Trimdas latviešu atmiņas par gleznotāju

2017. gada 9. jūnijs 00:00

213

Biedrība «Meistars Gothards» īsteno projektu «Pētījums – vizuālās mākslas mākslinieki Bauskas apkārtnē no 19. gadsimta sākuma līdz mūsdienām». Bauskas Centrālās bibliotēkas un biedrības kopīgi organizētajā tematiskajā pēcpusdienā pērn sabiedrība tika iepazīstināta ar nepelnīti aizmirstā Bauskas gleznotāja un pedagoga Arnolda Nulīša (1896–1988) dzīvi un daiļradi. Vairāk nekā 30 gadu mākslinieks pavadīja trimdā Toronto (Kanādā).

Goda konsuls atsūta gleznu
Inga Krolle, biedrības «Meistars Gothards» pārstāve, virtuāli sazinājās ar Kanādas tautiešiem Intu Purvu un Jāni Mežaku, kuri personīgi pazina A. Nulīti, ilgus gadus uzturēja draudzīgas attiecības un iegādājās gleznotāja darbus. Nesen Bauskas muzejs no tautieša, Latvijas Goda konsula Kanādā Imanta Purva saņēma dāvinājumu – A. Nulīša ekspresionisma stilā veidotu gleznu «Atgriešanās». Purvu ģimene nolēma, ka mākslinieks ir pelnījis, lai vēl kāda glezna atgrieztos viņa jaunības pilsētas muzejā. Pērn muzejs iegādājās A. Nulīša portretu «Irēne». Krājumā ir vēl daži viņa darbi.

Inta Purva, kura daudzus gadus vadīja Kanādas latviešu kopienas kultūras darbu, ik vasaru ierodas dzimtenē. Pirms nedēļas «Bauskas Dzīvei» radās izdevība Rīgā satikties ar Intu Purvu un Jāni Mežaku, kurš 90 gadu vecumā no Toronto pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Pašlaik Jānim ir 94 gadi. Viņam pieder A. Nulīša dažādu daiļrades periodu gleznu lieliska kolekcija, ko īpašnieks ir nopircis no mākslinieka. Vienu darbu gleznotājs Jānim uzdāvināja dzimšanas dienā.

Inta Purva, kārtējo reizi ciemojoties dzimtenē, trīs nedēļas strādāja Rīgas muzejos un arhīvos, vācot materiālus publikācijai par «Daugavas Vanagu» amatierteātri Kanādā, kas bez pārtraukuma joprojām darbojas. Viņa ilgi bija trupas dalībniece.

Draudzības ciešās saiknes
Abiem tautiešiem ir cieša saikne ar baušķenieku Purvu dzimtu. Intas dzīvesbiedrs Rūdolfs ir Latvijā pazīstamā dzejnieka Ziedoņa Purva brālis. Savukārt Jānis Mežaks Otrā pasaules kara laikā ar Ziedoni Purvu iepazinās leģionā, kur sākās abu draudzība.

Stāsta Inta Purva: «Zīmīgi, ka Purvu dzimtas un Arnolda Nulīša likteņi savijās vēl 1915. gadā, kad topošais mākslinieks un mans vīratēvs bija kopā strēlniekos. Man bija 13 gadu, kad mūsu ģimene devās bēgļu gaitās. Esmu rīdziniece, mans pirmslaulību uzvārds bija Alberinga. Bēgļu gaitas sākumā mūs aizveda uz Vāciju un Zviedriju, bet pēc laulībām ar Rūdolfu Purvu 1951. gadā pārcēlāmies uz Kanādu. Pirmo reizi uz Latviju ar Rūdi atbraucām 1990. gadā. Brāļi Ziedonis un Rūdolfs Purvi pēc Otrā pasaules kara tā arī nekad nesatikās. Vienu reizi esmu bijusi Bauskā, kad vīrs man gribēja parādīt dzimto pilsētu un tēva māju.»

Purvu ģimenes privātmājā Toronto mākslinieks Nulītis daudzus gadus īrēja dzīvokli. I. Purva atminas: «Tā saaugām, ka uztvērām viņu piederīgu savai ģimenei. Visi bijām aizņemti darbos, bet katru svētdienas rītu kopā sēdējām pie brokastu galda, debatējām par mākslu un politiku. Domāju, ka tas bija svētīgi arī mūsu bērniem, jo šādas pieaugušo sarunas viņos attīstīja spriestspēju un paplašināja redzesloku. Arnolds bija ļoti labestīgs, kluss, lādzīgs cilvēks. Viņš bija vienīgais no man pazīstamiem māksliniekiem Kanādā, kurš iztiku pelnīja tikai ar glezniecību. Nulīša gleznas galvenokārt iegādājās vietējā latviešu sabiedrība.»

