BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Diriģents, garīdznieks, kareivis, zemkopis

Antra Ērgle
Laikraksta arhīvs

2017. gada 3. maijs 00:00

503
Diriģents, garīdznieks, kareivis, zemkopis

Viduleju dzimtas saknes no Iecavas puses dod spēku tautas brīvībai un kultūrai.

Iecavas luterāņu draudzē Rasmas Mažānes vadībā savāktas vairākas mapes ar ziņām par Viduleju dzimtu – spēcīgu tuvējās apkaimes ģimeni, kas kopš 19. un 20. gadsimta mijas dzinusi stipras saknes latviešu gara brīvības un kultūras izaugsmei.

Vecāku koris
Pērn novembrī baznīcā notika sarīkojums, kurā Rasma un dzimtas pārstāvji atcerējās dzīvo vēsturi, kas svarīga gan pašiem Vidulejiem, gan novadniekiem un tautai. Viduleju stāsts sākas ar Dārtas un Pētera bērniem, kas dzima 19. gadsimta 90. gados. Dēli Nikolajs, Pēteris Aleksandrs, Jūlijs, meitas Alma un Elizabete devuši lielu personisku ieguldījumu garīgās brīvības un kultūras saglabāšanā, kā arī dāvājuši Latvijai stipras un radošas personības.

Pētera Aleksandra meita muzikoloģe Ligita Viduleja pauda lielu gandarījumu par iecavnieku iniciatīvu apkopot dzimtas vēstures liecības. Viņas meita kinorežisore Anna Viduleja sirsnīgā uzrunā pateicās draudzei un īpaši Rasmai Mažānei, kuras vecāki no Rosmes puses reiz dziedājuši komponista un diriģenta Nikolaja Viduleja vadītajā korī.

Paslēptais karogs
Pārsteidzošs bija agrākā Iecavas draudzes mācītāja Jūlija dēla Andra Viduleja atklātais stāsts par Latvijas karogu, kas savulaik izšūts Jelgavas zemkopības skolā un simbolizēja nācijas neatkarības mērķi pirmajā Latgales kongresā 1917. gadā, kura simtgadi šogad svinam. Jelgavas skola vēlāk pārtapa par Mežotnes zemkopības skolu un Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, par zemkopju mantojumu vēstīts grāmatās «Tēvzemes arāju cilts». Nikolajs un Pēteris Aleksandrs bijuši mūzikas pedagogi un orķestra diriģenti Jelgavas skolā, savukārt Jūlija ģimene līdz mūsdienām saglabāja otro vecāko sarkanbaltsarkano karogu.

Kad padomju okupācijas vara Latvijas neatkarības simbolus iznīcināja, jelgavnieku darināto karogu izdevās paslēpt jau Mežotnes skolā – pils apakšstāva gaiteņa kambarī, kur glabājās veci galdi. Kara jukās tas nonāca pie skolotājas Lavīzes Putniņas Sesavas pusē. Viņa vecumdienās pārcēlās pie Jūlija Viduleja un viņa sievas Adalbertas Iecavā, un tā karogs nonāca pie ģimenes.

Pētīs tālāk
Andris stāsta, ka padomju laikā vērtīgo relikviju glabājis dzīvoklī Rīgā, ieliekot segas pārvalkā gultas veļas plauktā. Tā kā sarkanbaltsarkanā karoga slēpšana bija bīstama, citi Viduleju pēcteči par to nebija informēti.

Pirms dažiem gadiem Andris karogu uzticēja izstādīšanai Cēsu muzejā, bet tagad tas ieņēmis pienācīgu vietu Latgales kongresa simtgades izstādē Rēzeknē. Andris Vidulejs atklāja, ka viņam ir nodoms 3. maijā doties uz šīs ekspozīcijas atklāšanu un karogu uzdāvināt Rēzeknes muzejam.

Rasma Mažāne «Bauskas Dzīvei» pavēstīja, ka dzimtas vēstures izpēte turpināsies, īpaši pievēršoties agrākā Iecavas luterāņu mācītāja Jūlija Viduleja mantojumam. Dažādi materiāli par Vidulejiem ir apkopoti arī Iecavas bērnu bibliotēkā.


