Trokšņainais ceļš uz Eiropu

2017. gada 21. aprīlis 00:00

2332

Riepām švīkstot, pa Kalna ielu ik diennakti aizbrāžas tūkstošiem automašīnu. Vairākums braucēju steigā neievēro neko. Tranzītiela sašķeļ Bauskas vecpilsētu, rada nemitīgu troksni un gaisa piesārņojumu, taču apvedceļa būve šķiet tikpat nereāla kā pirms 40 gadiem, kad ideja izskanēja pirmo reizi.

Fragmentāra apbūve
Kalna iela, salīdzinot ar vecpilsētas pārējo daļu, šķiet bezpersoniska. Velti meklēt mazpilsētas kolorītu, jo progresa vārdā tas ir zudis. Vienlaidu apbūve ielas kreisajā pusē tika nojaukta 70. gados, pirmo reizi paplašinot brauktuvi. Turpmākie uzlabojumi lika atvadīties no vēl pāris namiem. Tiesa, tie visi nebija nekādi arhitektūras šedevri, bet tomēr svarīgi kā pilsētvides sastāvdaļa.

Toties Kalna ielā dižojas pilsētas respektablākā celtne – bijušais Aizsargu nams, kurā jau daudzus gadu desmitus darbojas pilsētas galvenās kultūras iestādes – Bauskas Centrālā bibliotēka (CB) un novada kultūras centrs. Uz nīkulīgā fona izceļas Bauskas muzeja, Bērnu un jauniešu centra ēka, kā arī 50. gadu Staļina klasicisma stila paraugs – bijušais kinoteātris.

Daži sakopti pagalmi
Ar apbrīnojamu neatlaidību tiek meklētas iespējas tranzītielu cilvēciskot. Bauskā visskaistākie ziedu stādījumi vasarā ir tieši Kalna ielā, sākot no Rātslaukuma līdz nogāzei pie kinoteātra. Arī veikaliņa «Husqvarna» saimnieki teritoriju uztur kārtībā un veido estētiski pievilcīgu vidi.

Nelielām saliņām līdzīgi ir Bauskas muzeja, Bērnu un jauniešu centra kārtīgie pagalmi. Bibliotēkas un kultūras centra pagalms nereti tiek izmantots kā svētku norises vieta. Kalna ielas iestāžu vadītāji pirms vairākiem gadiem bija biedrības «Bauskas vecpilsēta» jaunās iniciatīvas – Pagalmu svētku – aktīvākie atbalstītāji. Muzeja pagalmā tiek rīkoti arī plenēri, Māk-slas dienu akcijas, Ziemassvētku eglīšu dekorēšanas konkursi.

Jaunie un vecie veikali
Kalna ielā, ko var dēvēt par pilsētas vizītkarti, beidzamo gadu laikā ir radies vesels komplekss lietoto apģērbu veikalu. Vienu no lielākajām tirdzniecības platībām pilsētā – bijušo universālveikalu – aizņem «humpalu» tirgotava. Arī atjaunotajā namā blakus muzejam ir divas šādas bodītes, tāpat kā bijušajā dārzkopības biedrības kioskā un vecajā piena veikalā iepretim kultūras centram.

Padomju laikā Kalna ielā atradās baušķenieku īpaši iemīļots saldumu veikals. Iedzīvotāji garās rindās gaidīja, kad atvedīs svaigas tortes. Mūsdienās tas šķiet absurdi. Rindā pēc kafijas, kas 80. gados bija deficīts, vajadzēja stāvēt gandrīz pusi dienas. Līdzās atradās audumu veikals, kurā allaž rosījās pircēji. Kalna ielā bija arī sēklu, gaļas, piena, Ķekavas vistu produkcijas bodīte, frizētava, pat šautuve un degvielas uzpildes stacija.

Baušķeniece Laimdota Ozoliņa labi pazina stacijas operatori Mildu Baļčūni, jo abas spēlēja Tautas teātrī. Laimdota teic, ka autobusu šoferi Mildu dēvēja par «benzīntanka karalieni».