Dzīves saturs un misija
Jānis Mežaks, četrus gadu desmitus būdams pazīstams ar Nulīti, ir nopietni iedziļinājies viņa mākslinieciskajos meklējumos. Mākslas darbus viņš vērtē kā eksperts: «Trimdā Nulītis sāka gleznot abstrakti. Viņam Kanādā laimējās pieredzēt modernisma mākslas vispārēju atzīšanu. Kanādā kritika ir augsti novērtējusi viņa glezniecību. Arnolda abstrakcijas nav bezpersoniskas – tām piemīt īpatns indivi-duāls skatījums, gara pasaules atspulgs. Gan reālisma perioda, gan vēlākajos darbos izpaužas Eiropas akadēmiskā skola, kuras pamatus Nulītis apguva profesora Jāņa Tilberga meistardarbnīcā Latvijas Mākslas akadēmijā. Visās mākslinieka gleznās ir labi pārdomāta, līdzsvarota kompozīcija un niansēts kolorīts.»

Nulītis bija viens no Kanādas latviešu mākslinieku apvienības «Latvis» dibinātājiem. Organizācija arī tagad darbojas, tās vadību ir pārņēmusi jau trešā trimdas paaudze. Katru gadu Toronto Latviešu centrā mākslinieku apvienība rīko gleznu izstādi. Nulīša darbi savulaik tika prezentēti Ziemeļamerikas Latviešu kultūras fonda un Kanādas latviešu Dziesmu svētku mākslas izstādēs, arī dažādu Kanādas mākslinieku biedrību izstādēs.

J. Mežaks, raksturojot mākslinieku, teic: «Glezniecība bija viņa dzīves saturs un misija. Arnolds dzīvoja diezgan savrupi, bet, kad viņam vajadzēja sabiedrību, nāca pie manis ciemos. Mēs bijām labi draugi.»

Rīgai dāvina kolekciju
Kanādā 70. gadu beigās sāka veidot trimdas latviešu mākslinieku darbu kolekciju. Katru gadu žūrijas komisija izstādēs iegādājās vienu gleznu. Kolekcija tika veidota, lai trimdas tautiešu māksla nepazustu Latvijai, uzsver Inta Purva un turpina: «Šo kolekciju, kurā pavisam ir 38 gleznas, grafikas un tēlniecības darbi, mēs uzdāvinājām Rīgai 800. jubilejā ar noteikumu, ka to nedrīkst sadalīt un izvietot Rīgas domes birojos. Kolekcijā bija arī viens Nulīša darbs. Kad toreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga valsts vizītē apmeklēja Kanādu, es viņai pasniedzu oficiālu dokumentu par kolekcijas nodošanu Rīgas domei. Darbus uz Rīgu nosūtījām ar diplomātisko pastu. Man nav bijis vaļas pārliecināties, vai Kanādas latviešu mākslas kolekcija atbilstīgi dāvinājuma līgumam ir eksponēta publiski pieejamā vietā. Nākamreiz centīšos noskaidrot.»

Ap sevi radīt Latviju
Inta Purva ir Kanādas latviešu Dziesmu svētku padomes locekle. Pašlaik trimdas tautiešu organizācijas, koristi, dejotāji un citi entuziasti gatavojas 15. Dziesmu svētkiem, kas Kanādā notiks 2019. gadā.

«Mēs cenšamies kultūras darbā iesaistīt arī jaunā emigrācijas viļņa latviešus. Daudzi labprāt piedalās, bet citi ir nogaidoši. Šķiet, ka cilvēkiem ir tādas pašas problēmas kā savulaik mums pēc ierašanās mītnes zemē. Viņiem Kanādā vispirms ir jānostabilizē sava dzīve. Taču ir jūtama arī liela atšķirība – mēs, pēckara politiskie bēgļi, ticējām Latvijai, cerējām atgriezties, bijām un joprojām esam ideālisti, bet pašreizējiem emigrantiem, mūsuprāt, tādu ideālu nav. Trimdā mūs uzturēja latviešu kultūra. Ja tās nebūtu, tad latvieši pret savu gribu svešatnē jau sen asimilētos. Kultūra nemitīgi jākopj, tai jābūt spraigai un dzīvai, tāpēc Kanādā dibinājām skolas, biedrības, apvienības. Diendienā mēs mēģinājām radīt Latviju ap sevi,» pārliecināti stāsta Inta Purva un Jānis Mežaks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Trimdas latviešu atmiņas par gleznotāju

Kategorijas