Mums jādzīvo atklātākā sabiedrībā

2017. gada 7. aprīlis 00:00

553

Padomjlaika represīvākā orgāna Valsts drošības komitejas (VDK) izpētes komisijas konferencēs uzstājas vairākas jaunas vēsturnieces, kas kā stipendiātes pēta noteiktus «čekas» darba virzienus. Starp viņām ir Bauskas muzeja speciāliste Agnija Ruhocka, dzimusi vienā gadā ar valsts neatkarības atjaunošanu.

Kā nonācāt pie VDK izpētes?
– Pēc komisijas darba sākuma tika izsludināta iespēja jaunajiem pētniekiem pieteikties stipendijām, lai līdzdarbotos VDK izpētē. Mana bakalaura darba tēma bija Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) darbība Bauskas apriņķī pirmajos okupācijas gados. Man bijušas dažas publikācijas par to. Maģistra darba tēma ir LKP Bauskas rajona komitejas darbība Atmodas laikā. LKP ir cieši saistīta ar VDK, tēmas papildina viena otru, tāpēc pieteicos un kļuvu par komisijas stipendiāti.

Jūs grupā esat vairākas VDK pētnieces – jaunas vēsturnieces ar ļoti spēcīgu uzstāšanos. Kāpēc tieši jaunas dāmas pieķērušās tik smagai tēmai?
– Tā ir sagadīšanās. Ir tāds laiks, kad sievietes ir vairāk atvērtas politiskiem un vēsturiskiem jautājumiem, nebaidās sevi pierādīt ne politikā, ne vēstures zinātnē. VDK ir smags temats, un vēstures zinātnē jācenšas rakstīt sausi un precīzi. Taču man grūti pielāgoties akadēmiskajai valodai, reizēm to pārmet kolēģi zinātnieki. Man pašai vairāk patīk rakstīt populārzinātniskus rakstus, kur nav jāieciklējas uz akadēmisko valodu, ko normāls cilvēks var pat nesaprast. Man pagaidām sevi grūti nosaukt par pilnvērtīgu vēsturnieci, es vēl esmu «zaļš gurķis»! (smejas) Vēsture ir nopietna zinātne ar savu metodoloģiju, starpdisciplīnām. Nevar tikai spriedelēt, jābalstās uz konkrētiem avotiem, secinājumiem jābūt pamatojumam. Tu esi atbildīgs par to, ko saki, jo cilvēki tevī klausās.

Kā faktu kaudzē saskatāt cilvēciskumu?
– Man ļoti patīk iedziļināties daiļdarbos par padomjlaika represijām un deportācijām. Tas ir citādi nekā lasīt tikai plikas krimināllietas. Tur redzams cilvēciskums, var just līdzi pārdzīvotajam. Pētot krimināllietās faktus, var distancēties no ciešanām un ir vieglāk, bet, kad skatos filmas vai lasu grāmatas par izvešanu, ir daudz smagāk un ņemu to visu pie sirds. Tas savu reizi nāk līdzi, pētot lietas, uztveru to daudz sensitīvāk. Mēģinu darīt savu darbu, jo kādam tas ir jāpaveic.

Jūs saskaraties arī ar tiem, kas bija VDK, gatavoja sarakstus, veda cilvēkus prom. Kā uz to skatāties?
– Viņu rīcība savā ziņā nav attaisnojama, ja viņi to darīja aiz brīvas gribas, būdami pārliecināti komunisti. Manuprāt, nav attaisnojums, ka viņi baidījās no represijām, jo valsts drošības orgānu darbinieki nebija vienkārši cilvēki, tiem bija jābūt uzticamiem aģentiem, kas glabā valsts noslēpumu, tie nenāca no malas. Pēckara gadi – 40. gadu nogale, 50. gadu sākums – bija lielāko represiju laiks, kad notika izvešana, cīņa ar «pretpadomju elementiem». No 70. līdz 90. gadiem represijas vairs nebija tik stingras, tas ir «maigais» posms. Līdzīgi kā Ulmaņa laikos bija Politiskā policija, padomjlaikā – VDK, arī mūsdienās ir Drošības policija. Tie ir cilvēki, kas pildīja pienākumus valsts drošības orgānos. Tas ir jāvērtē vēsturiskajā kontekstā.