Viss pa rokai
Rudīte Pokšāne 26 gadus dzīvoja Kalna ielas 22. namā, kas arī tagad ir nevainojami sakopts. 20. gadsimta sākumā to uzbūvēja Zāģeru ģimene. Mantinieki dzīvokļus izīrē, bet ēkas rūpīgā pārvaldniece jau ilgi ir Astrīda Vītola.

Rudīte savulaik bija Bauskas rajona Patērētāju biedrības grāmatvede. Viņa atceras Kalna ielas noskaņu 70. gados: «Klusa, šaura, mierīga ieliņa. Nebija ne luksoforu, ne mašīnu straumes. Dažu metru attālumā no mājām – kinoteātris, kultūras nams, bibliotēka, arī mana darbavieta bijušā universālveikala trešajā stāvā. Visur jutāmies kā savējie. Pa mūsu mājas logu varēja redzēt pretējās puses apbūvi, ko veidoja trīs vai četri zemi koka dzīvojamie namiņi. Tie izskatījās necili, taču labi iekļāvās ainavā. Vienā dzīvoja baušķenieku iecienītais, gudrais dakteris Babanovs, blakus – Garkalnu ģimene – brāļi Juris un Pēteris, māsas Ruta un Gunta. Juris Garkalns ir pazīstams basketbola treneris. Uz kino ar vīru un meitu gājām katru otro vakaru, apmeklējām koncertus un sarīkojumus kultūras namā. Kalna ielas neatņemama sastāvdaļa bija leģendārā kafejnīca «Gliemezītis». Tagad tur ir garšvielu veikaliņš. Kalna ielai bija sava vertikālā dominante – pulkstenis pie krustojuma ar Plūdoņa ielu. Īsti neatminos, kad ielas malā tēlnieks Mārtiņš Zaurs uzstādīja dekoratīvos akmeņus, kas bija viņa veltījums Bauskai. Tie organiski iekļaujas pilsētvidē. Man ir skumji, ka slavenā tēlnieka vārds jaunajai paaudzei nav zināms, tāpēc meistara veidoto vides elementu māksliniecisko vērtību daudzi neapzinās. Mums būtu vairāk jāstāsta par izciliem cilvēkiem, jo tas gan vietējiem, gan tūristiem palīdzētu veidot emocionālu saikni ar pilsētu.»

Bibliotēkā – četri darbinieki
Baušķenieces Maijas Šmites pirmā un vienīgā darbavieta bija Bauskas Centrālā bibliotēka. Kā praktikante viņa sāka strādāt 1962. gadā.
Stāsta Maija: «Bibliotēka aizņēma tikai tās telpas, kur tagad atrodas interneta un biznesa lasītava, priekštelpā bija bērnu grāmatu sektors. Pārējā daļā atradās bibliotekāru dzīvokļi. Bibliotēkas krājums bija gaužām niecīgs, grāmatas mums sūtīja no Rīgas. Tolaik iestādē strādāja trīs darbinieces. Viena no viņām – Paulīne Zelča – joprojām dzīvo Bauskā. Mums palīdzēja sabiedriskie bibliotekāri, kuri pēc grafika pa diviem vai trim nāca strādāt svētdienās un apkalpoja lasītājus. Pārsvarā viņi bija izglītoti pensionāri. Arī 60. un
70. gados bibliotekāri organizēja tematiskus pasākumus un piedalījās citās norisēs. Kinoteātra «Uzvara» apmeklētājiem pirms seansa vajadzēja lasīt jauno grāmatu apskatus. Zāle vienmēr bija pilna. Vēl bija jāsniedz intervijas vietējam radio par jaunumiem literatūrā. Radio vadīja žurnāliste Daina Ziemele. Viņa ir bijusi arī mana kolēģe bibliotēkā. Kalna iela manā jaunībā bija ļoti dzīvīga. Mašīnas tikpat kā nemanīja, taču vienmēr bija daudz cilvēku. Brīvdienās ģimenes pastaigājās, gāja uz koncertiem vai kino, bet darbdienās apmeklēja veikaliņus.»

