Negribēja dzīvi atvēlēt cietumam

2017. gada 7. aprīlis 00:00

976

Baušķeniekam Leonam (vārds mainīts) martā no potītes noņēma melnu plastikāta elastīgo lenti. Vīrietim bija beigusies sešu mēnešu probācijas dienesta noteiktā elektroniskā uzraudzība. Leons vēlējās pastāstīt par piedzīvoto.

Kas ar tevi notika?
– Tas sākās 2007. gadā, kad, pašam īsti nesaprotot, ko daru, tiku iesaistīts narkotiku tirdzniecībā. Es neko nepirku un nepārdevu, bet parādīju vienam cilvēkam ceļu, kā satikt otru. Biju vēl pavisam jauns, neiedziļinājos sīkumos, ko vīri palūdza, to izdarīju. Taču es netīši biju kļuvis par līdzdalībnieku, policija sāka kriminālprocesu, tiesā 2012. gadā man piesprieda trīs gadus, nosakot sodu izciest nosacīti.
Atceros, pie mums uz skolu nāca policijas pārstāvji, arī skolotāji runāja, kā nevajag darīt, ka ir jāievēro likumi. Mums skaidroja, ka viena muļķīga kļūda var sabojāt visu dzīvi. Domā, mēs noticējām? Tā var notikt tikai ar «lūzeriem», totāliem neveiksminiekiem, mēs vienmēr pratīsim izlocīties. Taču notika tieši tas, par ko mūs brīdināja. Ja mans stāsts kaut vienu cilvēku atturēs no līdzīgām muļķībām, tas būs labi. Varbūt tas kādam aizķersies zemapziņā, īstajā brīdī uzpeldēs un noraus «stopkrānu».

Tomēr tu nokļuvi cietumā. Kāpēc?
– Biju deklarēts vienā pilsētā, dzīvoju citā. Probācijas dienests sūtīja uzaicinājumus uz deklarēto adresi, tur uz tiem neviens nereaģēja. Probācijas dienesta darbinieki par to informēja tiesu. Kā nosacīti notiesātajam man tas skaitījās likuma pārkāpums, un 2013. gadā tiesa man piesprieda piecus gadus ieslodzījumā.

Tu taču varēji paskaidrot, ka neesi izvairījies ļaunprātīgi?
– Sākumā kaut ko mēģināju iebilst, bet pēc tam pieņēmu notikušo kā faktu. Tā bija vēl viena nejauša, man nelabvēlīga sakritība. Lai gan tagad es sāku domāt, ka tas bija man nolemts. Varbūt tas bija Dieva sūtīts pārbaudījums, lai es apstātos un apskatītos uz sevi, savu dzīvi.
Cietums nav kūrorts, un tādam tam arī nav jābūt. Cietumā iepazinu daudzus, kuriem bija tikai viena doma – pēc iziešanas brīvībā pēc iespējas ātrāk atgriezties atpakaļ. Tie ir zagļi, kuri nemāk dzīvot citādāk kā tikai zagt, nonākt aiz restēm, iziet laukā un atkal zagt. Es sapratu – tas man neder. Es nevēlējos savu dzīvi tik lēti atvēlēt cietumam. Tas ir purvs, no kura tikpat kā neiespējami tikt laukā. Tas izdodas tikai retajam, un es nolēmu būt starp tiem.

Vai ar šo motivāciju vien pietiek?
– Svarīgs ir tuvinieku atbalsts. Pirms ieslodzījuma biju iepazinies ar sievieti, mums izveidojās attiecības, kas vienā brīdī izjuka. Vēlāk izrādījās, ka starp mums tomēr ir mīlestība. Kad biju ieslodzījumā, mēs atkal satuvinājāmies. 2014. gada rudenī cietumā reģistrējām laulību, kļuvām par ģimeni. Tagad man ir astoņus mēnešus veca meitiņa. Ir arī dēls, bet tas no vēl senākām attiecībām.
Brīžos, kad šaubījos, kā dzīvot, domas par ģimeni man deva pārliecību. Es nevēlējos viņus pazaudēt. Arī sievas un manas mātes atbalsts bija nozīmīgs, lai vairotu manī vēlēšanos izrauties no tā purva.

