Paļaušanās uz Dievu dara brīnumus

2017. gada 3. maijs 00:00

Kopš pērnā gada 1. decembra, kad iecavniekam Austrim Augustam Tartu slimnīcā Igaunijā tika veikta aknu transplantācija, aizritējuši pieci mēneši. 25 gadus vecais jaunietis pamazām kļūst arvien spēcīgāks.

Austris sarunai ar «Bauskas Dzīvi» piekrīt nevilcinoties. Puisis stāsta par lūzuma brīžiem astoņu gadu ilgajā slimošanas laikā un spēju nezaudēt ticību Dievam pat tad, kad nav spēka pacelt karoti. Puisis runā par ticību, milzīgu vēlmi dzīvot un pozitīvas domāšanas spēku.

Noguris, bet pateicīgs
Jūtot atbildību pret cilvēkiem, kas četrās dienās saziedoja naudu aknu transplantācijai, Austris pēc operācijas sociālajos tīklos nelielos video informēja par atveseļošanos un dalījās emocijās. Pāris video skatīti vairākus tūkstošus reižu. Ļaudis priecājās par pirmo Austra apēsto saldējumu, spēju patstāvīgi piecelties no gultas un spert pāris soļu. Tagad puisis jūtas spēcīgāks, drīkst braukt ar velosipēdu un skriet.

«Atveseļošanās posmā pirmais gads ir visnopietnākais. Pēdējos divus mēnešus medikamentu daudzums nav mainījies. Piecas reizes dienā noteiktā laikā dzeru zāles. Ar medikamentiem būs «jādraudzējas» visu mūžu, tā apgalvo mediķi. Nopietni sekoju ārstu norādījumiem,» atklāj jaunietis.

Pēcoperācijas laikā iecavnieks bija kā zem palielināmā stikla. Viņš neslēpj – dažbrīd no mediju uzmanības ļoti noguris, bet, būdams pateicīgs par atbalstu, Austris nespēja atteikt intervijas. Smaidot viņš saka: «Paldies «Bauskas Dzīvei», kas apzināti lika mani mierā! Es, protams, jums neatteiktu interviju arī pirms trim vai četriem mēnešiem, bet jūs mani saudzējāt.»

Viņš turpina: «Līdzcilvēku un sabiedrības atbalsts bija jūtams. Tas palīdzēja, uzmundrināja un deva prieku. Daudzos gadījumos cilvēki, kas saņēmuši palīdzību, kaut kur pazūd, bieži vien pat nav zināms, kā viņiem klājas un vai sabiedrības atbalsts ir palīdzējis. Es nevēlējos to pieļaut. Gribēju, lai visi, kas bija kopā ar mani, zina, kā man klājas pēc operācijas.»

Pārsteigts par atsaucību
Iecavnieka veselības problēmās vainojams hronisks žultsvadu sašaurinājums – slimība, ar kuru «komplektā nāk» virkne citu ķermeni novājinošu kaišu. Pirmās pazīmes – aknu iekaisums – fiksētas 2008. gada beigās. Jaunietis regulāri devās pie speciālistiem, un divu gadu laikā mediķiem bija atbilde. Slimība progresēja. Puisim vairākkārt paplašināja žultsvadus. Tomēr ilgtermiņā tas nepalīdzēja. Pēdējā gada laikā situācija kļuva ļoti nopietna, slimība saasinājās. Lai turpinātu dzīvot, vienīgā iespēja bija aknu transplantācija.

«Nevienu brīdi neslēpu savas problēmas. Neuzskatu par vajadzīgu mākslīgi rādīt, ka ar mani viss ir labi. Mēs ar ģimeni atklāti runājām par manu veselību, daži jau tad palīdzēja, atbalstīja mūs. Paldies viņiem!» teic Austris.

Lai puisis dzīvotu, bija nepieciešami 50 tūkstoši eiro. Ģimenei un līdzcilvēkiem šādas naudas nebija. Daudz līdzekļu bija iztērēts dažādām procedūrām, pārbaudēm un medikamentiem. Pienāca brīdis, kad Augustu ģimene lūdza palīdzību Latvijas iedzīvotājiem. «Kad ievietojām rakstu ziedot.lv, man prātā nebija domas par to, kāda būs atsaucība, es paļāvos uz Dievu un visu atstāju Viņa ziņā. Biju izdomājis vairākus veidus, kā dalīties ar informāciju par savu problēmu sociālajos tīklos, lai palīgā sauciens ātrāk sasniegtu lielu auditoriju. Paldies Dievam, tas nebija nepieciešams. Ziņa par mani izplatījās ļoti ātri,» priecīgs par necerēti lielo atsaucību ir Austris. Nepieciešamie 50 tūkstoši saziedoti četrās dienās. «Jutos pārsteigts, acīs bija asaras. Paldies Dievam un visiem, kas palīdzēja! Tas ir brīnums man, manai ģimenei un, domāju, arī citiem,» saka iecavnieks.

Svarīga – ticība
Vairākums smagi slimu cilvēku zaudē ticību sev un ārstiem un noslēdzas. Austris neslēpj, ka zem segas ir raudājis, bet ticībā un paļāvībā nav pārstājis smaidīt. «Es ticu Dievam. Ejot caur grūtībām, paļāvos uz Viņu. Protams, bija brīži, kad nespēju smaidīt. Gana bieži uzdevu jautājumu – kāpēc tas notiek tieši ar mani? Tomēr nezaudēju ticību un cerību, iegalvoju, ka viss būs labi. Tas bija liels Dieva pārbaudījums,» ir pārliecināts jaunietis.

