Mīlestībā un pienākumā vienam pret otru

2017. gada 3. maijs 00:00

119

Runājot Maiga un Anatolijs smaida, uzlūko viens otru ar mīlestības pilnu skatienu. Viņi pa dzīves ceļu roku rokā kopā staigājuši vairāk nekā pusi gadsimta.

Sirmais pāris 30. aprīlī svinēja dimanta kāzas jeb 60 gadus laulībā. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» viņi pastāstīja par sevi, kopdzīvi, sarežģījumiem, Anatolija brīnumaino izglābšanos vairākkārt no nāves un neskaitāmiem laimes mirkļiem.

Pretējie poli pievelkas
Maiga un Anatolijs laikraksta «Bauskas Dzīve» žurnālistu un fotogrāfu sagaida atplestām rokām, cieši apskaujot, un sirsnīgi aicina doties dziļāk istabā, kur uzklāts galds. Pirms piesēžam un sākam mieloties ar Maigas kundzes ceptajiem labumiem, viņa saka: «Ņemiet par labu! Agrāk gatavoju, kā vajag, tagad, kā sanāk.» Namamātes sirdsmieram gan jāteic, ka plātsmaizītes un pīrādziņi bija dievišķi gardi.
Abiem jau pāri astoņdesmit. Maiga slikti redz, Anatolijam dzirde vāja, bet, kā saka paši stelpieši, – bēda maza. «Anatolijs ir manas acis, bet es – viņa ausis. Mēs visur esam kopā. Ja es kaut ko neredzu, vīrs man palīdz, bet, ja viņš ko nesadzird, es viņam izstāstu,» saka Maiga.

Viņa ir dvēselisks un radošs cilvēks. Maigai patīk runāt un būt kopā ar cilvēkiem, viņa novērtē mākslu, daudz lasa, raksta dzejoļus. Savukārt Anatolijs ir kluss. Viņam daudz runāt nepatīk. Viņš labprātāk skrūvē tehniku nekā pļāpā vai atrodas starp ļaudīm, viņš ir arī ļoti pieklājīgs.

«Laikam tā ir – pretējie poli pievelkas. Mēs patiesībā esam tik dažādi, bet kopā mums ir ļoti labi. Viens otru papildinām. Kas nav raksturīgi vienam, ir otram. Tā mēs saliekamies kopā, veidojot ideālu vienumu,» prāto Maiga.

Vīram zelta rokas
Abi iepazinušies darbā kolhozā. Anatolijs bijis ļoti izskatīgs jaunietis, un, pēc Maigas domām, viņš varēja «noplūkt ziediņu», kad vien vēlējās, bet viņš bija ļoti kautrīgs. Abus centušies satuvināt kolēģi. Maiga bijusi ļoti izvēlīga meitene, runājusi ar visiem, bet sev klāt nevienu nelaidusi. Mazliet aprunājoties ar Anatoliju, uzzinot par viņa skarbo bērnību, jaunā dāma vēlējusies puisi iepazīt tuvāk, izveidot siltas un draudzīgas attiecības. Ilgi nebija jāgaida, kad draugu būšana pārtapa mīlestībā uz mūžu. «Pienāca brīdis, kad mednieks gūst medījumu, kurš labprātīgi iekrita viņa slazdos. Pie tā vainojamas ievas, lakstīgalas un skūpsti mēnessgaismā,» par abu mīlas stāsta sākumu runā Maiga.

Stelpieši apprecējās 1957. gadā Vilcē. Naudu kāzām krājuši, svinējuši sešas dienas. Tiesa, Maiga to atceras nelabprāt. «Šausmīga draugu nodzeršanās,» neslēpj kundze, «kaut arī savu kāzu dienu izbaudīju, svinības atceros ar rūgtumu.»

Arī darbā abi visu laiku bijuši kopā. Anatolijs strādājis par šoferi. Auto viņam kā bērni. Viņam paticis skrūvēt, metināt un taisīt «dzelžus», līdz ārsti veselības problēmu dēļ lieguši šofera darbu. Abi sākuši strādāt Stelpes krejotavā, un kopš 1970. gada viņi sevi sauc par stelpiešiem. Maiga slavē vīru: «Viņam ir zelta rokas. Darbā visu uzturēja perfektā kārtībā, arī māju remontēja. Visu darīja ar dzelžainiem principiem pašam pret sevi un savu darbu.» Maiga ilgus gadus strādājusi krejotavā, kamēr to likvidēja.

Raksta dzeju
Maiga un Anatolijs ir vecāki divām meitām – Tamārai un Ivetai. Abu lielākā mīlestība ir mazmeita Lita. «Dārgums! Viņa ir mūsu lepnums. Tik gudra, tik smaidīga, tik skaista. Arī meitas mums ir brīnišķīgas, vārdos neaprakstāmas. Esam lepni un laimīgi vecāki un vecvecāki. Gribētos vēl paspēt kļūt par vecvecvecākiem, bet, kā Dievs lems, tā būs,» spriež dimanta pāris. Viņi nejūtas vientuļi. Mazmeita zvana ik vakaru, apjautājas, kā klājas. Arī meitas par vecākiem ne mirkli neaizmirst. «Esam pateicīgi par mūsu bērniem un mazmeitu. Viņi mums ir tik daudz palīdzējuši, ka slavas vārdu aptrūktos,» prieka asarām acīs stāsta stelpieši.

