Uzturēt tradīcijas dzīvas

2017. gada 13. aprīlis 00:00

487

Pareizticīgie un vecticībnieki šogad Kristus augšāmcelšanās svētkus svin vienlaikus ar pārējiem kristiešiem – 16. aprīlī. Gaidīts notikums tas ir Skripu ģimenes mājās Rundāles novadā.

Laika griežos nezūd
Pirms baznīcu zvani ieskandina Lieldienas, «Bauskas Dzīve» tiekas ar Vladimiru un Georginu, viņu meitu Diānu. Vecāki stāsta arī par dēliem Sergeju un Denisu. Pāra dzimtene ir Ukraina, Čerņivcu apgabals, kur vēsturiski krustojušies dažādu tautu ceļi. Kopš viduslaikiem tas ietilpa Moldovas kņazistē, vēlāk to iekaroja austrieši, bijis Krievijas impērijas laiks, bet 19. gadsimtā apgabals iekļauts Rumānijā. 1940. gadā tas nonācis Ukrainas PSRS, vēlāk Ukrainas Republikas paspārnē.

Cauri gadsimtiem šeit izvijušās pareizticīgo tradīcijas, kas koptas un joprojām dzīvas arī Skripu saimē. Vladimirs piemin padomju laikus, kad reliģija tautai bijusi liegta, bet kristīgie svētki svētīti un baznīcā iešana nav pārtraukta. Arī maziem bērniem viena grēksūdzes reize gadā bijusi obligāta. Tolaik skolotāji pie dievnama lūkojuši, lai tik audzēkņi pāri baznīcas durvju slieksnim nepārkāptu. Taču jaunā paaudze atradusi veidus, kā pievienoties draudzei, lai kopīgā lūgšanā pateiktos Dievam.

«Vienam otru neapēst»
Pirms 34 gadiem Vladimirs ar sievu pārcēlās uz dzīvi Latvijā, ilgu laiku mituši Gailīšu pagasta Pācē. Mītnes zemes maiņa tradīcijas nav mainījusi. «Pārmaiņas skar valsti, pasauli, bet mūsu paražas paliek nemainīgas,» uzsver Vladimirs.

Svētkos vienmēr Skripu ģimenes māja ir pilna ļaužu. Lieldienu gavēni iespēju robežās ievēro visa saime. Pilnā apmērā sievai gavēt liedz veselība, bet Vladimirs ievēro strikti – 50 dienas atturas no gaļas, piena, grādīgā, īpašajās trešdienās un piektdienās iztiek vien ar sausiņiem un ūdeni. Fiziskais darbs celtniecībā prasa enerģiju, tālab gaļu viņš aizvieto ar zivīm.

«Atzīšos, viegli nav. Taču man smagums noveļas no dvēseles. Tā ir garīgā attīrīšanās, kas sniedz bagātīgu pozitīvisma vilni visam gadam. Patiesi – jūtos lieliski,» saka Vladimirs.

Georgina papildina, ka gavēnī galvenais ir cienīt citam citu, izvairīties no strīdiem un veltīt laiku lūgšanām. «Ēdienam nav tik lielas nozīmes. Kā sacījis mūžībā aizgājušais Ukrainas Metropolīts Vladimirs – šajā laikā galvenais ir «vienam otru neapēst». Ģimenē jāvalda saticībai, negatīvās domas jāiznīdē saknē, jo naids un dusmas ir lielākais grēks. Arī aprunāšana ir nosodāma. Vislabāk pievērsties Svētajiem Rakstiem,» uzskaita Georgina, kuru mājinieki dēvē par Dinu.

Pašu pasaulē
Šogad mests jauns izaicinājums – atsacīšanās no televīzijas pēc īpaša mācītāja atgādinājuma. Septiņas nedēļas tālrāde stāvējusi melnu ekrānu un TV pults nogūlusi sekcijas augstākajā plauktā. Vladimirs apgalvo, ka tik tiešām dzīvot kļuvis vieglāk – nav jāiedziļinās, jāpārdzīvo par citu likstām, nav jāredz kara šausmas, nav teroristu sprādzienu. Ir tikai pasaule pašiem, tuviniekiem, draugiem, kolēģiem.
Diāna apstiprina, ka mēģina tradīcijas saglabāt un turpināt. Lieldienas jaunajai sievietei saistās ar saldās pashas garšu, baznīcu, gaidīto svētku rītu. Bauskā viņa uz dievnamu devusies ik svētdienu, bet tagad dzīve galvaspilsētā to neļaujot. «Tās ir retākas reizes, bet ticība nav nekur pazudusi. Arī meitai Kristiānai šis ceļš ierādīts,» teic Diāna.

Brāļiem Sergejam un Denisam Dieva valstība nav sveša, senču ieražas atklātas. Kā būs nākotnē, to rādīšot laiks.

Nozīmīgākie gadā
Bērni un mazbērni visi kā viens zina ierasto Skripu saimes Lieldienu ceļu – Lielajā piektdienā krāso olas, saimnieciskie darbi atlikti malā, ēd maz vai nemaz, kopīgi apmeklē dievkalpojumu. Sestdienā Dina gatavo Lieldienu saldo maizi – kuliču. Apaļu kā saule, pildītu rozīnēm, virsmu rotājot ar krustu un pašdarinātu pīni. Ap pulksten pieciem pēcpusdienā mājas saimniece groziņā ievieto kuliču, olas, sviestu, lociņus, pīrāgus, žāvētas gaļas gabaliņu un sāli. To pārklāj ar koši izšūtu dvielīti no dzimtās Ukrainas, lai Vladimirs steigtu uz baznīcu, kur ap pulksten sešiem sākas ēdiena svētīšana.

Vēlāk ģimene dievnamā atgriežas uz nakts dievkalpojumu. Pusnaktī notiek improvizēts Krusta gājiens apkārt baznīcai, pēc tam tiek sagaidīts virspriestera apsveikums, pēc kura kuplā saime dodas mājup.

Pienāk ilgi gaidītais svētku rīts – uzpostā saimes galda vidū ir grozs, kurā ar ūdeni piepildītā traukā guļ purpursarkana ola, tai apkārt vizuļo naudas monētas. Ar šo ūdeni Lieldienu rītā mājinieki mazgā seju. Dina steidz skaidrot, ka arī šī ir ukraiņu tradīcija. Sarkanā krāsa apzīmē skaistumu, veselību, monētas – labklājību, lai dzīvē nekā netrūktu. Pēcāk seko tēvreize, bet pirmajiem kumosiem atvēlēti svētītie ēdieni.

«Šie svētki mums ir nozīmīgākie, līdz vakaram ir pilna māja ar radiem un draugiem. Skan līksmas balsis, gaisā gavilē prieks gan par Kristus augšāmcelšanos, gan dvēseles pamošanos no grēcīgās miegainības, gan par atmodu dabā,» atklāj Vladimirs.

Aizmirstas paražas
Lieldienu zaķis Skripu mājas pagalmā līdz šim olas nav «dējis», jo tā neesot pieņemts. Diānas meita Kristiāna bijusi neizpratnē, kāpēc latviešu skolā visi stāsta par olu meklēšanu, bet viņu mājās tikai krāsošana un olu kaujas. Vladimirs ar platu smaidu sejā steidz paziņot, ka šogad, visticamāk, arī pie viņiem būs paviesojies Lieldienu zaķis. No savas bērnības viņš atceras citas izdarības – olu ripināšanu, mēģinot trāpīt pretinieka olai. Ja tas izdodas, sāncensim jāšķiras no monētas.

Dina savukārt stāsta, ka Ukrainā pieņemts šajos svētkos iet «ķekatās». Visbiežāk ķekatnieki bijuši bērni, kas grabinājušies gar logu palodzēm, dziedājuši dažādus meldiņus, māju saimniekiem lūguši saldumus vai citus niekus, kas jau sagatavoti nelūgtajiem viesiem. Šī tradīcija valda ciematiņos, kur vienkopus vēl šobaltdien dzīvo rumāņi. Lieldienās jauniem puišiem un meitām pieņemts apliet otru ar ūdeni.
Šūpoles un šūpošanās ir aktuāla visās tautās. Vladimirs atceras, ka dzimtenē bijušas īpaši lielas šūpoles, ap kurām notikusi rosība. Bijusi gan dziedāšana, gan pamatīga izdancošanās. Viņš atgādina par bērnu dienu tradīciju, kas tagad teju aizmirsta: «Bija pieņemts dāvināt kaut ko jaunu, tolaik galvenais bija apģērbs. Mazi būdami, tik ļoti gaidījām Lieldienas, jo zinājām, ka būs jaunas bikses, krekls, kurpes. Reiz saņēmu jaunu uzvalku, un prieka vilni atceros visu mūžu.»

Mākslas darbi
Olas Skripu ģimenē krāso līdzīgi latviešiem – sīpolu mizās un citās dabas veltēs. Ukrainā Lieldienu olas esot neaizmirstami mākslas darbi, kā pareizticīgo ikona tās mirdzot visā krāšņumā. Vladimirs atceras, kā bērnībā olas krāsojis ar vasku. No kurpju šņorēm noņemts metāliskais uzgalis piestiprināts ar diegu pie kociņa, mērcēts vaskā, un olas izdaiļotas ar ziediņiem, lapiņām, ornamentiem. Tad ar vilnas drāniņu ola spodrināta. Process bijis laikietilpīgs. Tagad, kā smej Diāna, «ņemam ķīmiju, ātri nokrāsojam, sitamies, bet olas neēdam, atdodam kaimiņu vistām».

Lai mūsdienu komercializācijas gaisotnē nepazaudētu Lieldienu būtību, Vladimirs iesaka reliģiju, kā arī svētkus ģimenē. «Ja cilvēks apmeklē dievnamu, izsūdz grēkus, saņem svētību, tas ir pārāks par visām materiālajām lietām. Tādēļ tik daudz cilvēku Lieldienas sagaida baznīcā un ieklausās dziedājumos, kas modina prieku, liek tam plūst no cilvēka uz cilvēku, kuri vienojas Krusta ceļā. Materiālisma jūgā pazaudēta šī netveramā, neaizmirstamā izjūta, gaidīšanas laiks. Tālab jāturas pie senču tradīcijām un jānodod tās paaudžu paaudzēs dzīvas,» teic Vladimirs Skripa.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Uzturēt tradīcijas dzīvas

Kategorijas