Cik slikti ir cietumā?
– Sliktums izmērāms atbilstīgi katra cilvēka vajadzībām. Kamerās auksti nav. Sākumā mums bija divstāvīgās gultas, pēc rekonstrukcijas tās nomainīja pret parastām gultām. Ja nāk miegs, izgulēties var. Ēdiens – gan jau, ka uz papīra viss atbilst normatīviem, bet es to nenosaukšu par garšīgu. Jāsaprot, ka cietumnieks nav pelnījis «Makdonalda» maizītes un frī kartupeļus. Taču badā nomirt nevar. Ir iespēja strādāt. Ja neesi slinks un galīgi neaptēsts, var arī kaut ko nopelnīt. Naudu var iztērēt cietuma veikalā niekos. Var arī krāt un sūtīt uz mājām, kā es to darīju.

No ieslodzījuma tevi atbrīvoja pirms termiņa. Pār kādiem nopelniem?
– Tie varbūt nebija mani nopelni, lai gan varētu to tā saukt. Tā bija mana griba un apņemšanās nezaudēt savu dzīvi tik lēti. Ieslodzījumā centos uzzināt visus jaunumus. Uzzināju, ka probācijas sistēmā gatavojas izmantot elektronisko uzraudzību arī personām, kuras priekšlaicīgi atbrīvo no ieslodzījuma. Tajā brīdī sapratu – es panākšu šo uzraudzību.
Mani vadīja griba, pārliecība, Dieva nolemtais. Es sapratu, ka nedrīkstu izpelnīties pārkāpumus, ka man jāiegūst pozitīvs raksturojums. Savākt «grēkus» cietumā nav nemaz tik grūti. Aizrādījumus var saņemt par neatļautām, bet nelegāli pieejamām lietām – mobilā telefona izmantošanu, narkotisko vielu lietošanu. Pārkāpumi var krāties par nesaklātu gultu, par neiešanu gulēt laikus. Ja gribēs, iemeslu vienmēr varēs atrast. Taču, ja administrācija jutīs, ka esi noskaņots uz labu, tad speciāli tevi negāzīs iekšā. Grūtāk ir ar pārējiem cietumniekiem. Tādi baltie zvirbuļi, kāds biju es, citiem īpaši nepatīk.

Pagājušā gada augustā tevi izlaida no cietuma. Probācijas dienestā noteica elektronisko uzraudzību un aplika plastikāta apkāji.
– Viss nebija tik vienkārši. Apmēram divus mēnešus ilga dokumentu kārtošana. Pirms tam pārbaudīja manu dzīvesvietu. Tur jābūt elektrībai, labam mobilā tīkla pārklājumam, nedrīkstēja būt komunālo parādu, bija jānodrošina vieta bāzes stacijai, lai tai nepiekļūtu mazi bērni. Tikai tad mani izlaida laukā ar apkāji. To nekādā gadījumā nedrīkstēja noņemt.

Tuvinieki to zināja. Kā reaģēja kolēģi vai svešinieki, kas ieraudzīja apkāji?
– Melno apkāji ikviens varēja redzēt. Reakcija bija dažāda. Kāds bija vienaldzīgs, cits pasmējās, bet nekāda nosodījuma nebija. Ar pirtī iešanu vajadzēja uzmanīties, jo pārāk liels karstums ierīcei nav vēlams.

Ko teici bērniem?
– Meitiņa vēl maziņa. Kad viņa izaugs, nezinu, vai teiksim, kas ar tēti ir noticis. Puikam centos pastāstīt tā, lai viņš saprot. Ne tik daudz par pašu plastmasas gabalu, bet gan par dzīvi.