Trīs brāļu likteņstāsti

Dziesmu vīrs
Nikolajs Vidulejs (1890. g. 8. II – 1949. g. 11. IV)
Dzimis Iecavas pagasta «Spradžos», no kuru savulaik daudzajām ēkām saglabājusies un ir apdzīvota viņa paša brieduma gados celtā māja.
Tēvs Pēteris, kurš prata spēlēt klavieres, dibināja Iecavas dziedāšanas biedrības kori, un Nikolajs vēlāk kļuva par tā diriģentu. Nikolajs mācījies Iecavas pamatskolā un 1909. gadā pabeidzis Bauskas Augstāko tautskolu. Varšavas konservatoriju, kur apguvis klarneti, klavieres, vijoli un kompozīcijas pamatus, absolvējis 1913. gadā, strādājis par mūzikas pedagogu Bauskā. Mūziku mācījis arī Krievijā, kur kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās Pirmajā pasaules karā.
Atgriezies Latvijā 1921. gadā, vadījis Iecavas kori, kas 1923. gadā piedalījās Dziesmu dienās Rīgā. Pēc laulībām ar Alīsi Ābeli 1924. gadā ģimenē piedzima meita Laima (prec. Zandere), 1927. gadā – Mirdza (prec. Allika). 1923. – 1929. gadā pasniedzis mūziku Rēzeknes pedagoģiskajā vidusskolā un Valsts skolotāju institūtā, komponējis kora un solo dziesmas, veidojis tautasdziesmu apdares. Dziesma «Laimes ceļš» ar Pētera Blaua vārdiem kļuvusi par skolotāju institūta neoficiālo himnu.
Nikolajs ar saviem koriem radījis pamatu Latgales mūzikas dzīves uzplaukumam 20. – 30. gados, bijis Dziesmu svētku iniciators un virsdiriģents 1924. un 1925. gadā, jaunatnes dziesmu svētku rīkotājs 1927. un 1928. gadā. Grāmatu «Daudz baltu dieniņu» par Nikolaja ieguldījumu Dziesmu svētku kustībā sarakstījusi Vizbulīte Bērziņa.
«Spradžos» atgriezies 1932. gadā, apsaimniekojis 42 ha, vadījis Iecavas kori, kurā dziedāja arī viņa māsas Alma Grauze un Elizabete Šķensberga. 30. gadu otrajā pusē Iecavā vadījis aizsargu kori un izveidojis nelielu simfonisko orķestri.
Nikolajs ar sievu Alīsi un meitu Mirdzu izsūtīts uz Sibīriju 1949. gada 25. martā, slimības un necilvēcīgo apstākļu dēļ miris 11. aprīlī Krutinkā.

Virsnieks ar mūziķa dvēseli
Pēteris Aleksandrs Vidulejs (1892. g. 4. VI – 1963. g. 20. X)
Nācis pasaulē dzimtas mājās Iecavas pagasta «Spradžos». Absolvējis Petrogradas Ķeizarisko konservatoriju, taču Pirmā pasaules kara laikā izveidojis militāro karjeru cara armijā, no 1914. gada izejot tās pakāpes kā rezervists telegrāfa bataljonā, Alekseja kara skolas junkurs, jaunākais apakšvirsnieks, praporščiks, sapieru rotas jaunākais virsnieks, kājnieku divīzijas sakaru priekšnieks, poručiks, inženieru rotas vecākais virsnieks.
Atvaļināts 1917. gadā, turpinājis strādāt Ukrainas telegrāfa bataljonā, Getmaņa inženieru virsnieku skolā, Donas savvaļnieku armijā, bijis Armaviras telegrāfa stacijas komandants un ģenerāļa Millera grupas sakaru priekšnieks.
Paaugstināts par štāba kapteini un atvaļināts ar Vrangeļa pavēli kā Latvijas pilsonis 1920. gadā. 1921. gadā mobilizēts kā Kurzemes inženieru rotas vada komandieris, pēc tam kļuvis par sapieru rotas vada komandieri. 1925. gadā beidzis virsnieku kursus ar I šķiras diplomu, 1925. gadā kļuvis par sapieru virsnieku. Atvaļināts 1927. gadā.
Pēteris Aleksandrs bijis mūzikas pedagogs un orķestra diriģents Jelgavas zemkopības skolā un Jēkabpils Valsts vidusskolā 20. gados. Vadījis Krustpils kultūras biedrības kori, kas piedalījās Dziesmu svētkos.