VDK darbinieki bija labi izglītoti, zināja valodas. Kā varēja tik ļoti «nozombēt» gudrus cilvēkus, padarot uzticamus represīvai varai?
– Kadru atlase VDK sākās no agrām karjeras gaitām. Ja cilvēks bija aktīvs komjaunietis, piedalījies sabiedriskos procesos, atbildīgās iestādes ievēroja viņu lojalitāti Padomju Savienībai. Kad viņi kļuva par Komunistiskās partijas biedriem, viņus sūtīja uz iekšlietu izglītības iestādēm, pēc tam nosūtot darbā uz dažādām iekšlietu daļām. Piemēram, VDK Bauskas nodaļas vadītājs Iļja Burbo savulaik ļoti agri sāka strādāt Iekšlietu ministrijā un VDK – knapi 20 gadu vecumā. Tā tas notika ar daudziem. Viņus noskatīja un ievilka sistēmā pirmajos studiju gados vai pat jau vidusskolā.

Vēl 80. gados VDK ziņotāju tīkls bija plašs. Vai saskaraties ar šiem cilvēkiem?
– Pagaidām nē, jo ar to iet pagrūti. Kaut arī padomju laiki ir aiz muguras, cilvēki baidās atklāties. Taču mums ir jādzīvo atklātākā sabiedrībā. Ja nebūs atklātības, vēsturniekiem ir grūti ko ticami secināt. Ja šie cilvēki atklāti pastāstītu par savu pieredzi, viņi mums ļoti palīdzētu. Viņi palīdzētu visai sabiedrībai. Taču viņi joprojām izvēlas noslēgties, neko neatklāt un pat aizmirst, ka sadarbība ar VDK bijusi.

Vai komisijas pētnieki tiek klāt «čekas maisiem»?
– Pagaidām ar tiem ir diezgan liela problēma. Komisijai ir grūti strādāt, jo jāiztiek ar Latvijas Valsts arhīvā pieejamajiem dokumentiem. Tur ir krimināllietas un filtrācijas lietas. Pārējā nozīmīgākā daļa ir Satversmes aizsardzības birojā (SAB). Tur dominē gan pakļaušanās likuma burtam, gan personiskas intereses. Kopš 2015. gada komisija mēģina panākt, lai dokumenti kļūtu publiski un tos pārvestu uz Valsts arhīvu. SAB ceļ priekšā dažādus argumentus, prasot komisijai pielaidi valsts noslēpumam, apgalvojot, ka SAB kā NATO telpās bez īpašas pielaides dokumentiem nevar tikt klāt.

Vai tā nav pretruna – padomju okupācijas dokumenti kļūst par Latvijas valsts noslēpumu vai NATO aizsargātu informāciju?
– Jā. Otra pretruna – SAB nevis atsaucas uz likumu par personas datu aizsardzību, bet VDK dokumentu likumu. Jāņa Maizīša vadītais SAB piedāvāja savās telpās strādāt diviem komisijas locekļiem, kas saņemtu pielaidi. Kad komisija piekrita, SAB priekšlikumu atsauca, aizbildinoties ar naudas trūkumu pētnieku finansēšanai. Komisija pati bija gatava finansēt pētnieku darbu, taču SAB vairs nepiekrita. Tās ir politiskas spēles, jo komisijas darbam ir noteikts termiņš. Domāju, ka izpēti cenšas novilcināt, lai ietekmīga rezultāta nebūtu.

Nule konferencē Rēzeknē notika diskusija, kā rīkoties ar «čekas maisiem» un SAB. Apsvērti vairāki rīcības varianti – tiesāšanās ar SAB, Ministru kabineta rīkojums par pieeju dokumentiem vai likumu maiņa Saeimā.