Maiga raksta dzeju, agrāk tā publicēta laikrakstā «Bauskas Dzīve». Dzejoļi top savam priekam, uz papīra izliekot emocijas, sāpi un priekus. «Esmu radoša un dvēseliska būtne. Man ir svarīgs cilvēciskums, jūtu un domu apkopojums. Rakstu par visu – jūtām, cilvēkiem un dabu,» aizraušanos atklāj Maiga. Dzīvesbiedrs ir kaislīgs lasītājs, viņu interesē vēsture un tehnika.

Trīsreiz uzveic nāvi
Anatolijs ir cīnītājs. Viņš trīs reizes lūkojies nāvei acīs. Jaunībā ar ģimeni no Krievijas bēguši uz Latviju. Pa ceļam viņš tik ļoti savārdzis, ka ģimene nolēmusi viņu atstāt pie kādas pilnīgi svešas kundzes, kura Anatoliju barojusi ar kazas pienu. Puisis sākumā nespējis pat karoti pacelt, bet tomēr atveseļojies. Anatolijs bērnībā nokritis no kūtsaugšas un traumējis muguru tik stipri, ka uz gultas nogulējis pusotru gadu. Vēlāk viņš ticis aparts dzīvs. Traktorists viņu izglābis. Nākamā nelaime piemeklējusi, kad Anatolijs applaucējies ar verdošu ūdeni. «Dieva žēlastība, ka viņš ir dzīvs,» klusā balsī nosaka Maiga.

Pēc negaisa vienmēr spīd saule. Izsitušies pa dzīvi, par spīti nāves briesmām, nabadzībai un grūtajiem juku laikiem – nekas nav spējis Maigu un Anatoliju šķirt.

Abi seniori neslēpj, ka kopdzīvē gājis visādi, bet lieli strīdi nekad nav bijuši. Maiga, lūkojoties uz savu Anatoliju, teic, ka visām meitenēm novēl tādu vīru kā viņai. «Viņš mazgāja traukus, berza grīdas, nesa naudu mājās, prata visu sataisīt un salabot. Uz ballēm Anatolijs ar varu bija jāvelk. Viņš labāk gribēja pie «dzelžiem»,» pastāsta Maiga.

Rūpējas viens par otru
Dzīvojot tik ilgi kopā, svarīgi saglabāt savu identitāti. «Ja mēs pārstātu būt mēs paši, mēs izputētu kā puteklis,» prāto Anatolijs. «Bez šaubām, otram ir jāpielāgojas, bieži vien nākas paklusēt, kaut domā citādāk, bet jāsaprot, ka strīdēties nav jēgas. Mēs visi esam mēs paši, katrs citādāks, un nevienu nepāraudzināsim. Tas ir jāpieņem, un, kad tas ir skaidrs, tad viss ir viegli. Tu esi tu pats, bet tev jārēķinās ar otru. Viss ir tik vienkārši.»

Maiga piekrīt: «Protams, ir bijis tā, ka «attēls» ir, bet skaņas nav, tomēr tas ir īslaicīgi. Nekad nevajag turēt sevī naidu, dusmas vai aizvainojumu. Ir jāizrunājas, nevis lai pierādītu savu taisnību, bet tā, lai abu sirdīs iestājas miers. Beigās nav nozīmes, kuram ir taisnība. Svarīgi ir būt mierā vienam ar otru,» uzskata Maiga.

«Saprotiet! No sākuma ir mīlestība, daudz mīlestības, kura tiek dalīta divu cilvēku starpā. Skūpsti, romantika, kaisle tad ir pašā briedumā. Tad piedzimst bērni. Mīlestība, jūtas un emocijas ir jādala arī ar viņiem. Tad nāk mazbērns. Mīlestība nu jāiedala arī viņam. Kad visi mazie radiņi pieaug, pēc vairākiem gadu desmitiem paliekam mēs divatā. Sirmi un veci. Un ziniet, tad ir palicis tikai pienākums. Pienākums vienam par otru rūpēties. Nekādā gadījumā vairs nevar domāt tikai katrs par sevi. Tagad esam tur, kur sākām, – divatā un visu uzmanību un pūles ikdienā veltām viens otram. Gluži kā jaunībā,» sarunas beigās rezumē Maiga. Viņas sacītajam ar prieka asarām acīs apstiprinoši pamāj Anatolijs.

Maiga uztic savu dienasgrāmatu. Tās pēdējais ieraksts vēsta:
«2017. gads. Anatolija solis kļuvis pavisam gauss. Pāris simt metrus iet un piestāj. Reizēm aiziet līdz garāžai un noglāsta savu sirmo žigulīti. Abi nu ir savu mūža skrējienu beiguši. Vēl gribētos, riepām dziedot, sacensties ar vēju, bet laiks raksta savus likumus. Mūža pulkstenis skaita sekundes, stundas, gadus. Paliek vien atmiņas.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mīlestībā un pienākumā vienam pret otru

Kategorijas