Soli tuvāk Latvijas neatkarībai

Agnija Ruhocka, Bauskas muzeja speciāliste

2017. gada 3. maijs 00:00

131

AP deputāti no Bauskas reģiona devuši artavu 1990. gada 4. maija deklarācijas pieņemšanā.

Augstākā Padome (AP) deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņēma 1990. gada 4. maijā. Ar de-klarāciju tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika un 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satver-sme. Deklarācija pasludināja arī 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju par starptautisku noziegumu.

Vienlaikus parlaments noteica Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanas pārejas posmu, kas noslēdzās 1991. gada 21. augustā, kad tika pieņemts Latvijas Republikas Augstākās Padomes konstitucionālais likums «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», pasludinot Latvijas Republikas pilnīgu neatkarību un izbeidzot 4. maija deklarācijā noteikto pārejas periodu. Šajā starpposmā neatkarības pasludināšanas tiesību reformu svarīgākais un neatliekamākais uzdevums bija nodrošināt tiesisko bāzi neatkarību atguvušās valsts institūciju izveidei un darbībai.

Ar 138 balsīm – «par»
Atmodas procesu rezultātā 1990. gadā Latvijas PSR laika faktiskās varas centrālais elements – Latvijas Komunistiskā partija – jau bija zaudējis vadošo spēku un autoritāti iedzīvotāju vidū. Sabiedriski politiskā kustība «Latvijas Tautas fronte», kas atklāti uzstājās par Latvijas neatkarību, no opozīcijas bija kļuvusi par politisku spēku. Tai bija vairākums Latvijas parlamentā – 1990. gadā no 201 deputāta vietas Latvijas Tautas fronte ieguva 122 mandātus. Šī labvēlīgā apstākļa dēļ deklarāciju sagatavoja Latvijas Tautas frontes frakcija.

Sesijas divas pirmās dienas – 1990. gada 3. un 4. maijs – bija politiski karstas. Notikumu gaitai aktīvi sekoja līdzi iedzīvotāji, klausoties radio un skatoties televīzijas raidījumus. Jau no 2. maija pie Augstākās Padomes ēkas (tagad Saeimas) pulcējās liels neatkarības atbalstītāju pulks, kas aicināja pasludināt Latvijas neatkarību. Lai deklarāciju pieņemtu, Augstākās Padomes deputātiem bija nepieciešams divu trešdaļu deputātu atbalsts jeb 134 balsis. Vajadzīgo 134 balsu vietā tika iegūtas 138. Augstākā Padome deklarāciju pieņēma ar 138 balsīm «par», 0 – «pret» (deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā vispār nepiedalījās) un 1 – «atturas». Pēc pozitīvā balsojuma rezultātu paziņošanas tika atskaņota Latvijas Republikas himna un deputāti ar gavilēm un lielu sajūsmu sagaidīti pie nama Jēkaba ielā.

Tautfrontieši no Bauskas rajona
Savas balsis 1990. gada 4. maija deklarācijas pieņemšanā nodeva arī toreizējā Bauskas rajona pārstāvji. Latvijas Tautas frontes Bauskas rajona nodaļas bija izvēlējušās četrus deputātu kandidātus, kas, pēc vietējo tautfrontiešu uzskatiem, Latvijas parlamentā dotu visnozīmīgāko ieguldījumu. 1990. gada 18. martā notikušajās Augstākās Padomes vēlēšanās tika ievēlēti:
Valdis Birkavs (112. Vecumnieku vēlēšanu apgabals) – tajā laikā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents, kas iestājās par kvalificētu juristu darbu, strādājot ar jauno likumdošanu;
Emerita Buķele (113. Īslīces vēlēšanu apgabals) – Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Bauskas rajona komitejas sekretāre, kas, būdama lauksaimniecības ekonomiste, kandidēja lauku cilvēku interešu vārdā;
Dainis Vanags (111. Iecavas vēlēšanu apgabals) – Griķu deviņgadīgās skolas direktors, kas par prioritāti izvirzīja bērnu nākotni;
Georgs Andrejevs (110. Bauskas vēlēšanu apgabals) – Rīgas Medicīnas institūta profesors, kas uzskatīja, ka dārgākais pasaulē ir cilvēks, tāpēc Augstākajā Padomē jābūt arī ārstam, lai glābtu mūsu medicīnu.
Nevienam no šiem deputātiem nebija ne mazāko šaubu, nododot balsis par deklarācijas pieņemšanu. Valdis Birkavs vienā no intervijām drīz pēc deklarācijas pieņemšanas teica: «Protams, es balsoju «par» un nešaubījos par iznākumu. Visspilgtākais brīdis šajās divās spriegajās un piepildītajās dienās bija gājiens uz manifestāciju – vienā elpā ar tautu, un emocijas – uz āru.»