Ziņotāju bija daudz, atzinušies par sadarbību ar VDK ir tikai Georgs Andrejevs un Ivars Lācis. Kāpēc cilvēki joprojām baidās?
– Ne visi «čekas maisos» bija pastāvīgie ziņotāji. Cilvēki baidās tāpēc, ka jūtas vainīgi par notikušo, sagaida nosodījumu. Man šķiet, te darbojas princips – latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Lai gan komisija ir par VDK informācijas publiskošanu, «čekas» kartītes nedrīkst publicēt bez paskaidrojumiem. Tāpēc tiks dibināts Latvijas Universitātes Publiskās atmiņas centrs, kura darbība būs balstīta uz cilvēku iniciatīvu. Ikvienu aicinās nākt un paskaidrot, kāpēc iekļuvuši «čekas maisos», kādi bija apstākļi, kas ar viņiem noticis. Tā ir labākā pieeja sabiedrības saliedēšanā, jo neļauj cilvēkus bez pamatojuma nozākāt, bet liek saprast, ka viņi bijuši režīma upuri.

Kā sabiedrībai iemācīt piedot šiem cilvēkiem?
– Mūsdienās ir negatīvs stereotips – ja biji Komunistiskajā partijā, biji pārliecināts komunists. Līdzīgi ar «čekas maisiem» – ja tur esi, tātad biji aģents! Sabiedrībai ir jāsaprot, ka tolaik bez partijas biedra kartes nebija iespējama nekāda karjera. Arī maisā varēja nonākt, pat to nezinot un varbūt nekad neko VDK neziņojot. Tāda bija sistēma, kas pakļāva cilvēkus, un to vēlamies pateikt visai sabiedrībai.

Vai jūs nekļūstat par noslēpumu līdzglabātāju, ja zināt VDK aģentus, deportējamo sarakstu veidotājus, ziņotāju vervētājus?
– Tas ir smagi, īpaši pētot VDK un LKP vietējo nodaļu darbību. Piemēram, Bauskas rajona partijnieks Kārlis Reiskarts, kurš līdzdarbojās izvedamo sarakstu veidošanā, padomju laikā bija godāts cilvēks, viņa vārdā pārdēvēja Rūpniecības ielu. Kad 80. gadu beigās cilvēki sāka iebilst, kāpēc čekista vārdā nosaukta iela, citi viņu joprojām godāja, jo baidījās. Vecākajās paaudzēs glabājas bailes, no kurām cilvēki netiek vaļā. Esmu sastapusi arī cilvēkus, kas kādreiz bija pārliecināti komunisti, bet tagad ir dedzīgi nacionālās valsts patrioti, jo piedzīvoja dziļu vilšanos tā laika partijas ideālos.

Komisija pēta visu VDK aparāta darbību, bet es vienīgā esmu pievērsusies reģionālajām nodaļām, jo tas bija represīvās iestādes spēcīgais balsts. Ziņotājus vervēja un ziņas vāca visās VDK nodaļās, veidojot vietējo tīklu. Bauskas nodaļa tam ir lielisks piemērs. Grūtības rada tas, ka visi VDK Bauskas nodaļas dokumenti ir aizvesti uz Maskavu. Daudz informācijas gan var iegūt no LKP dokumentiem, jo partijas iekšlietu daļa bija saistīta ar VDK. Es pētniecības ainu lieku kā puzli pa gabaliņiem no pieejamiem faktiem un dokumentiem. Pētāmā materiāla ir daudz, tur pietiktu arī doktores disertācijai, kas ir mans tālākais mērķis.

UZZIŅAI

VDK zinātniskās izpētes komisija

2014. gadā mainīts likums par VDK dokumentu saglabāšanu un izmantošanu, personas sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu un tika izlemts dibināt starpdisciplināru komisiju, kuras uzdevums ir izpētīt VDK dokumentus no zinātniskā, vēsturiskā un juridiskā aspekta.

Komisijai bija jāsāk strādāt ar 2015. gada 1. janvāri, taču politisku intrigu dēļ pētnieki pie darba ķērās tikai oktobrī. Komisijas priekšsēdētājs ir Kārlis Kangeris, Dr. hist., Dr. h. c. no Latvijas Zinātņu akadēmijas.

Komisijas darba rezultāti prezentēti simpozijā «Divdesmit piektais gads bez VDK?», starptautiskā zinātniskajā konferencē, VDK izpētes konferencē «1984», kā arī interneta vietnē.

Komisijai secinājumi par VDK darbību jāsniedz līdz 2018. gada 31. maijam.

Vairāk informācijas lu.lv/vdkkomisija/.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mums jādzīvo atklātākā sabiedrībā

Kategorijas