Skats redzams joprojām
Antra Ērgle, kuras mamma Leontīne Zariņa bija Bauskas rajona bibliotēkas vadītāja, bērnības atmiņās raksta: «Ģimenes dzīvokli Kalna ielas ēkā, kur atradās bibliotēka un kultūras nams, atceros no agras bērnības kā atsevišķas atmiņu ainas, jo vēl pirms manu skolas gaitu sākuma pārvācāmies uz Dārza ielu. Mammai kā iestādes vadītājai piešķīra labāku dzīvokli. Kalna ielas mājoklītis bija jumta stāvā, augšup veda šauras kāpnes, ieejas durvis bija pagalmā. Logi bija ierīkoti jumta izciļņos, tāpēc telpas atminos patumšas. Istabiņa bija maza – mana redeļu gultiņa bija cieši līdzās galdam. Reiz, sniedzoties pēc pārnākušā tēva Artūra, pārkritu pāri malai un ar vaigu atsitos pret galda stūri. Nezinu, vai tas ietekmēja manas prāta spējas, bet neliela rētiņa sejā saskatāma joprojām. Biju pārāk maza, lai atcerētos par apkuri un ērtībām, taču atminos vanniņu telpas vidū, kur varēju plunčāties, kā arī regulārus gājienus ar mammu uz pirti. Skatu uz vecpilsētas jumtiem joprojām var redzēt no Centrālās bibliotēkas darbinieku virtuvītes un tualetes loga.»

Nekur nav jābrauc
Bauskas kultūras centra dežurante, Kalna ielas iedzīvotāja Indra Zviedre joko: «Pazīstu vairākus Kalna ielas kaimiņus un zinu, kurš ir visjaunākais – tikko desmit mēnešus vecs! Tas ir kultūras centra oficiālais iemītnieks runčuks Mūzis, ko producente Līga Stankeviča iegādājās labdarības akcijā. Mums, dežurantiem, spēlējoties ar kaķi, naktis aizrit nemanot.»

Kalna ielā 22 Indra dzīvoja līdz sešu gadu vecumam, un 19 gados atkal atgriezās iemīļotajā dzīvoklī. Namā dzīvojis viņas vecaistēvs galdnieks Alfrēds Linga. Indrai mašīnu troksnis netraucējot, taču ciemiņi, ja gadās pārnakšņot, nevarot aizmigt. Intensīvākās satiksmes stundās māja viegli vibrē, bet troksni Indra vairs neuztver – 30 gadu laikā jau pierasts.

Viņa spriež: «Nekādu drāmu es no tām mašīnām netaisu, vienīgi žēl, ka gaisā vairs nejūt ziedošu koku un krūmu smaržu. Man ļoti pietrūkst romantiskā dīķa, kas kalna galā skaisti iezīmēja ielas nobeigumu. Žēl tukšā kinoteātra, mīlīgā dārzkopības biedrības veikaliņa blakus mūsu mājai ar iekopto apkārtni. Kinoteātrī jaunībā pa vakariem tirgoju biļetes. Dienā strādāju bērnudārzā. Biļešu pārdošana bija kā vaļasprieks un iespēja pabūt lieliskā kompānijā. Kalna ielā esmu strādājusi kādreizējā Pionieru namā, pirms vairākiem gadiem jau otrreiz atgriezos darbā kultūras centrā. Nekur nav jābrauc – mana dzīve koncentrējas vienā ielā, kas joprojām šķiet mīļa.»

VĒSTURISKĀ UZZIŅA

Kalna iela – Aizsargu iela – Padomju iela

Kalna iela bija viena no šķērsielām, kas savienoja paralēlās ielas – tagadējās Rīgas, Plūdoņa un Kalēju, veidojot regulārus apbūves kvartālus. Pirmais tilts pāri upei tika uzcelts 1916. gadā. Pirms tam tranzītsatiksme cauri Bauskai virzījās pa Rīgas ielu, kuras galā bija Plosta tilts.

Kalna ielā 2 atrodas 19. gadsimta otrajā pusē celtais ebreju-hasīdu lūgšanu nams, kura būvniecība bija saistīta ar jūdaisma reliģijas novirziena piekritēju ienākšanu Bauskā no Lietuvas. Ēka pa pusei tika sagrauta 1928. gada plūdos. Pēc postījumiem tā pārbūvēta pašreizējā veidolā. Padomju laikā namā atradās konditorejas cehs, tagad te ir zobārstniecības prakse.