Kādi bija ierobežojumi elektroniskās uzraudzības laikā?
– Tas ir līdzīgi kā citiem, kuriem noteikta policijas uzraudzība. Nedrīkst būt alkohola reibumā, pat ne izdzert šampanieša glāzi Ziemassvētkos. Taču man tas nav aktuāli, jo es alkoholu nelietoju vispār. Ir saskaņots grafiks, kur kurā laikā jāatrodas. Elektroniskā ierīce visu fiksē. Ja man jābūt darbā no tikiem līdz tikiem, tad man tur ir jābūt. Arī mājās jāatrodas noteiktajās stundās.

Dzīvē taču visādi var gadīties – var nokavēt autobusu, citādi aizkavēties.
– Nedrīkst nekas gadīties. Par to tu pats esi atbildīgs. Bija gadījums, kad sieva bija saslimusi, jādodas uz veikalu, bet man režīmā norādīts, ka nedrīkstu iziet no dzīvokļa. Sīkums, bet tas tomēr jāievēro. Toreiz man izlīdzēja draugi. Var būt aizkavēšanās darbā, transportā. Par to nekavējoties jāziņo elektroniskās uzraudzības dispečeriem, viņi novērtēs situāciju un reģistrēs izmaiņas. Tas rada neērtības, bet tā ir mana izvēle. Šogad martā apkāji noņēma. Es panācu to, ko biju gribējis.

Tagad esi brīvs cilvēks?
– Brīvība ir nosacīta. Lai arī elektroniskā uzraudzība beigusies, man joprojām jāievēro dažādi liegumi. Tie nav vairs tik stingri. Taču par to es nedomāju, jo dzīvoju sev, saviem mīļajiem cilvēkiem, nevis policijas uzraudzībai. Tiesājamība man beigsies 2018. gada janvārī. Sanāk, ka kopš 2007. gadā sastrādātā 11 gadus no dzīves esmu pazaudējis izmeklēšanā, tiesās, ieslodzījumā. Turklāt vēl desmit gadi paies, kamēr sodāmība tiks dzēsta. Divdesmit gadu dzīves par... Zīmogs paliks uz visu mūžu. Man liegta iebraukšana Amerikā, dalība politikā. Tiesa, bez tā var izdzīvot. Ja 2007. gadā būtu to zinājis un sapratis, es rīkotos citādāk. Lai gan – kas to zina... Dievs uzliek cilvēkam tādus pārbaudījumus, kurus viņš var izturēt. Ir tikai jātic un jāgrib. Varbūt notiekošais ir mans pārbaudījums.

Kāpēc citi ieslodzītie nemeklē tavai izvēlei līdzīgu ceļu?
– Ir daļa tādu, kas nemāk vairs dzīvot bez cietuma. Taču ir arī vāja rakstura cilvēki. Ieslodzījumā pie mums regulāri nāca kapelāns, ar viņu varēja individuāli runāt. No 300 cietumniekiem uz tikšanos ar kapelānu nāca kādi desmit cilvēki. Ticēt Dievam nevar piespiest ar varu, to nevar noteikt reglamentā. Ir jāsaprot, ko tas nozīmē, un ir jābūt ticībai pašā cilvēkā. Vispirms ir jānotic sev pašam, ka tu gribi mainīt dzīvi, ka nevēlies to atdot cietumam. Tad būs iespēja saņemt Dieva palīdzību.
Vairāk jāpopularizē manis izmantotā elektroniskā uzraudzība. Iespējams, tā vēl kādu cilvēku varētu izglābt. Cilvēkam jāzina par variantiem, kādi viņam ir iespējami. Tad viņš pats varēs vērtēt un izlemt, ko darīt ar savu dzīvi, kā tikt laukā no cietuma purva.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Negribēja dzīvi atvēlēt cietumam

Kategorijas