Latviešiem jābūt drosmīgākiem

2017. gada 26. maijs 00:00

80 gadu jubileju svin Ināra Reinsone Bauskā.

Baušķeniece Ināra Reinsone ierasti ir klusa, bet, pašai par izbrīnu, intervijas laikā «runājamais» uznācis pats no sevis. Jubilāre pastāstīja par ģimeni un brīvā laika pavadīšanu, dzīvi galvaspilsētā un dalījās novērojumos par mūsdienu sabiedrību un Latviju.

Patika dzīve galvaspilsētā
Ināra ir dzimusi Auces novada Bēnē. Tētis Oskars jeb, kā ģimenē viņu dēvēja, papus bija mūrnieks, bet mamma Marta vecmāte. Kad 1941. gadā sākās karš, Ināra ar mammu aizmuka uz Krieviju, papu iesauca armijā, bet brālis palika pie vecmāmiņas.

Četri gadi Krievijā pagāja grūtībās, bet Inārai un mammai izdevās atgriezties. Papum diemžēl gan ne.

«Mamma vēl daudzus gadus gaidīja un cerēja, ka tētis atgriezīsies. Tas bija redzams viņas acīs. Viņa viņu mīlēja līdz pat pašām beigām,» atminas jubilāre.

1945. gadā Ināra un mamma no Krievijas atbrauca tieši uz Bausku, lai būtu kopā ar vecmāmiņu un brāli, kuri bija pārcēlušies uz pilsētu starp Mēmeli un Mūsu.

Tagadējā baušķeniece 25 gadus dzīvojusi Rīgā. 1959. gadā apprecējusies. Galvaspilsētā paticis – daudz cilvēku, skaistas ēkas, un latvieši bijuši latviskāki nekā Bauskā. Jubilāre vairāk nekā 25 gadus strādājusi par piegriezēju. «Priekšnieki vēlējās, lai esmu šuvēja, bet man nepatika. Negribēju kādam pakļauties, ievērot darba plānu. Man patika visu darīt un plānot pašai, būt neatkarīgai,» savas darba gaitas atceras gaviļniece. Par drēbēm Inārai interese bijusi kopš bērnības. Visas lelles un mantiņas viņa gribējusi apģērbt, bet nebijis līdzekļu nedz šujmašīnai, nedz audumam. Tad Ināra apģērbus tikai zīmējusi un sapņojusi, ka kādu dienu to visu varēs darīt pa īstam.

Aizrauj lasīšana
Kad Ināra atgriezusies Bauskā, pārņēmušas divējādas izjūtas, ko viņa atklāj: «Pie Rīgas dzīves biju pieradusi. Bauskā viss šķita vēl Padomju Savienības ēnā, bet te daudz vairāk varēja dzirdēt latviešu valodu. Arī dokumenti bija uzrakstīti latviski, Rīgā tā vēl nebija.»
Bauskā viņa iepazinusies ar savu otro vīru, skolas laika draugu Andreju. «Abi bijām palikuši vieni. Diez vai tā bija liela mīlestība, bet divatā taču foršāk nekā vienam,» kautrīgi nosaka Ināra.

Viņai ir divi dēli – Valdis un Andris, četri mazbērni. Puikas dzīvo Rīgā, bieži atbrauc ciemos. Divi mazbērni jau lieli. «Viena nejūtos. Dēls bieži atbrauc, kāds piezvana. Nav ne vainas,» apgalvo baušķeniece.

Brīvajā laikā Ināra daudz lasa. Viņai patīk norvēģu, zviedru un vācu rakstnieki, dienvidnieki ne. «Tiem cits skatījums uz dzīvi, nesakrīt ar latviešu mentalitāti,» savu izvēli skaidro jubilāre. Inārai ļoti patīk Rainis. «Mammai bija grāmata «Uguns un nakts». Es izlasīju un jūsmoju, tikai tāpēc, ka to bija sarakstījis Rainis, kaut saprašana par literatūru tad bija maza. Tagad izlasīju un otrreiz lasīšu Jāņa Mauliņa «Tālavu».»

Vēlas latviskāku Latviju
Ināra jau vairākus gadus nestrādā dārziņā, kaut ļoti paticis. Kad aiz loga jauks laiks, pastaigājas laukā. Daudz lasa un interesējas par pasaulē notiekošo. Viņai žēl, ka Latviju pamet gudri un jauni cilvēki. Ināra labprāt dzīvotu latviskākā Latvijā. «Žēl to cilvēku, kuriem jādodas peļņā uz ārzemēm, lai izdzīvotu vai tāpēc, ka ar iegūto izglītību svešumā var nopelnīt trīs reizes vairāk naudas. Ļoti ceru, ka pie varas Latvijā nenonāks «Saskaņa», kaut Rīgā viņi jau valda, un maz ticams, ka šajās vēlēšanās kas mainīsies. Krievi visi iet balsot, bet latvieši ne. Tā arī ir lielākā problēma. Ļoti žēl, ka savu nākotni un likteni atstājam svešo rokās. Latviešiem jābūt drosmīgākiem, ne tik vienaldzīgiem, kādi esam pašlaik,» pārdomās dalās Ināra.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latviešiem jābūt drosmīgākiem

Kategorijas