Literārā lappuse

2017. gada 13. aprīlis 00:00

Gadalaiku un mūsu laika ritums ir neapturami. Jauns pavasaris atkal priecē ar putnu balsīm un atveldzē ziemas nogurumu ar pirmo zaļo asnu spēku. Dzīvības un augšanas kāre uzmodina pat vispelēkāko zemes nostūrīti. Lielais brīnums, gada lielā diena mūs iedvesmo ar augšāmcelšanās spēku un ļauj atkal priecāties pašiem par savas esamības brīnumu.

Šogad biežāk nekā citkārt paraugāmies debesīs, kas pilnas ar cīruļu vieglprātību un dzērvju skumjām. Šķiet, tās vienlīdz dziļas, kā rudenī atvadoties no mums, tā pavasarī atgriežoties... Pat vismazākās radības dzīvība ir arī mūsu dzīvība. Un atbildība. Dabas elpa ir mūsu dvēseles un dzejas elpa. Tā Dievs ir iekārtojis šo pasauli. Priecāsimies par to un godāsim to ar visdziļāko pateicību sirdī.

AIGA LUDVIGA

***
Amoka skrējiens
stress
bezglāsta laiks aiz loga
tik sirds
klusi cer...
redzot kameni
maigā ziedā.

AIVA KRŪZE

Prieka dalīšana
Priecāsimies, priecāsimies,
Prieku dalīsim uz pusēm,
Puse Tev un puse man,
Cik gan priecīgi tas skan!
Prieks, lai skan kā putna dziesma,
Deg kā ugunskura liesma,
Prieku dosim lielam, mazam,
Dosim kaimiņam un radam,
Tad jau pietiks kādam gadam.

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Sveiciens dzīvībai
Kā mīlas vēstuli Debesīm
Es vēlos iestādīt koku!
Lai zaru rokas mūžam lūgšanā,
Pumpurot, ziedēt un atzelt mācot!
Tā maigās dziesmas par vēju
Aiz mana mūža vēl šalkos.

Kā sveicienu saulei
Es vēlos iestādīt koku,
Lai tas rītausmu svētī un svin!
Dzīvs sveiciens pār laiku un telpu –
Putnu dziesmas tā zaru šūpulī
Vēl mani mazbērni dzirdēs.

Izsāpētā vakardiena
Vakardienu izsāpēto palaid,
Lai nomazgājas rīta rasā,
Un izplauksti kā zieds
Ik rītu saulei pretī!

Vakardienu izsāpēto palaid
Tai pļavā zeltītā,
Kur pienenes un bites!
Lai dvēselei ir ganu diena!

Vakardienu izsāpēto palaid
Pa peļķēm siltā lietū paskriet!
Lai veldzējošas straumes
Aizskalo ikkatru melno domu!

Vakardienu izsāpēto palaid
Lai vējā plīvojošiem matiem
Gar jūras malu skrien
Un smiltīs nepaliek ne pēdas!
Ruta Dābola

Pārdomas
Mākoņu atmiņā lietus lāses,
Zibina gaismotā padebess.
Putni ar spārniem,
Lāses bez spārniem
Pienāk un aiziet prom
Mūžībā.
Mākoņu asara,
Pļavu vasara
Žēli sauc atpakaļ
Atmiņas.
Līst skumīgs lietus
Zeltainās lapās,
Aizvējo raugoties atpakaļ.

VALIJA REINICĀNE

Tevī pašā
Tevī pašā divas dzīves
Divas sejas
Divi ceļi
Divi pavasari
Mainās laiki
Dīvaini tie divi
Viens otrā lūkojas
Kā diena naktī
Kā debess jūrā
Tik pretrunīgi abi
Kā saule un kā mēness
Kā tuksnesis un jūra
Tik naidīgi tie divi
Kā zieds un ērkšķis
Kā skūpsts un naids
Pa kuru ceļu iet
Un kuru dzīvi dzīvot
No kādas sēklas
Asni šodien tevī dīgst
Kādu pavasari sagaidīs?

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

***
Mēs piedzimstam, lai nomirtu,
Mēs nomirstam, lai dzimtu,
Un tā mēs mūžam dzīvosim,
Ne vienu gadu simtu.
Mēs nemirstīgi – teica kāds,
It visur mūsu pēdas,
Gan priekos, dziesmās, uzdzīvē,
Gan tur, kur valda bēdas.
Un tā mēs mūžam dzīvosim
Un dzīvosim, lai būtu,
Un, tas nekas, ka dzīvojam
Šo dzīvi īsu, grūtu.

Man nevajag daudz
Man nevajag daudz!
Tikai sirds siltumu
Un mazu smaidu,
Un mīļumu.
Man nevajag daudz!
Tikai to, kas trūkst,
Lielu pelēku mākoni
Virs sila, kas tūkst.
Man nevajag daudz!
Tikai labu vārdu,
To pārējo, lieko,
Kā sienu es ārdu.

Balta migla
Balta migla skalo dienu,
Kaut kur dzenis kaļ,
Lēni griežas laika rati,
Kaķēns dzirnas maļ.
Vēl jau sniegi apklāj laukus,
Salti vēji dzied,
Īsas dienas, garas naktis,
Ledus puķes zied.
Vēji auklē alkšņu zarus,
Reizēm pēdas dzēš,
Drīzi atnāks pavasaris,
Smejot stāsta vējš.
Sniega pulkstenītis smaidīs,
Mazliet pacieties!
Māllēpenes sauli gaidīs,
Vērsies pirmais zieds.
Balta migla skalo dienu,
Priedē dzenis kaļ,
Lausks iecērt egles stāvā,
Kaķēns dzirnas maļ.