Pašreizējā Bauskas muzeja ēkā 20. gadsimta sākumā alus darītavas īpašnieks Teodors Lodings ierīkoja viesnīcu «Pēterburga». Viesnīca un restorāns tur bija arī iepriekš. Ēkas pagalmā atradās iebraucamā vieta, no ielas norobežota ar dēļu sētu. Iekšpagalmā tirgoja mājlopus. Ap viesnīcas restorānu vienmēr pulcējušies iereibuši ļaudis, tāpēc baušķenieki to saukuši par «Lopu laidaru», kā tas lasāms J. Sarmas romānā «Kalnakūļu Vikta».

Pēc Pirmā pasaules kara ēku kompleksu Kalna ielā 6 mantojumā saņēma T. Lodinga dēls Bruno, kurš vietu pārdēvēja par Kurzemes viesnīcu. Starpkaru periodā tā bija lepnākā Bauskā.

Kultūras nams pēc atjaunošanas 1950. gadā pārcēlās uz bijušo Aizsargu namu, kur joprojām atrodas kultūras centrs. Divi stāvi Kalna ielā 6 tika nodoti 1947. gadā izveidotā Bauskas novada pētīšanas muzeja rīcībā. 80. gadu otrajā pusē pēc jaunās viesnīcas uzcelšanas ēkas trešo stāvu kādu laiku izmantoja pilsētas mūzikas skola, bet 90. gadu vidū arī tas nonāca muzeja rīcībā.

Kalna ielā 10 atradās aptiekāra Tīrmaņa skaistais koka nams, kurā bija ne tikai aptieka, bet līdz Otrajam pasaules karam atradās arī Žibeikas kundzes galantērijas, rokdarbu un rakstāmlietu veikals, vācieša Gotfrida Pflauma apavu veikals un latvieša Žaņa Ruķera grāmatu veikals, kur bija pieejama privāta publiskā bibliotēka. 1925. gadā Tīrmaņa namā manufaktūras veikalu atvēra ebrejs Berelovs.

Rātslaukuma malā, kur tagad ir puķu dobe, divstāvu namā padomju laikā atradās grāmatu veikals un Bauskas bērnu bibliotēka. Ēka tika nojaukta jaunās tūkstošgades sākumā, paplašinot Kalna ielu. Turpat 20. gadsimta 30. gados atradās benzīna uzpildes stacija. Uz izkārtnes, kas glabājas muzejā, lasāms «BENCINS SHELL».

Bērnu un jauniešu centra ēkā no 19. gadsimta beigām bija viesnīca, padomju laikā – Bauskas patērētāju biedrības kantoris un klubs, kā arī Pionieru nams. Patērētāju biedrības klubā 20. gadsimta 50. gadu vidū bija pirmā vieta pilsētā, kur ļaudis vakaros varēja nākt skatīties televīzijas pārraides.

Kultūras centra un Centrālās bibliotēkas nams 19. gadsimta otrajā pusē bija pazīstams kā Bauskas apriņķa Muižnieku klubs, kas celts par apkārtnes muižnieku līdzekļiem. Tajā notika sabiedriski pasākumi, tai skaitā pirmā latviešu teātra izrāde 1869. gada Ziemassvētkos.

1934. gada 1. novembrī Iekšlietu ministrija Bauskas aizsargu pulka vajadzībām par 100 tūkstošiem latu no Finanšu ministrijas atpirka Lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības namu Kalna ielā 8, izremontēja un pārbūvēja to par 150 tūkstošiem latu. Daļa summas bija valsts nauda, daļu saziedoja aizsargi un Bauskas uzņēmēji. 1940. gada 26. septembrī nacionalizēto Bauskas aizsargu namu nodeva Latvijas Komunistiskās partijas Bauskas apriņķa komitejai. Aizsargu nams pamatīgi cieta 1944. gada kaujās. Pēc atjaunošanas 1950. gadā uz šejieni pārcēla pilsētas kultūras namu un bibliotēku.

1936. gadā Kalna iela tika pārdēvēta par Aizsargu ielu, 1940. gada vasarā pēc okupācijas – par Padomju ielu. Šis nosaukums saglabājās līdz pagājušā gadsimta 80. gadu beigām.

AIGARS URTĀNS, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs

+ 4

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Trokšņainais ceļš uz Eiropu

Kategorijas