Garīgais atbalsts
Jūlijs Vidulejs (1896. g. 23. VIII – 1981. g. 11. I)
Dzimis «Vidus Spradžos», dzimtas māju vēlāk celtā ēkā.
Mācījies Iecavas pagasta un Bauskas pilsētas skolā, ko pabeidzis 1915. gadā. Iestājies cara armijā, nosūtīts uz sapieru rotu
Kronštates cietoksnī. 1916. gadā beidza Gatčinas praporščiku skolu un dienēja Latviešu veco strēlnieku pulka rezerves bataljonā Jurjevā. Pēc Petrogradas kara skolas beigšanas kā virsnieks ieskaitīts kara automobiļu rotā, darbojies komisariātos Somijā, Groznijā, Astrahaņā, Maskavā.
Iestājies Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātes neklātienes nodaļā 1918. gadā un 1919. gadā strādājis par Augstākās Tautas saimniecības padomes pilnvaroto nodrošināšanai ar benzīnu. Izbraucienā Astrahaņā saslimis ar tīfu un, pēc gara pārtraukuma atgriežoties Maskavā, konstatējis, ka viņa amats likvidēts, jo pildītājs uzskatīts par mirušu.
Atgriezies Latvijā 1919. gadā un ieskaitīts armijā, kur dienējis dažādos amatos leitnanta pakāpē. Strādājis bankā Rēzeknē, kur paralēli vadījis mūzikas biedrības kori. Braukādams uz tēva mājām, vadījis Iecavas kori, kuru sagatavojis Zemgales dziesmu svētkiem 1926. gadā.
Pārnācis strādāt uz banku Jelgavā, kur vakara nodaļā pabeidzis ģimnāziju 1929. gadā. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti absolvējis 1934. gadā, par mācītāju ordinēts 1935. gada 27. janvārī Māras baznīcā Rīgā.
No 1935. līdz 1942. gadam kalpojis Ludzas un Zilupes draudzē, bijis aizsargu garnizona mācītājs, strādājis par ticības mācības un vēstures skolotāju Ludzas Valsts ģimnāzijā.
Ar Adalbertu Kotrbu, čehu jaunavu no Morāvijas, kuras tēvs strādāja par mūzikas skolotāju Jelgavas zemkopības skolā, apprecējies 1937. gada 16. oktobrī. 1943. gadā pārcelts uz Codi par draudzes mācītāju, no 1945. gada sāka kalpot Iecavas un Lambārtes draudzē, vēlāk – Baldones un Vecumnieku draudzē.
Iecavas luterāņu baznīcai karā izšāva divus pīlārus, kuru remontam padomju vara līdzekļus nedeva. Vētra norāva lielo jumtu, kas pēcāk sabruka pēc pārējo pīlāru izkustināšanas. Lielās ērģeles bija demolētāju nopostītas, līdzīgs liktenis piemeklēja no Lambārtes dievnama pārvestās. Demolētāju izraisītā ugunsgrēkā 23. augustā, mācītāja dzimšanas dienā, nodega Iecavas baznīcas altāris, ērģeles un jumts. Par spīti smagajai situācijai, Jūlijs Vidulejs kalpoja draudzei un Dievam. Viņš brīvi pārvaldīja vācu un krievu, prata latīņu, grieķu un senebreju valodu.
Iecavas un Vecumnieku draudze svinēja mācītāja 80. dzimšanas dienu 1975. gadā un vēl pēc gada pavadīja sirmo garīdznieku atpūtā. 85 gadu vecumā Jūlijs aizgāja mūžībā un ar godu apbedīts Sila kapos Iecavā.
+ 5
Kategorijas

Kategorijas