VITA DŪRA

***
Es gribu būt kā bērzs,
Kurš skaras zemē ber,
Lai izdīgst jauni asni,
Lai tie saknes zemē cērt.
Es gribu būt balts uz melna,
Un nevis otrādi viss plūst,
Lai pavasara dvaša
Pakausī man pūš.
Es gribu, lai manī rit sula
Kā dzīvības garša salda,
Es tiekšos pēc saules stara,
It kā man piederētu Zemes vara.
Un, kad rudenī saule krāsos
manus matus,
Joprojām es būšu bērzs.
Joprojām balts uz melna
Sēž mazs pelēns uz vecā celma...

VIJA BALTGAILE

Es esmu zars
Es esmu zars, uz kura saule sēž,
Es esmu zaļojošs un svelmains arī,
Lai liktens pelēcīgais projām bēdu mēž
Un uzplaukst visas veiksmes pavasarī.

Es esmu samirkušais lietus koks,
Ko saule pažēlo un silda staros,
Kad pāri liecas varavīksnes loks,
Lai krāsas rotaļājas manos zaros.
Kas mājos manās domās ziemā garā,
Vai dzestrie vēji asi šaustīt spēs?
Nē, tas būs liktenīgā laika varā,
Kas vasarās sveiks mani papardēs!

***
Steidzīgs vējš noglāsta pūpolam vaigu,
Zilganzils debesjums sauli tur ciet,
Kautrīga vizbule vērusi plakstus,
Dienas jau naski uz Lieldienām iet.
Nakts pāri laukiem klāj palagu dzestru,
Atnākot rīts putnu balsis nes līdz,
Darinot zemītei seģeni zaļu,
Katrs mazais asniņš tik spraucas un stīdz.
Zuduši vakari – tumši un gari,
Iecavas ūdeņi trauksmaini skrien,
Ziedoņlaiks sumina: tuvu jau esmu,
Sagaidiet mani ar prieku arvien!

Mīlestība
Kad tu esi, mīlestība:
Balta, tīra – patiesīga.
Sirdi siltās rokās nesi,
Jūtu – pastāvi un esi.
Kad tu runā, mīlestība,
Saviļņota, labestīga,
Saules krāsu staros spīdi,
Aptver katru zemes sprīdi.
Kad tu radi, mīlestība,
Sološa un labvēlīga,
Tavās gaišās acīs redzu
Maigumu, ko plaukstām sedzu.
Kad tu strāvo, mīlestība,
Svelmaina, bet pakļāvīga,
Savā ceļā sadedzini,
Pacel spārnos, iepriecini.
Kad tu dzīvo, mīlestība,
Tava daba nesavtīga,
Ieliec savu roku manā
Nerimstošā ziedēšanā.

ANITA VELMUNSKA

***
Pamodini sauli ar sniega pulksteni,
Ar prieku, kas rasas lāsēs trīs,
Un mirkli, kas vēl tikai būs,
Taureņu spārnos uznes līdz.
Lai izzied purenēs tas rīts,
kas tikko pavasarī sagaidīts.

***
Ar taureņa spārnu vieglumu
es pieneņpūkai pieskaros,
Ar trauslo pumpura spēku
es pavasarī ieskanos,
Ar kastaņziedu sapņiem
ceriņziedos iezvanos,
Un iekrīt balti smaržīgs
mirklis ievziedos.
Es apstājos un ieklausos,
Kā zaļš laikrādis rit mūsu laiks
Un mirkļus pulkstenis ber siekiem.
Tas sajauc sekundes ar priekiem,
Lai lido tās ar nemanāmiem
spārniem
Pār māju sliekšņiem, prieka vārtiem,
Tās debesīs spēj zeltu sēt,
Lai kopā spējam uzziedēt.

IVARS ŠMITS

Dieva pieskāriens
Putni,
Dvēseles sauciens
Pavasara gaidās un
Rudens atvadās.

Zāle,
Zaļā pār Latvijas zemi,
Zaļais dzīvais
Dieva lakatiņš
Gaiziņa pakājē.

Zīmes,
Tava dēla pirmie soļi
Un pēdu nospiedums
Liedaga smiltīs.

Koki,
Aizvēja priedes,
Šalcošais sils un
Stirniņa strauta malā.

Mainies
Viedais mežs nu jau mostas
No ziemas, kas atvadās.
Mežs elpo kopā ar tevi,
Tu jūti, cik tīra ir telpa.

Elpa – dzīvības ritms
Ieplūst un izplūst tevī,
Paliek un ierakstās šūnās
Kā nokritis čiekurs sūnās.

Jūtas tavas, ko apvalda prāts,
Par viedo mežu un pasauli stāsta.
Doma ir viegla, prāts kļuvis tīrs,
Valoda skaidra, zvana un plūst...

Tik tīrs arī paliec, neatkāpies,
Noturies, saproti, starojies, mainies!
Iesēj šo sēklu debesu dvēselē baltā
Un aicini putnus, lai neapmaldās...

Mārīte Čornaja

***
Rīta tumsu pārplēš
Žēls ķīvītes kliedziens.
Tā neatrod vairs
Savas ligzdas māju.
Uz viņas zemes kaktiņa
Kāds spēris
Ļaunu kāju
Un uzplēsis
Veco atmatu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas