Mēģinājums kā dievkalpojums

2017. gada 28. aprīlis 00:00

441

Lauku koris teju pirms 20 gadiem Dziesmu svētku karos Latvijas Universitātes Lielajā aulā skanēja kā smalks, harmoniski izlīdzināts balss instruments, pārsteidzot žūriju un daudz skaista dzirdējušo publiku. Diriģente Mārīte Jonkus korī «Mežotne» apvienoja amatieru dzīvīgo emocionalitāti ar profesionāļu tīro skanējumu. Nesen viņi nosvinēja kora 40 gadu jubileju, apliecinot – kordziedāšanas būtība ir kas vairāk par diplomiem vai balvām konkursos.

Diriģents stāv ar muguru pret publiku...
– Paldies Dievam! Labi, ka tās briesmīgās grimases redz tikai koris! (smejas) Es koristiem saku – jūs jau esat pieraduši, ka es emocionāli vaikstos. Frizētavā saku – galvenais, lai no muguras labi izskatās, sejā ir darba process.

Vai esat diriģente pēc savas būtības?
– Kas to var zināt?! Es par to nedomāju, vienkārši daru savu darbu, un man tas ļoti patīk. Pirmais pamudinājums nāca no klavierskolotājas Benitas Hermanes Bauskā. Viņa man teica, ka vajadzētu pamēģināt diriģēšanu. Nebija ne jausmas, kas tie tādi diriģenti un ko viņi dara. Laikam skolotāja redzēja, ka es pēc rakstura neesmu lēna, bet ar dzirkstelīti. Diez vai no mierīga cilvēka sanāktu labs diriģents. Kad Codē pabeidzu pamatskolu, 1973. gadā iestājos Jelgavas mūzikas vidusskolā.

Kad jūs sapratāt, ka šī ir jūsu īstā profesija?
– Vidusskolā vēl gluži nē. Esmu pārlapojusi tā laika dienasgrāmatas, kur ir milzīgas šaubas, vai esmu izvēlējusies īsto virzienu. Tur ir kritiskas piezīmes, ka man nesanāk. Tas notika pamazām, Mūzikas akadēmijā, kad bija lielāka patstāvība un sāku braukāt uz Valmieru strādāt ar sieviešu kori. Kad ar savām rokām, ausīm un sapratni sāc strādāt, tad jūti, cik tas ir skaisti un aizraujoši.

Kurš ir jūsu īstais koris?
– Es esmu ilgstrādātāja, tāpēc tas ir koris «Mežotne». Ir bijuši pa starpu citi kori uz dažiem gadiem, bet viņi ir aizgājuši. «Mežotne» ir palikusi. Ir bijuši brīži, kad licies – jāiet prom vai kas jāmaina. Taču vienmēr tā sagadījās, ka sapratu – jāpaliek. Kopš 1982. gada esmu te diriģējusi vairākas paaudzes. Pie mums vienmēr dziedājuši dažādu paaudžu cilvēki, nāca viņu bērni un mazbērni. Arī no 80. gadiem palikuši dziedātāji, kas toreiz sāka kā jaunieši.

Par ko jubilejas koncertā bija lielākais prieks?
– Lielākais prieks ir atkalsatikšanās ar vecajiem dziedātājiem. Milzīgs gandarījums, ka varēja atnākt tie, kuri dziedājuši manas karjeras sākumā. Tagadējie koristi viņus nepazīst. Redzēt, ar cik gaišu sajūtu viņi atnākuši uz koncertu, jūt mums līdzi, apsveic, ir vērtīgākais brīdis. Tā var just saikni starp tagadējo kori un agrākajiem dziedātājiem, ka viņi cits citu balsta.
Otrs gandarījums – tas bija lielkoncerts ar lielu programmu. Apbrīnoju cilvēkus, ar ko tagad esam kopā, ka viņi man ļauj nodarboties ar mūziku. Viņi ne tikai iemācās notis labāk vai sliktāk, bet labprāt iet dziļāk tajā procesā un mūzikas saturā.

Jūs mūziku spējat izdabūt no visiem koriem...
– Bez tā nevar! Mūzika ir absolūta jūtu māksla. Man diriģēšanā labākais šķiet izkopt to smalko, romantisko dzīslu, balsu harmoniju. Ejot uz koncertiem, izvēlos tādus korus, kurus vada man tuvi diriģenti. Kaut arī strādāju ar amatieru dziedātājiem, nevajag pat gadu, lai izkoptu skanējumu. Es lepojos, ka kora «Mežotne» koncertā mums nebija neviena profesionāla izpalīga. Dažreiz gan mani audzēkņi no Jelgavas mūzikas koledžas padzied kopā ar «Mežotni», tas ir tikai normāli, jo palīdz gan topošajiem mūziķiem, gan dziedātājiem.

Agrāk korī «Ave Sol» diriģents Imants Kokars neļāva dziedāt par 40 gadiem vecākiem cilvēkiem...
– Kādreiz, kad bija lieli kori, elitārajos pašdarības koros dziedātājus palūdza aiziet pēc 50 gadiem. Tā bija Jānim Zirnim «Ausmās». No «Ave Sol» izlika ātrāk, jo tas bija profesionāls koris. Es tagad korī «Mežotne» esmu gandrīz pati vecākā, kādi pāris cilvēki mani apsteidz. (smejas) Visus esmu pārdzīvojusi. Diriģentam jābūt spēcīgam, un man vairs nav tā spēka. Jāizdabū no sevis rezerves, jo jānostrādā divas vai trīs stundas uz kājām, vēzējot rokas. Tas prasa daudz.

Vai mūzikas radīšanas process diriģentam ir izlāde?
– Abpusēja enerģijas maiņa, noteikti. Citādi nevarētu. Īpaši gribu teikt – visu cieņu maniem jauniešiem. Viņu ir mazāk, bet tie, kas dzied, ir īsti entuziasti. Viņi dod atpakaļ visvairāk. Dažreiz pie sevis nodomāju – kāpēc nav jauniešu tonis? Tad attopos – šis nav jauniešu koris! (smejas)

Kā panākat to tīro, smalko skanējumu no amatieriem?
– Dziedātāji ir gudri, inteliģenti cilvēki, kuri saprot, ko gribu. Man nav nekā specifiska, tur jau tā lieta! Es daudz rādu priekšā ar savu balsi. Korī pati dziedāt es vairs nevarētu, jo ar gadiem elpa vairs neturas. Taču atsevišķas frāzes nodziedāt gan augstu, gan zemu ļoti normāli varu. Stāstu, kā strādāt ar elpu. Esmu slinka ar iedziedāšanās vingrinājumiem. Man nav kormeistaru, tā sanācis, ka ar koriem strādāju viena pati. Esmu pieradusi, ka man jāizdara gan tehniskais, gan muzikālais darbs. Organizatoriski daudz palīdz paši koristi.
Balsis iemācāmies mēģinājumos, man ir talantīgi cilvēki. Kāds ir mūzikas skolu beidzis, bet ne visi zina notis. Ir cilvēki, kas nav ne brīdi mācījušies mūziku, bet viņiem ir laba dzirde un atmiņa. Reizēm tie, kuri gājuši mūzikas skolā, neapgūst materiālu tik ātri. To, kurš nav apguvis mūziku, nedrīkst novērtēt par zemu. Tikai nedaudz ilgāk iet apguves process. Man ir milzīgs prieks, ka jaunieši, kas aizgājuši studēt uz Rīgu, brauc dziedāt manā korī. Tāpēc mums svētdienās tie mēģinājumi – kā dievkalpojums! (smejas)

Vai jums ir mīļākā balsu grupa?
– Nē. Diriģentam jāvar parādīt visas balsis. Pati kādreiz dziedāju otrajos soprānos. Tagad esmu alts. Korī «Mežotne» vienmēr alti bijuši ļoti saliedēti, spēcīgi, visi nāk uz mēģinājumiem. Soprāni ir mazliet nepastāvīgāki, bet tad, kad visi sanāk, viss ir kārtībā. Kad dziedam koncertā, melno darbu nedrīkst just. Tie, kas nezina, noklausās koncertu un nodomā – ak, cik viss skaisti un vienkārši! Tā nav. Apakšā ir liels darbs no katra.

Kura ir «Mežotnes» augstākā virsotne?
– Dziesmu svētku koru karu fināls 1998. gadā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tas ir sen. Zvaigznes sakrita, un vinnējām karus pagastu koru grupā. Tagad mums ir Mežotnes vārds un viens cilvēks no pagasta. Tāpēc nonācām pie Bauskas kultūras centra, jo dziedātāji ir pārsvarā baušķenieki. Te arī mēģinām. Kultūras centrā ir optimāla akustika – ne par daudz, ne par maz.
Uz ārzemju konkursiem mēs neesam braukuši. Tas ne man, ne maniem koristiem nav galvenais. Paspīdēt vai nepaspīdēt ar savu varēšanu nav tik svarīgi. Kora uzdevums ir cits. Tā ir globāla kustība, bet es nevaru saprast, kāpēc mākslā vispār vajadzīga sacensība, konkurence. Ikdienas process ir svarīgs, kad visi nāk vienoties mākslas brīdī uz augstāku mūzikas sajūtu. Tādam tam būtu jābūt.
Man šķiet – sabiedrībā ir uzskats, ka kora dziedāšanas ir garlaicīga masu padarīšana. Ne uz to pusi! Ja cilvēki to saprot un nāk uz mēģinājumu nevis izklaidēties, bet kopīgi radīt, tā ir kormūzikas jēga. Padomju laikā koris daudziem aizstāja reliģiju. Gido Kokara bērēs runāja par viņa reliģiju – kopdziedāšanu. Tas ir ceļš uz garīgo atklāsmi. Daudzreiz tas ir daudz patiesāk, jo caur garīgo mūziku dzied dvēsele. Tās ir sajūtas, kas nav vārdos izsakāmas. Diriģentam ir laime, ja ir cilvēki, ar kuriem kopā to var darīt un visiem ir īstā mērķa sajūta.

Vai jūs gribētu diriģēt Dziesmu svētku kopkori?
– Nē, tā nav mana stihija. Man tas ir vairākas reizes piedāvāts, bet es to negribu. Man vajag kontaktu ar dziedātājiem, lai es varu kaut ko smalku izdarīt. Tāda ir mana pasaules un mūzikas izjūta. Reizēm esmu nelaimīga par to, varētu tā vienkāršāk, kā man reizēm vīrs iesaka. (smejas) No otras puses – es zinu, ja atstāšu vienkāršāk, nekas nebūs un nenotiks. Sevišķi ar jauniešiem, kuru priekšā tagad ir burtiski jādeg. Jaunieši tagad ir brīvāki, ja sagadās vienota kopa, ir prieks par to. Tāpēc nevaru aiziet no ģimnāzijas kora. (smejas)

Vai jums ir kāds profesionāli vēl nepiepildīts sapnis?
– Es par diriģēšanu neko nesapņoju, uz priekšu nedomāju un nākotnes plānus nekaļu, jo man patīk process. Svētki, skate, sacensība mūzikā man liekas mākslīga. Ikdiena ir dabiska. Ikdienā mēģinājumos veidojas kas īpašs. Labs mēģinājums man ir vērtīgāks par koncertu. Tie ir gaidīšanas svētki, kas ir labāki par pašu svētku kulmināciju.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mēģinājums kā dievkalpojums

Kategorijas