Pēc operācijas iecavnieks pamazām jūtas arvien spēcīgāks. Austris atzīst, ka tagad dzīvi redz citām acīm: «Manai nākotnei uzlikta «cenu zīme». Vēl vairāk kā līdz šim es novērtēju dzīvību un dzīvi. Priecājos par veselajiem un jūtu līdzi tiem, kas saskārušies ar nopietnām veselības problēmām.»

Daudzi jautā, vai Austris jūt svešķermeni. «Nē! Dienu pēc operācijas, kad pamodos un spēju normāli domāt, es pats sev sacīju – es pieņemu šo jauno orgānu, paldies Dievam, ka varu dzīvot,» atklāj Austris.

Fotografē un brauc ar velosipēdu
Vaicājot, vai operāciju var saukt par viņa otro dzimšanas dienu, puisis pēc ilgām pārdomām atbild apstiprinoši: «Lai iet! No bērnības esmu ar Jēzu, tā bija mana atdzimšana pēc fiziskās piedzimšanas. Operāciju nesvinējām. To varbūt izdarīšu, kad apritēs pirmais gads.»
Pēc operācijas iecavniekam nācās krietni piepūlēties, lai noturētu rokā karoti. Tagad viņš sevi uzskata par veselu. «Biju pieradis pie slimības. Man tā bija ikdiena. Tagad ir pavisam cita dzīve, jaunas sajūtas,» prieku neslēpj iecavnieks.

Austris pašlaik nestrādā. Viņam jābūt ļoti piesardzīgam pret ārējās vides ietekmi, nedrīkst sevi pārpūlēt fiziski, jāsargājas no baciļiem. Viņš izvairās no sabiedriskām vietām, regulāri apmeklē fizioterapeitus, lai atjaunotu muskuļu darbību. Jāievēro ārstu noteikumi, jābūt disciplinētam.

Iecavnieks pēdējā gada laikā aizrāvies ar fotografēšanu. Viņam patīkot arī sportot, izbraucieni ar velosipēdu. Pirms operācijas skrējis pusmaratonu.

Ar optimistisku skatu
Nav daudz līdzīgu stāstu. Laikā, kad Austris gūlās uz operācijas galda, viena sieviete nomira, to nesagaidot, kāda cita no dzīves šķīrās drīz pēc operācijas. Iecavniekam viss beidzās laimīgi, bet priekšā daudz darba. Tomēr jaunietis, apzinoties žēlastību no Dieva un līdzcilvēku palīdzību, uzskata, ka svarīgākais ir būt optimistam, nezaudēt cīņu pašam ar sevi.

«Reiz kāda sieviete sacīja – kaut visiem būtu tāds optimisms kā man. Es viņai atbildēju – viss atkarīgs no pašiem, no tā, kā raugāmies uz situāciju. Apzinājos savējo, zināju, ka esmu izdarījis visu, ko spēju. Es ticēju un paļāvos. Protams, bija grūti, bet mainīt neko nespēju, tikai savu attieksmi. Katram mums ir savas problēmas un grūtības, no tām nevar aizbēgt. Es mieru un vislielāko atbalstu rodu Dievā. Vienmēr sev atgādināju – es taču elpoju! Dzīve vēl nav beigusies, nezaudē cerību!» atziņās dalās jaunietis.

FAKTI

Aknu transplantācija ir dzīvību glābjoša operācija slimniekiem ar hronisku un akūtu aknu mazspēju, hroniskām aknu slimībām galastadijā.

No visiem dzīvībai svarīgo orgānu transplantācijas veidiem aknu pārstādīšana ir viena no dārgākajām un sarežģītākajām operācijām. Neskatoties uz to, iespējas aknu transplantācijas ieviešanai klīniskajā praksē radušas gandrīz visas Eiropas valstis. Latvija ir vienīgā Eiropas Savienībā, kur netiek veiktas šādas operācijas. Mūsu valsts pacienti vairākumā gadījumu aknu pārstādīšanai izvēlas Tartu Universitātes slimnīcu Igaunijā.

Latvijā pašlaik pieaugušajiem aknu transplantāciju valsts neapmaksā, to dara tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam. Valdība 2016. gada septembrī apstiprināja grozījumus Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtībā, kas paredz valsts apmaksātu aknu transplantāciju nodrošināt no 2018. gada 1. janvāra.

Avots: doctus.lv un LETA.

Iedvesmai un cerībai
Austris Tartu slimnīcā runājis ar Baibu Baroni, kura pēc aknu transplantācijas slimnīcā nomira pērn, 2. decembrī. Viņa toreiz uzrakstīja dzejoli visiem pacientiem. Baibas vārdi jaunieti ļoti uzrunāja:

«Es ticu, cerība pastāv,
Tā Tev apkārt
Eņģeļa dāvātiem spārniem.
Tik nepazaudē pavedienu,
Ko eņģelis Tev dāvā.
Nepadodies!»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Paļaušanās uz Dievu dara brīnumus

Kategorijas