja ainavu ar ziedošām ābelēm, kas gleznota Vecsaules pagasta «Skulmēs».

Daudz mākslinieciskas ievirzes cilvēku ir arī Villerušu atzarā – čellists, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Māris Villerušs, viņa māsa pianiste Aija. Arī Māra tēvs Laimonis Villerušs bija mūziķis. Tradīciju turpina meita, kura dzīvo ārzemēs. Šogad iznāca grāmata par slaveno čellistu, kurš pirms dažiem gadiem aizgāja mūžībā. Izdevumā ir apkopotas mūziķa laikabiedru un studentu atmiņas. Savu skolotāju atceras arī jaunais čellists, Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas pedagogs Mareks Radzēvičs.

Grafiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Grafikas katedras vadītājs Valdis Villerušs ir pētnieces Vaidas Villerušas brālis. Viņš ir skolojis vairākas jauno mākslinieku paaudzes. Valdis Villerušs bija pasniedzējs arī Rundāles novada māksliniecei Laurai Ikertei, kura ir beigusi LMA Grafikas nodaļu. Mākslas akadēmiju ir absolvējusi arī Ausmas brāļa meita Inga Tardenaka. Saukumu ģimenes mājā ir eksponēta Ingas kluso dabu un ainavu kolekcija. Pamazām Ausma to papildina ar mazmeitas Unas Saukumas gleznām. Una mācās Bauskas mākslas skolas 4. klasē.

Izglītība – lielākā vērtība
Raksturojot savu dzimtu, Ausma uzsver, ka viņas vecākiem lielākā vērtība bija izglītība: «Tas izrādījās mūsu glābiņš izsūtījumā. Mamma un tēvs uzskatīja, ka bērniem – lai tur vai kas – ir jāiet skolā. Man bija 13 gadu, kad nokļuvām Sibīrijā. It neko nesapratu krieviski, sākot mācības sādžas pamatskolā. Kad mans brālis Edmunds spīdoši pabeidza vidusskolu, kas atradās 17 kilometru attālā ciemā, viņam piedāvāja skolotāja vietu. Es ļoti cītīgi turpināju mācīties, jo citādi, sasniedzot 14 gadu vecumu, man būtu jāiet strādāt kolhozā. Iestājos Soldatkas vidusskolā, kur strādāja Edmunds, un sev nosolījos, ka darīšu visu iespējamo, lai man nebūtu jāatgriežas sādžā un jākļūst par slaucēju. Vēlāk Omskā iestājos medicīnas skolas zobu tehniķu nodaļā. Man bija 20 gadu. Lielajā pilsētā beidzot es jutos priecīga. Omskā bija daudz izsūtīto latviešu, arī manu līdzaudžu. Mēs satikāmies, dziedājām, sarunājāmies, gājām uz teātra izrādēm, atcerējāmies dzimteni. Latviešu puiši Omskā man iemācīja slidot.

Kopš mūsu ģimenes atgriešanās Latvijā 1955. gadā uz tēva mājām Vecsaulē nekad vairs netikām gājuši. Mūsmājās «Bieķenos» dzīvoja sveši cilvēki, kas barbariski izpostīja iekopto saimniecību, laužot dēļus no klēts un šķūņa sienām un izmantojot kurināšanai. Mēs apmetāmies Vecsaules Kūdras fabrikas ciemā. Profesija, ko ieguvu izsūtījumā, man noderēja visam mūžam. Bauskā par zobu tehniķi nostrādāju 46 gadus.»

Darbīgi un pārliecināti par sevi
Villerušu atzara vienīgā pārstāve, kura dzīvo Bauskā, ir Baiba Tormane (dzimusi Villeruša). Viņas vecvecāki Miķelis un Veronika Villeruši saimniekoja Bauskas pagasta «Šalkoņos». Miķeļa māte bija dzimtas vēsturē visbiežāk pieminētā Dārta Villeruša (Skulme). Baiba Tormane un Ausma Saukuma ir radinieces.

Vectēvu Baiba neatceras. Viņš nomira, kad mazmeitai bija pusotrs gads. Arī atmiņas par vecmāmiņu ir fragmentāras, toties sirsnīgas attiecības Baibai izveidojās ar tēva Ģederta Villeruša māsām Veroniku, Elfrīdu un Trūtiņu. Miķelim un Veronikai pavisam bija deviņi bērni, bet izauga lieli un mūžu nodzīvoja tikai četri. Meita Veronika bija skolotāja, Elfrīda – Bulduru dārzkopības tehnikuma dārzniece. Trūtiņa dzīvoja Rīgā un strādāja konservu fabrikā «Kaija».

Par tēva māsām stāsta Baiba: «Dzimtas vēstures faktus vislabāk zināja vecākā tante Veronika. Viņai un Elfrīdai pēcnācēju nebija, bet tantei Trūtiņai bija divi bērni un trīs mazbērni. Manu senču atdusas vieta ir Strēļu kapos, arī Vecsaules pagasta Teivenu kapsētā. Mūsu ģimenes īpatnība ir tā, ka daudzās paaudzēs priekšteči visu mūžu nodzīvoja dzimtajās vietās Bauskas apkaimē, neviens nekur neaizceļoja. Nekad savā dzimtā neesmu manījusi nevarīgus čīkstētājus, kuri žēlotos par dzīvi. Visi – gan vīrieši, gan sievietes – ir stingra rakstura par sevi pārliecināti cilvēki, kuri darbojas un stoiski pārvar grūtības. Valdas Villerušas pētījumā, ko autore uzdāvināja arī man, interesanta šķiet hipotēze par votiem. Varbūt tā ir nejaušība, ka no visām apceļotajām valstīm vislabāk un visbrīvāk jūtos Somijā. To spilgti izjutu Mikeli pilsētā pie karēļu apdzīvoto teritoriju robežas. Mana tēva dzimtā it visiem ir ļoti tumšas acis. Kas zina, varbūt versija par votu ietekmi nav nekāds izdomājums?»

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzimta – stiprā klints un drošais patvērums

Kategorijas