Kas pensionāriem palīdzēs?

2017. gada 9. jūnijs 00:00

810

Teju 70% Latvijas senioru saņem pensiju, kas nav lielāka par 300 eiro mēnesī. Lielai daļai apkārtējo novadu vecļaužu ikmēneša saņemtais maksājums nepārsniedz 250 eiro. 22 personām mūspusē jāiztiek vien ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu – 64 eiro mēnesī, jo cilvēks sava mūža laikā nav spējis uzkrāt vismaz 15 gadu darba stāžu, lai būtu tiesīgs iegūt vecuma pensiju.

Grūti savilkt galus
Baušķeniece Tamāra Skoborihina, lai uzlabotu savu materiālo situāciju, piepelnās Bauzes tirgū. Sirmā kundze pensionējās pirms 24 gadiem. «Darba gaitas beidzu 50 gadu vecumā. Strādāju Bauskas iesala cehā par kurinātāju, un tas ieskaitīts kaitīgo darbu listē. Tālab bija atļauts agrāk doties pelnītajā atpūtā, saņemot izdienas pensiju,» stāsta Tamāra. 1993. gadā viņas pensijas apmērs bija 15 latu. «Uzzinot šo summu, domāju, ko es ar šo naudu darīšu. Prātoju, ka vēlāk man vairāk pieliks klāt, taču «sociālajos» man paskaidroja, ka pietrūkst vēl piecu gadu apdrošināšanas stāža. Kur tad tagad es tos ņemšu? Vai es vainīga, ka mani tik ātri palaida no darba? Visu mūžu vienā vietā nostrādāju, veicot smagu darbu. Tos ierēdņu prasītos ar’ būtu novilkusi, bet vai tad es zināju, ka tādi jauni likumi būs? Tā saucamajos «krievu laikos» sievietei pietika ar 12 nostrādātiem gadiem,» teic Tamāra.

Patlaban kundzes pensija ir 240 eiro. «Tā ir ļoti maza nauda. Nevar savilkt galus, it sevišķi ziemas mēnešos. Domājat, es te tirgū stāvētu? Neparko! Man ir divistabu dzīvoklis Zaļajā ielā, kur apkures sezonā par siltumu nākas atdot pat 80 eiro. Ar 150 eiro par visiem komunālajiem maksājumiem, ieskaitot elektrību un gāzi, ziemā nevaru tikt galā,» savu sūro ikdienu raksturo Bauskas pensionāre. Kad vīrs bijis dzīvs, bijis vieglāk, jo tad viena pensija atlikta visiem maksājumiem, bet otro varēja tērēt un nedaudz kaut ko atlikt iekrājumiem.
«Saimniekam medu, ābolus, ķiplokus patirgoju. Atzīšos, grūti tam mūsu pensionāram iztikt. Tik smagi es strādāju ne tikai par kurinātāju, bet arī par krāvēju. Es maisus cilāju kā ķisenus. Ko es saņemu vecumdienās? Sabeigtu veselību un tukšu maciņu. Bet ne jau man vienai tā, visiem ir smagi,» nopūšas pensionāre un steidz sakārtot aromātisko puķuzirnīšu pušķus, kas šajās dienās viņai uzticēti pārdošanai.

Nenokar degunu
Iecavniece Erna Dumbre pārkāpusi 89 gadu slieksni, ir mundra un sevi noskaņo pozitīvi. Viņa strādājusi bērnudārzā, vēlāk bijusi lietvede kādā uzņēmumā. Darba gaitās pavadot 42 gadus, nopelnījusi 267 eiro lielu pensiju. Sirmā māmuliņa ir ieguvusi trūcīgās personas statusu novadā un labus vārdus velta sociālā dienesta darbiniecēm. Tās pensionārei palīdzot gan logus nomazgāt, gan aizkarus piekārt, gan citās praktiskās lietās. Pašvaldība palīdz segt apkures maksājumus, kas ziemā ir gana prāvi. Ja nebūtu vietvaras atbalsta, iztikt būtu ļoti sarežģīti.

