BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Motocikla seglos gūst emocijas un adrenalīnu

Artūrs Dulbe
Laikraksta arhīvs

2017. gada 2. jūnijs 00:00

529
Motocikla seglos gūst emocijas un adrenalīnu

Aizraušanās. Uvis Slakteris piedzīvojumus ar enduro motociklu meklē Latvijā un ārzemēs.

Codietis Uvis Slakteris ar tehniskiem braucamrīkiem ir «uz tu». Viņš piedzīvojumus meklē, prieku un baudu gūst, ne tikai traucoties ar motorlaivu sacensībās, bet arī ar enduro motociklu, pārvietojoties pa mežiem, applūdušām pļavām un kalnainiem apvidiem tepat Latvijā un arī Rumānijā.

Pirmais mocis vēl garāžā
Uvis par divriepu mehānisko transporta līdzekli sapņojis jau bērnībā. Kā šodien viņš atminas savu pirmo spēkratu. Tas, protams, bija mopēds «Delta». Ar tēvu Ati Slakteri pēc «deltiņas» braukuši uz Rīgu. «Ar «moskviču» traucāmies uz 120, jo, kamēr lēni aizbrauktu, mopēdu jau nopirktu kāds cits. Man bērnībā mašīnās parasti kļuva slikti, bieži pārbraucienos apstājāmies, bet toreiz es tētim teicu, lai auto neaptur, atvēru logu un cerēju, ka nepiemetīsies slikta dūša. Paspējām laikus un mopēdu nopirkām,» pirmā braucamrīka iegādi atceras Uvis. Jauno «Deltu» pēc tēva ieteikuma izjaukuši, un labi, ka tā, – motorā bijušas smiltis. «Ja nebūtu pārskrūvējuši mopēdu, tas būtu «nobeidzies» jau pirmajā braucienā,» prāto Uvis.

Codieša pirmais motocikls bija 1989. gadā ražota «Honda CBR- 600». Šis «aparāts» vēl šodien stāv Uvim garāžā un retu reizi arī tiek izvests «pastaigā». «Pamēģināju čoperu jeb «Harley Davidson» tipa moci. Nepatika. Kamēr atbraucu no Rīgas, jau piekusu – pārāk liela vēja pretestība, liels un masīvs braucamais. Esmu traucies arī ar ūdens un sniega motocikliem. Visi «aparāti», kas aprīkoti ar mehāniskajiem zirgspēkiem, man patīk,» aizrautībā par visu veidu tehniku, kurā mīt jauda, atzīstas Uvis.

Paļaujas uz draugu ieteikumiem
Codietim patīk ātrums un aizrautība. Vizinoties ar čoperu, emociju pilnība nebija iespējama, tāpēc Uvis nolēmis pamēģināt braukt ar enduro jeb krosa motociklu, ar kuru var pārvietoties pa asfaltu, granti vai bezceļu. Pirmā nopietnā pieredze uz enduro moča codietim bijusi Spānijā. Tad visi kolēģi jau bijuši prasmīgi braucēji, turpretī Uvis – tīrākais iesācējs. Fantastiska pieredze. Puiši pastāstījuši, ko un kā darīt, un tā lieta aizgājusi.

Atgriezies mājās, codietis vēlējies pats savu dzelzs rumaku. Spēkrata izvēlē pilnībā paļāvies uz draugu Gunta un Ģirta ieteikumiem, kuri jau pirms laba laika bija metušies piedzīvojumos ar motocikliem. «Es tik draugiem sacīju, ka gribu jaudīgu «aparātu». Teicu, ka vajag moci ar vismaz 450 kubikcentimetriem, bet viņi uzstāja, ka pietiks arī ar 350. Paļāvos uz draugiem, kuri spēkratu atrada. Tas bija «Husqvarna TE-450», mocītis, ar kuru var braukt arī pa koplietošanas ceļiem,» par pirmā enduro iegādi stāsta Uvis.

Gar Igaunijas robežu
Codietis divreiz piedalījies motoorientēšanās sacensībās, par pirmajām viņš stāsta: «Fantastiska pieredze. Sākumā pie katra šķēršļa stājos, braucu ļoti prātīgi, vēl nemācēju pārvarēt grāvjus. Arī orientēšanās sports pēc kartes un navigācijas man bija svešs. Ļoti noderīgi un aizraujoši.»