Situācija Komunistiskajā partijā
Novadniecei Emeritai Buķelei, strādājot LKP Bauskas rajona komitejā, bija liela loma ne tikai izšķirošajā balsojumā par deklarācijas pieņemšanu Augstākajā Padomē, bet arī LKP Bauskas rajona organizācijas šķelšanās procesā. Kad LKP Bauskas rajona komitejas vadībā bija progresīvi domājošie pirmais sekretārs Artūrs Kauliņš (1987–1990), 2. sekretārs Jānis Mičulis (1988–1990) un sekretāre Emerita Buķele (1988–1990), visi trīs un lielākā daļa partijas biedru iestājās par neatkarīgu, patstāvīgu partiju. Tā par savu mērķi izvirzīja panākt cilvēka politisku, ekonomisku un garīgu brīvību, sociālo taisnīgumu un cilvēka aizsardzību, un, galvenais, – neatkarīgu Latvijas valsti. 1990. gada aprīlī, deklarācijas pieņemšanas priekšvakarā, Komunistiskā partija sašķēlās un izveidojās Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija (LNKP) un Latvijas Komunistiskā partija (uz PSKP platformas), kas, atšķirībā no LNKP, palika uzticīga padomju ideoloģijai.

Emeritas Buķeles atmiņas
Par ievēlēšanu Augstākajā Padomē un 1990. gada 4. maiju E. Buķele stāsta: «Viens no galvenajiem motīviem, kāpēc iesaistījos Tautas frontes kustībā, bija tēvs. Mans tēvs dienēja Latvijas armijā, instruktora pakāpē. Viņš ļoti daudz tika stāstījis par armiju, visiem procesiem, pirmskara Latviju, bet tad, kad pienāca vajadzība stāties partijā, tā man bija kā nodevība pret tēvu, tomēr tēvs teica, lai stājos, citādi darba izredzes niecīgas. Tā es arī izdarīju. Par šīm tēmām ģimenē īsti nerunāja, tikai, kad tētis iedzēra, tad sāka runāt un dalīties atmiņās. Kara noslēgumā slēpās Kurzemē, bet, kad Kurzemes katlu likvidēja, viņš atgriezās mājās. Ģimeni uz Sibīriju neaizveda, taču tēvam periodiski bija jāiet uz čeku atzīmēties.

Sarunas ar tēvu mani vedināja uz aktīvu darbību Tautas frontē, līdz tiku apstiprināta sarakstā, kuru virzīja kandidēt uz Augstāko Padomi. Augstākās Padomes vēlēšanu gaidās Bauskas rajonā notika Tautas frontes aktivitātes – visās darbavietās organizēja Tautas frontes grupas, savstarpējus kontaktus, uzstājāmies. Bijām nezinīši, toties pārliecība bija liela. Sapulces bija bieži un ārkārtīgi asas. Kā jūs rīkosities, ja ievēlēs Rubiku? Līdzīgu jautājumu bija daudz. Stāvot cilvēku priekšā, es bieži domāju, vai mans svārku garums ir pietiekami garš, jo man ļoti trīcēja ceļgali, atbildot uz jautājumiem.

Kad tuvojās 1990. gada 18. marta vēlēšanas, man piezvanīja no LKP Centrālās komitejas un teica, ka man no 11. līdz 19. martam ir jābrauc uz Spāniju Gorbačova miera misijā pārstāvēt Latviju un sniegt informāciju par sabiedriski politiskajām norisēm. Misijā jābūt sievietei ar augstāko izglītību, partijā, latvietei. Bija paredzēta viena pārstāve no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, pārējās no Krievijas. Uzreiz bija jāsaka, jā vai nē. Piekritu un aizbraucu. Kad 19. martā atgriezos, vakarā vēlētāju balsis bija jau saskaitītas un, par lielu pārsteigumu – biju ievēlēta Augstākajā Padomē.»

Vienoti valsts atjaunošanai
Emerita Buķele atzīst, ka pēc vēlēšanām martā sācies ļoti pozitīvs laiks, jo visi tie, kas bija Tautas frontes deputāti, bija ļoti vienoti galvenajā jautājumā – būt vai nebūt neatkarīgai Latvijai. Bija pārliecība – būt neatkarībai, bet tajā pašā laikā valdījusi neizpratne, kā visam jānotiek.

«Laika posms no ievēlēšanas Augstākajā Padomē līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai ļoti īpašs ir ar to, ka man izveidojās cieši kontakti ar tautu. Visiem mans telefons bija zināms, un jebkurš varēja jebkurā laikā zvanīt. Tādi kontakti un vienotība ar masām! Augstākajā Padomē 1990. gada 4. maijā balsis nāca cita pēc citas, līdz trūka ārkārtīgi maz, rezultātu izšķīra divi, beigās nepieciešamo 134 balsu vietā bija 138. Viens kolēģis bija slimnīcā Liepājā, viņš speciāli atbrauca ar ātro palīdzību uz Rīgu, lai nobalsotu par neatkarību,» atminas Emerita Buķele.

Bijušajai deputātei E. Buķelei žēl, ka tagad attīstība nenotiek cerētajos tempos. Pārāk daudz savtīguma, tas nenāk par labu tautai. Par to gan sāpot sirds. Atmiņu stāstu Emerita Buķele noslēdz: «Ļoti riskants gan tas laiks bija. Pārāk daudz asiņu. Bet, ja man būtu jāiet vēlreiz to pašu, tad lielos vilcienos rīkotos tāpat. Ļoti žēl, ka tēvs nepiedzīvoja neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Soli tuvāk Latvijas neatkarībai

Kategorijas