Par mazo pensiju Erna negaužas. «Ir tik, cik ir. Ko tas dos, ja es pārdzīvošu un raudāšu, ka gribu vairāk. Neviens jau man tai pensijai nepieliks. Esmu kara laika bērns un ļoti labi atceros, kā tas ir, kad nav, ko ēst. Bet man ēdamā netrūkst, badā neesmu. Jāiztiek ar to, cik ir,» stāsta Erna un atklāj, ka sevi lutina arī ar saldumiem. Saņēmusi pensiju un uzreiz nopirkusi biezpienmaizīti.

Dzīves dārdzība esot krietni augusi, un tās augšupeja vēl turpinās, taču Erna smej, ka viņa neatceras, cik kas maksāja vakar un cik maksāja pirms pusgada vai gada. «Draudzenes man stāsta un sūkstās, ka nu ir gan kāpušas cenas pārtikai. Es tik atsaku, ka neesmu manījusi. Taču patiesībā – tik tiešām naudas kļūst arvien mazāk,» spriež Erna, kura apzinās, ka arī viņas vecumā vēl jākustas. Tālab ik dienu viņa nokāpj no ceturtā stāva lejā, lai palūkotu, vai jaunumi nav pastkastītē. «Man ir radio, kurā uzslēdzu dziesmas un rauju meldiņu līdzi. Kālab man nokārt degunu, sūkstīties, ka Eiropas pensionāri, redz, braukā apkārt pa pasauli un saņem lielu naudu?! Taču es dzīvoju Latvijā, un man ir labi tā, kā ir,» teic iecavniece E. Dumbre.

Pēc «nabagu pensijas» uz ārzemēm
Vairumam pirmspensijas vecuma iedzīvotāju, paliekot bez darba, ir ļoti grūti atrast jaunu vietu, kur sev nopelnīt iztiku. Šis ir viens no apstākļiem, kas cilvēkus mudina darba meklējumos doties uz ārvalstīm, jo algas tur ir prāvākas, labākas ir sociālās garantijas, tostarp pavīd iespēja arī nopelnīt attiecīgās valsts pensiju.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka no 50 līdz 63 gadu vecumam pēdējo piecu gadu laikā no Latvijas emigrējuši vairāk nekā 117 tūkstoši cilvēku, kas ir aptuveni 12% no visu emigrējušo skaita. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) neapkopo informāciju par to, cik un kurās valstīs Latvijas valsts piederīgie jau pašlaik saņem pensijas. Taču, ikdienā izskatot personu lietas, Starptautisko pakalpojumu nodaļas darbinieki novērojuši, ka, neskaitot Lietuvu un Igauniju, no Eiropas Savienības valstīm starp biežāk sastopamajām pensiju maksātājvalstīm ir Vācija, Apvienotā Karaliste, Norvēģija un Īrija.

Īslīcietis Artūrs uz Lielbritāniju emigrēja pirms astoņiem gadiem. «Nosvinēju savu pussimta jubileju un devos pēc britu pensijas,» savu stāstu sāk Artūrs. Viņš vietējā uzņēmumā 12 gadus bija nostrādājis par baļķvedēja šoferi. Oficiāli alga maksāta minimālā, bet pārējo saņēmis aploksnē. Taču, samazinoties apjomiem, atlaists no darba un citu sameklēt nav varējis. Artūra meita vairākus gadus dzīvoja un strādāja Lielbritānijā, tālab tēvu un arī mammu aicinājusi pie sevis.

Tā viņi, nezinot valodu, ar sievu pārcēlušies uz «seru zemi». Sākumā mitinājušies pie meitas, gaidot, kad tiks nokārtoti dokumenti un atrasts piemērots darbs. «Tā es jau astoto gadu strādāju fabrikā, darbs smags, taču nesūdzos. Dzīvojam dzīvoklī sociālajā mājā, sieva pat iemanījusies arī Anglijā šo to sagatavot ziemas krājumiem. Latvijā darba gaitās pavadīti teju 30 gadi, bet, kāds būs mans vecumdienu atspaids, nemāku pateikt, bet zinu, ka vairāk jau par to vidējo Latvijas 230 nebūs. Tāpēc ceru es uz šejienes, kaut nabadzības, pabalstu, bet tomēr vairāk. Tā pensija, ko es saņemšu Lielbritānijā, ir «nabagu pensija» – valsts maksājums, kas ir zem minimālās iztikas, un līdz ar to man vēl piemaksās. Bet, ja es izdomāju pārcelties atpakaļ uz Latviju, man no Lielbritānijas pensijas ceturto daļu paņem nost. Vēl divi gadi man jānostrādā, tad domāšu,» teic Artūrs.

