Maizi gaidīja pusotru dienu

2017. gada 28. aprīlis 00:00

70 gadu jubileju svin Maija Kurtiņa Strēlniekos.

Spilgtākās dzīves atmiņas Maijai Kurtiņai saistās ar darba gadiem pastā. Viņa vēl tagad vēlas strādāt, bet neesot, kur. Jubilāre augusi deviņu bērnu ģimenē, viņai patīk dziedāt un lasīt, tagad ar nepacietību gaida, kad varēs sākt strādāt piemājas dārziņā.

Liela un laimīga
Maija dzimusi Ludzā, trīs gadu vecumā ar ģimeni pārcēlusies uz Vecumnieku novada Bārbeles pagastu. «Dzīvojām Latgalē. Bijām deviņu bērnu ģimene, un, maigi sakot, apstākļi bija pieticīgi. Mammas brālis nespēja uz to noskatīties. Viņš sasēdināja mūs visus smagās mašīnas piekabē un atveda uz Bārbeli,» savdabīgo pārcelšanos apraksta Maija.

Tik lielā ģimenē par ērtībām varēja aizmirst. «Esam gulējuši vienā gultā pa diviem un trim. Šaubos, vai Latvijā ir daudz cilvēku, kuri ir gulējuši uz krāsns. Es esmu,» bērnības realitāti atklāj gaviļniece. Viņa gan nesūkstās: «Bijām laimīga, liela ģimene. Paēduši, jumts virs galvas. Neko citu nevajadzēja. Mamma ar visu tika galā. Atceros, kā viņa uz 25 kilometrus attālo veikalu devās kājām. Dažreiz maizīti gaidījām pusotru dienu.»

Sākumā nepatika
Maija ar lepnumu stāsta par 44 gadu darba stāžu, no kuriem vairāk nekā 30 pavadīti dažādos amatos pastā. Pirmā darbavieta gaviļniecei bija Stelpes pasta nodaļā par telefonisti. Darba gaitas sākusi 17 gadu vecumā.

«Nebiju sasniegusi pilngadību. Par mani galvoja, tāpēc varēju strādāt oficiāli. No Bārbeles uz Stelpi bieži gāju kājām. Reiz kādā aukstā decembra vakarā mājupceļā mani ar smago auto paķēra mežstrādnieki. Viņi iedeva ausaini, un es sēdēju piekabē. Kad tuvojās mājas, ar dūri bailīgi uzsitu pa kabīni, un viņi auto apturēja. Atvadoties šoferis noteica: «Tu pasaki mammai, lai tevi vienu tik vēlu ārā vairs nelaiž!» Es biju sabijusies, bet vienlaikus patīkami satraukta,» vienu no neskaitāmajiem mājupceļiem atceras Maija.

Vēlāk jubilāre desmit gadus strādāja Bārbeles pastā, tad Jaunsaulē, Bauskā un visbeidzot Mežotnes pagasta Strēlniekos.
Pēdējā darbavietā Maija nokļuva dzīvokļa dēļ. «Man Strēlniekos sākumā ļoti nepatika. Es negribēju te dzīvot. Tagad esmu pieradusi,» atzīstas Maija.

Nav, par ko sūdzēties
Kopš 2005. gada jubilāre ir pensijā. Viņa ir precējusies ar Vladislavu, bērnu nav. «Tā dzīvē sanācis. Toties man ir lieliski krustbērni,» nosaka Maija.

Jubilārei ļoti patīk lasīt. Agrāk redze bijusi ļoti slikta, bet kopš operācijas pirms dažiem gadiem brilles vairs nevajag. Maija lasa žurnālus un grāmatas. Daudz laika aizrit, strādājot piemājas dārziņā. Jubilārei ļoti patīk ziedi. Kopā ar vīru viņa ik svētdienu brauc uz baznīcu Bauskā.

«Savos septiņdesmit jūtos par 30 gadiem jaunāka. Esmu sprigana, dzīvespriecīga. Gribētos vēl strādāt, bet nav, kur. Dzīvē par daudz ko varētu sūkstīties un čīkstēt, bet kam no tā ir kļuvis vieglāk? Nevienam. Labāk pieņemt visu, kā ir, priecāties par to, kas ir. Man patīk būt starp cilvēkiem. Man ir lieliskas draudzenes un vīrs. Esmu laimīga,» nosaka Maija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Maizi gaidīja pusotru dienu

Kategorijas