Traucoties pa mežiem, purviem un pļavām, Uvis attīrot galvu. «Tā ir fiziski smaga un nogurdinoša izklaide, bet emocionālais gandarījums ir vienreizējs. Es varu atiet no visa un baudīt motocikla rūkoņu un jaudu, apbrīnot Latvijas dabu un saņemt kārtīgu adrenalīna devu,» sacīkšu ieguvumus uzsver codietis.

Viņš ar draugiem katru gadu dodoties izbraucienā gar Igaunijas robežu, vietām, kur cilvēks reti spēris kāju. Parasti kompānija piedzīvojumus kaimiņzemes robežā meklējot pavasarī, kad atkusnis. «Braucam pa grāvjiem, purviem, pļavām un mežiem. Katru gadu atsākam no vietas, kur pērn beidzām, tādā veidā būsim apbraukuši visu Latvijas un Igaunijas robežlīniju. Dažreiz ieplānoto 40 kilometru vietā pieveicam knapi četrus. Šie piedzīvojumi ir sevišķi grūti, ja nākas saskarties ar salu. Svarīgi, lai mocis ir viegls, tad spēkratu vēl var izcelt no bedres, bet citādi... smags pārbaudījums, tačut ļoti aizraujošs,» piedzīvojumus Igaunijas un Latvijas robežā atceras motociklu entuziasts.

Kādās citās sacīkstēs gājis vēl grūtāk. Uvis kopā ar baušķenieku Kasparu Cimermani traucies pa purvu. Visi izbrauciena dalībnieki – jauni un spēcīgi «džeki», bet purvs šos nolicis pie vietas jau pirmajos metros. Pieredzes tobrīd vēl nebija. Pie katra kociņa stājušies.

Rumānijas kalnos
Pēc pirmajiem pāris izbraucieniem pa Latviju Uvja prasmes uzlabojušās. «Iepazinu savu mocīti, sapratu, kā tas uzvedas uz dažāda seguma ceļiem, kā labāk izspolēties no dubļiem, patērējot mazāk spēka. Tagad mazāk moku sevi, vairāk mocīti,» atzīst Uvis.
Viņš nesen atgriezies no piecu dienu izbrauciena ar motocikliem Rumānijā. Ceļojumu organizē Uvja draugs Guntis Gulbis. Kompānija pārsvarā braukusi pa kalnainiem apvidiem, kur ceļu klāj daudz akmeņu.

«Izbrauciens pa šo zemi bija kā atgriezties 30 gadu senā pagātnē. Lielākā daļa iedzīvotāju vēl brauc ar zirgiem, kas pārvietošanos ar motociklu sarežģī, jo ratu riteņi izveidojuši dziļas rises, bet zirgs ar pakaviem nostaigājis ceļa vidusdaļu. Citādāku brauktuvju tur gandrīz nav, viss vienos akmeņos vai mālos,» stāsta codietis. Ceļojuma mērķis bijis ne tikai iztrakoties ar motocikliem, bet arī iepazīt vietējo dabu un kultūru. «Tur ir laipni un smaidīgi cilvēki. Joprojām govis un kazas gana īsti gani – ar cepuri galvā un koka rungu pie rokas. Ēdām tikai vietējos ēdienus. Bija ļoti interesanti,» piedzīvoto atceras Uvis.

Ceļojumā pa Rumāniju latviešus vadījuši vietējie gidi. «Bija tāds pavadonis, kurš aiztraucās pa priekšu, mūs negaidot. Kad tikām līdz kādam krustojumam, nezinājām, kurp doties, jo gids jau bija tālēs zilajās. Kāds cits vietējais ar moci brauca kā nelabais, bija iedomājies, ka var izbraukt visur. Ar trešo gidu paveicās. Pieredzējis kungs, ļoti pieklājīgs. Nekur nesteidzās, bet dažbrīd piedeva gāzīti, lai jautrāk. Viņš ar mums lieliski sapratās, ātri izanalizēja mūsu prasmes un pielāgojās tām, izvēloties maršrutus. Tad no sirds sākām baudīt pārbraucienus ar dažādām grūtības pakāpēm,» par pieredzi ar gidiem stāsta Uvis.

Pārbraucienu noslēgumā braucējiem jābūt īpaši uzmanīgiem. «Jo dienas, jo lielāks nogurums. Tad pieaug varbūtība, ka, zaudējot koncentrēšanās spējas, gūsim traumas. Bija viens kritiens, kad mocis man uzvēlās virsū, bet, paldies Dievam, bez sekām. Zilumi un sasitumi pieder pie lietas,» teic Uvis.

Codietis Uvis Slakteris atklāj, ka nākamais izbrauciens ar enduro močiem plānots Albānijā.
Kategorijas

Kategorijas