Ar atgriešanos nesteidzas
Brunaviete Ligita uz Īriju devās pirms deviņiem gadiem, kad pati pārkāpusi 51 gada slieksni. Dižķibele bija skārusi viņas darba devēju, firmas maksātnespēja bijusi neizbēgama, un Ligita attapusies jau bezdarbnieces ādā. Dažādos kursos paaugstinājusi prasmes, bet tas nav ļāvis tikt pie jaunas nodarbes. Ar kādas firmas palīdzību nokļuvusi līdz Īrijai, kur piedāvāts darbs veco ļaužu pansionātā. Svešajā zemē papildus apguvusi angļu valodu, brīvdienās piepelnījusies, uzkopjot vietējo mājas.

«Neslēpšu, bija grūti brīži, bet šeit ar saņemto algu cilvēks tiešām var dzīvot, nevis izdzīvot. Pa šiem gadiem esmu atmaksājusi savu hipotekāro kredītu, palīdzējusi meitai izremontēt un iekārtot dzīvokli, redzēt pasauli un kaut ko arī iekrāt,» atklāj Ligita, atzīstot gan, ka Īrijā esot noteikts augsts pensionēšanās vecums – 66 gadi, tostarp jābūt 15 pilnas slodzes nostrādātiem gadiem, lai būtu tiesīgs saņemt noteikto valsts minimālo pensiju – 800 eiro. Ligitas novērojumi liecina, ka tautieši ar atgriešanos nesteidzas un, visticamāk, paliks svešajā zemē. Daudziem ir iegādāti īpašumi, kam piesaistīti kredītlīdzekļi, ir pastāvīgs darbs, sociālās garantijas. «Mana Latvijas pensija diez vai būs augstāka par 200 eiro. Savukārt, ja vēlēšos doties mājās, valsts ķersies pie manas Īrijā nopelnītās pensijas. Atvilks iedzīvotāju ienākuma nodokli, un to es uzskatu par dziļu netaisnību. Es ceru, ka tomēr likumdošanā pa nākamajiem pieciem gadiem kaut kas mainīsies un pensionāriem neapliekamais minimums tiks krietni paaugstināts,» prāto Ligita.

Labklājības ilūzijā
Tikmēr Latvijas pensiju sistēma pērn atzīta starp desmit ilgtspējīgākajām pasaulē. Tomēr «Swedbank» veiktā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir drīzāk skeptiski noskaņoti par pensiju sistēmas ilgtspēju un 10 ballu skalā to novērtē vien ar 5 ballēm.
«Latvijas iedzīvotāji dzīvo labklājības ilūzijā – pašlaik darbspējīgie neasociē sevi ar esošajiem pensionāriem un cer uz pārtikušām vecumdienām, kad daudz ceļos, baudīs kultūru un sportos. Situāciju satraucošu dara fakts, ka visbiežāk uzkrājumu veidošanu vecumdienām atliek uz vēlāku nenoteiktu laiku, kas rada bažas par Latvijas iedzīvotāju spēju nodrošināt sev vecumdienas, par kādām tie sapņo,» uzsvēris ««Swedbank» atklātā pensiju fonda» valdes loceklis Kristaps Kopštāls.

Aptauja rāda, ka lielākā daļa jeb 77 procenti iedzīvotāju pensijā vēlētos doties līdz 61 gada vecumam. Turklāt zīmīgi, ka no tiem teju puse (34%) ekonomiski aktīvo iedzīvotāju labprāt pensionētos jau 50 līdz 55 gadu vecumā. Doties pensijā agrāk vēlētos pašlaik pirmspensijas vecuma iedzīvotāji.

Vaicājot par vēlamo pensijas apmēru, cilvēku labklājības gaidas kļūst arvien augstākas. 2011. gadā kā vēlamais pensijas apmērs tika minēti vidēji 842 eiro, pērnā gada nogalē šī summa sasniedza jau 885 eiro. Pašlaik vecuma pensijas vidējais apmērs Latvijā ir vien 279 eiro mēnesī.

