Jaunības pilsētā atgriežas ar izstādi

2017. gada 16. maijs 00:00

Gleznotājs un interjera dizainers rīdzinieks Valērijs Dičkovskis pirms dažām dienām Bauskas mākslas skolas zālē atklāja darbu izstādi. Kolekcijā ir niansētas, harmoniskas ainavas, kurās pērļaini pelēku toņu gammā iemirdzas Latvijas dabas klusinātais skaistums. Vēl tikai desmit dienas to var aplūkot, jo jau 26. maijā skolas zālē eksponēs šī gada diplomandu izstādi.

Debija operetē
Ar Valēriju esam pazīstami kopš pusaudžu gadiem. Abi esam beiguši Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās noformēšanas nodaļu. Skolasbiedrs pēc tam absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina vakara kursus, jo atsevišķas nodaļas augstskolā tolaik nebija. Staļģenē dzimušajam māk-sliniekam ar Bausku saistās pirmā profesionālā pieredze un romantiskas atmiņas. Viņš, tikko pabeidzis lietišķās mākslas vidusskolu, 18 gadu vecumā sāka strādāt Bauskas kultūras namā.

Stāsta Valērijs: «Mani laipni sagaidīja Bauskas kultūras nama vadība, izsniedza matraci, spilvenu, saliekamo gultiņu un aizveda uz grimētavu pagrabstāvā. Tas bija mans pagaidu dzīvoklis, bet jutos laimīgs. Pagājušā gadsimta 70. gados vidējo profesionālo izglītības iestāžu un augstskolu absolventi darba vietu nevarēja izvēlēties paši – to izlēma speciāla sadales komisija. Kursā, kurā mācījos, man bija «pirmā roka» veiksmīgā diplomdarba dēļ. Nokļuvu Pierīgā, kas mani ļoti iepriecināja, jo biju nolēmis turpināt izglītošanos mākslā.»

V. Dičkovskis atceras, ka Bauskas kultūras namā valdījis radošs gars un toni noteikusi Bauskas Tautas teātra trupa, kas iestudēja gan lugas, gan operetes. Viņš stāsta: «Kā mākslinieks debitēju 1970. gada sezonas vērienīgākajā izrādē – operetē «Zaļā pļavā». Izplānoju scenogrāfisko risinājumu un īstenoju sadarbībā ar kultūras nama galdnieku. Tolaik un vēl ilgi pēc tam bija pieņemts skatuves dekorācijas gleznot reālistiskā manierē uz finiera virsmām. Pirmais patstāvīgais darbs man šķita bezgala aizraujošs. Operetes galvenās lomas atveidotāja Valija Ramane man visur sekoja pa pēdām. Tas mazliet kaitināja, bet tagad labi saprotu, ka solistiem ir svarīgi zināt, kāds būs fons, uz kura viņi izdziedās savas spožās solopartijas.»

Meiteņu papēdīši
Enerģiskajam jauneklim Valērijam Bauskas kultūras namā piedāvāja uzņemties arī gaismotāja pienākumus. Valdīja uzskats, ka tikai mākslinieks saprot, kā izrādēs un koncertos izgaismot svarīgāko, notušējot sīkumus. Īstenībā darba devēji nemaz nekļūdījās.

Mākslinieks atceras estrādes mūzikas žanra sākumu Bauskā. Viņaprāt, muzicēšanas standarts bija augsts, un publika ar sajūsmu uztvēra visu, kas atšķīrās no padomju laika ideoloģizētām, liekulīga patosa cauraustām melodijām. «Būdams gaismotājs, kultūras nama vokāli instrumentālā ansambļa viesturnejās izbraukāju Bauskas apkārtnes visu ciemu centrus. Ansambļa solistes bija ļoti glītā baušķeniece Velga Opule un meitene Ildze, kuras uzvārdu neatceros. Ar mākslas zinātnieci Velgu Opuli, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālisti, neesmu pazaudējis kontaktus,» atzīst Valērijs Dičkovskis.

Dzīvodams kultūras nama grimētavā, jaunais mākslinieks ik rītu dzirdēja, kad pilsētas iestādēs sākas darbs. Gar viņa pagrabiņa logu nemitīgi klikstēja meiteņu augstpapēžu kurpju papēdīši. Kāda garāmgājēja, kura uzdrīkstējās pastiept rociņu, lai no šķīvja uz Valērija palodzes it kā nejauši paņemtu plūmi, kļuva par liktenīgo sievieti. Viņš un Anna ir kopā jau vismaz 40 gadu. Dičkovskiem ir liela ģimene, kuras trīs paaudzes dzīvo saskaņā ar sevi un pasauli.

Māksla nepazaudēt sevi
Esmu redzējusi sava skolasbiedra gleznas dažās izstādēs un tīmeklī, taču kolekcija Bauskas mākslas skolas zālē pārsteidza. Ne jau tāpēc, ka mums ir kopīgas atmiņas, bet gan tā iemesla dēļ, cik ļoti viņš ir noslīpējis meistarību, vienlaikus pasaules uztverē ne nieka nezaudējot no jauna cilvēka ideāliem un romantikas. Dzīve mākslinieku nav nobružājusi, kaut arī pasargāts no tā nav neviens, bet, gluži otrādi, – vairojusi viņa jūtīgumu un maigumu.

Turklāt Valērijs atklāj: «Ar savu profesiju vienmēr esmu varējis nodrošināt iztikšanu savai ģimenei, neieslīgstot kompromisos, kas bojā dzīvi. Varbūt tāpēc, ka esmu pieticīgs, iespējams, arī tādēļ, ka mākslinieka dizainera profesiju vienmēr esmu uzskatījis par dzīves piepildījumu. Tā bijība, radošuma prieks un sargājošā attieksme pret pasauli ir manas vislieliskākās pedagoģes Silvas Linartes skola. Paldies Dievam, ka pusaudža vecumā satiku tādu skolotāju!»

Bauskas mākslas skolas 3. klases audzēkņi (11 – 12 gadu veci) vērtē izstādi

KRISTERS: «Man ļoti patika gleznas, kurās ir zirgi. Tie ir mani mīļākie dzīvnieki. Un patika man ļoti, kā Valērijs tos bija uzzīmējis.»

MARTA: «Nevienā gleznā nav pārspīlētas krāsas. Tik daudz skaistu pelēko toņu! Taču visvairāk man patika glezna ar laivu. Es gribētu tai dot nosaukumu «Pelēkais klusums pie jūras». Jūra ir klusa. Plīvo niedres, gar piekrasti slīd laiva, kas izskatās sena. Es sevi tur iedomājos. Sajūtu gauso vēju, niedru čabēšanu. Man ļoti gribētos, lai cilvēki spētu ieiet gleznās, ieplūst...»

PAULA: «Mani visvairāk uzrunāja glezna «Princis, Vecais zirgs». Tajā ir zirgs un zēni, kuri izskatās kā izgaismoti. Viņu āda ir gaiši pelēka, bet mati sudraba krāsā. Abiem virs galvas starojoša gaisma. Manuprāt, Valērijs bija domājis, ka tie bērni ir Dieva dāvana.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jaunības pilsētā atgriežas ar izstādi

Kategorijas