«Swedbank» apkopotā informācija liecina, ka paši iedzīvotāji nav gatavi kādai rīcībai savu vecumdienu nodrošināšanā. Iedzīvotāji pensijas ilgtspēju saista lielākoties ar demogrāfisko (61%) un ekonomisko situāciju (43%), kā arī valdības lēmumiem (39%), bet mazāk saskata nepieciešamību pašiem iesaistīties uzkrājumu veidošanā. Attiecīgi – tikai 24 procenti domā, ka to ietekmē pašu vai darba devēja spēja veidot privātus pensijas uzkrājumus, 14 procenti cer, ka uz pensiju sistēmu ilgtermiņā ietekmi atstāj iemaksu apmērs pensiju otrajā līmenī, bet 13 procenti, ka atdeve būs no pensiju uzkrājumu ieguldījumiem (peļņa).

Strādāt līdz nāvei
Ar saviem uzskatiem par pensiju sistēmu klajā nācis arī investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš laikrakstā «Dienas Bizness» mūsu pensiju sistēmu kritizējis, norādot, ka jaunākajai paaudzei nākotnē nav, uz ko cerēt. Nāksies vai nu strādāt līdz nāvei, vai arī dzīvot no tās naudas, ko būs izdevies uzkrāt pašiem.

«Es redzu visus tos, kuri gribētu regulāri kaut ko saņemt, bet neredzu tos, kas par to maksās. Labāk šodien cilvēkiem godīgi pateiksim, ka nekādu pensiju viņiem nebūs. Tagad maksājam nodokļus, un pašreizējie pensionāri saņem vēl kaut kādas pensijas. Principā tā ir mūsu cena par brīvību,» paudis Ģ. Rungainis.

Viņaprāt, izeja ir: laist pasaulē bērnus, jo vairāk, jo labāk; atlikt vecumdienām pašiem, kaut vai pa mazumam; pirkt nekustamo īpašumu vai citus aktīvus, kurus varētu realizēt vecumdienās. Jāpaļaujas tikai uz sevi.

Tikmēr Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Dace Trušinska uz jautājumu, vai mūsu pensiju sistēma būs dzīvotspējīga arī pēc 30 gadiem, laikrakstam atbildēja, ka Latvijas valsts pensiju sistēma ir konstruēta, lai tā darbotos ilgtermiņā, sistēmas stabilitātes riskus sadalot starp pensiju sistēmas līmeņiem, t. i., starp ekonomiskās un demogrāfiskās attīstības un finanšu un kapitāla tirgus riskiem.

Tā kā pirmā līmeņa shēmas finansiālo stāvokli galvenokārt ietekmē demogrāfiskie un darba tirgus faktori, bet fondētās shēmas – finanšu kapitāla tirgus, tad šie līmeņi, savstarpēji izlīdzinot finansiālos riskus, viens otru atbalsta ceļā uz kopējā mērķa – pensionāru labklājī-bas – īstenošanu.

Savukārt Latvijas Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš uzskata, ka Labklājības ministrijai (LM) un citām iestādēm jādara viss, lai iespējami ātri likvidētu interneta pensiju kalkulatorus, kuri ir maldinoši. Viņš uzsvēra, ka pensiju aprēķins ir pietiekami sarežģīts, un cilvēks, nemākulīgi ievadot datus pensiju kalkulatoros, nonāk pie absolūti neadekvāta rezultāta, kas arī radot sabiedrības neuzticību Latvijas pensiju sistēmai.

UZZIŅAI

2012. gada 18. jūlijā stājās spēkā grozījumi likumā «Par valsts pensijām», kas noteic, ka no 2014. gada pakāpeniski pensionēšanās vecums tiek palielināts par trim mēnešiem ik gadu – līdz 2025. gada 1. janvārī tas būs 65 gadi.

No 2014. gada ir palielināts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais apdrošināšanas stāžs no 10 uz 15 gadiem, no 2025. gada – uz 20 gadiem.

Tiesības uz valsts vecuma pensiju 2017. gadā ir personām, kuras sasniegušas 63 gadu vecumu, ja apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 15 gadiem.

Personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir mazāks par 15 gadiem un kurām nav tiesību uz valsts vecuma pensiju, saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likumu tiek piešķirts un no valsts pamatbudžeta līdzekļiem izmaksāts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts – 64,03 eiro mēnesī. 2017. gada aprīlī valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu kā noteikto vecumu sasniegušas saņēma 836 personas (no tām Bauskas novadā – 12; Vecumnieku novadā – 9; Iecavas novadā – 1; Rundāles novadā – 1).

2017. gadā pārskata pensijas, kas piešķirtas vai pārrēķinātas 2011. gadā un kuru aprēķinā ir ņemti vērā negatīvie pensijas kapitāla indeksi. Pensiju pārrēķins notiek automātiski, un senioriem papildus nekas nav jādara. Pārskatīto pensijas apmēru nosaka no 2017. gada 1. janvāra, un par periodu no 1. janvāra to izmaksās līdz 2017. gada jūnijam.

VIEDOKĻI

Inga Kugrēna (28 gadi):
– Īsti neesmu domājusi par pensiju. Katrā ziņā nemaksāju nodokļus pensijas dēļ. Iespējams, mūsu paaudzei un jaunākiem to nemaz nesagaidīt. Man mamma saņem priekšlaicīgo pensiju, jo izaudzinājusi sešus bērnus, ar visiem smagi un godīgi papildus strādājusi, nevienam neko nav lūgusi. Mammas pensija pašlaik ir 91 eiro. Kad pienāks īstie pensijas gadi, varbūt kaut ko pieliks klāt. Taču mūsu vecākiem esam mēs – bērni un mazbērni, kas nepieļautu viņiem iztikt tikai ar pensiju vecumdienās. Esam tā audzināti. Es gribu ticēt, ka arī mani bērni un mazbērni atbalstīs un palīdzēs mums, večukiem, kad būsim kļuvuši nevarīgi.

Nauris Smaļķis (28 gadi):
– Pirmkārt, pēc manā rīcībā esošās informācijas, pensijas nebūs. Iespējams, būs nabadzības pabalsts vai kāda cita necila naudas summa no pensiju pirmā līmeņa. Tas tālab, ka vairuma iedzīvotāju uzkrājumi, ko pārvalda bankas un citas iestādes, ir investēti akcijās. Tuvojas laiks, kad ievērojams cilvēku skaits pensionēsies. Kaut kā uzkrājumi būs jāizmaksā, akcijas jāpārdod. Tas radīs problēmas akciju tirgū. Drīz šī iemesla dēļ sākšoties kārtējā finanšu krīze. Lai tā nenotiktu, uzskatu, ka nav pareizi pensiju sistēmu uzlikt uz valsts pleciem.
Cilvēkam ir dažas iespējas: pašam izveidot kādu biznesu, kas rada naudas plūsmu, vai arī veikt citas investīcijas, piemēram, nekustamajā īpašumā. Var arī cerēt, ka par viņu parūpēsies valsts, un vecumdienās tikai izdzīvot, nevis dzīvot. Domāju, ka lielisks variants būtu pensijas vecumā strādāt prieka, socializēšanās pēc, nevis pragmatisku nolūku dēļ, lai nopelnītu.

Erlands Zaluckis (29 gadi):
– Es uz pensiju īpaši neceru. Skatoties uz mūsdienu tendencēm, katru dienu daudz kas mainās. Mainās programmas, solījumi, procenti. Es personīgi neizmantoju nevienu pensijas līmeņa plānu, jo neredzu tajos jēgu. Es labāk investēju līdzekļus citās lietās un projektos, kuri ir drošāki, un būs iespēja līdzekļus saglabāt, kā arī palielināt iekrājumus. Citiem iesaku domāt jau šodien par savu nākotni, nav svarīgi, cik tev gadu. Galvenais, iemācīties pareizi rīkoties ar naudu, un tad var arī iekrāt. Jāmācās atšķirt vajadzības no vēlmēm, tas palīdz.

Uzskaitē esošās vecuma pensijas

Pensijas apmērs ar piemaksu 2016. gada decembrī

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kas pensionāriem palīdzēs?

Kategorijas