Jāturas Latvijas zemē

2017. gada 24. marts 00:00

Brunavas pagasta Grenctālē, bijušajā kopsaimniecības «Rainis» Līvānu māju ciemā, savrupmājā «Stropiņi» dzīvo Tauriņu ģimene. Nams celts pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ap to neliels dārziņš, saimniecības ēkas. Pāri ceļam ir prāvāks zemesgabals.

«Kad sovhozs māju piešķīra, bija jādomā tai nosaukums. Radiem Madlienā bija «Stropiņi», nolēmu, ka mūsējo varētu nosaukt tāpat. Bija padomā citi varianti, bet tie jau bija aizņemti. Tā palikām pie sākotnējā nosaukuma,» mājas vārda došanu atceras Modris Tauriņš.

Nabadzības pabalsts
Mainoties iekārtām, Tauriņi māju izpirka par kopsaimniecības pajām, tagad izvēli tomēr apšaubot. Ir patīkami dzīvot pašiem savā mājā, strādāt savā dārzā. Taču šī nav viensēta, bet nams ciemā, kur līdzās mīt kaimiņi. Sadzīvošana ne vienmēr vedas labi.

«Ne sevi vairs mainīsim, ne viņus pāraudzināsim. Kā ir, tā jāsadzīvo,» pretēji sievas Mudītes šerpumam samiernieciskāks ir Modris.
Apspriežot pensionāru ikdienu, iebildumi skan no abiem. Mūžs aizritējis darbā. Modris strādājis par mehāniķi saimniecībā, cītīgi vairojot kopsaimniecības bagātību. Kad pienācis pensijas vecums, ierēdņi darba gadus likuši kopā un dalījuši, kaut ko ņēmuši, kaut ko pazaudējuši, līdz beidzot sarēķināti vien simts eiro. Tikpat maz par padomju varai un neatkarīgajai Latvijai ziedotajiem darba gadiem saņem arī Mudīte. Ik mēnesi pastnieces atnesto simtnieku viņa nesauc par pensiju, bet par nabadzības pabalstu.

Ar asarām acīs
Kad pagastmājā reiz ieminējušies, ka visus maksājumus ar divām pensijām nenosegt, kur nu vēl ko atlicināt mazajiem dzīves priekiem, saņemta strupa atbilde – sava māja, sēta, prāvs dārzs – nebūs cerēt ne uz kādu pabalstu.

«Tā mēs te pa dārziem raujamies,» nopūšas Modris. Lai arī spēka ne visam pietiek un nogurums pārņem biežāk nekā agrākajos gados, Tauriņi cītīgi rušinās dārzā un siltumnīcā. Kas pašu zemē izaudzēts, to ved uz nakts tirgu Rīgā. Tikai ar piepelnīšanos izdodas savilkt galus kopā.

«Cik reizes neesmu nodomājusi – vai man savos gados vēl tā vajadzētu plēsties? Meita Jelgavā, viens dēls Ķekavā. Cik var, tik palīdz, bet viņiem savas ģimenes, savas vajadzības. Viens dēls dzīvo un strādā Īrijā. Darbs tur viņam smags, bet par to ir pienācīgi atalgots. Kad reiz lidoju no dēla apciemojuma, asaras bija acīs. Ko esmu nogrēkojusies, ka man te tik grūti savās vecumdienās? Nebūtu mājas un zemes, dotos abi pie dēla uz Īriju un dzīvotu tur vecumdienās kā cilvēki,» emocijas neslēpj Mudīte.

Jābūvē no jauna
«Kur nu mēs dosimies pasaulē?! Te mūsu zeme, pie tās jāturas. Tad neizputēsim,» Modris, sievai piekrītot, notiekošo vērtē pragmatiskāk. Tāda šī valsts izveidojusies, diezin vai kādreiz kas mainīsies. Seniori ne Saeimas, ne vietējās varas vēlēšanās nav piedalījušies, jo zudusi ticība pārmaiņām uz labu.

«Kā man reiz teica kāds gudrs cilvēks – ja slimība ir visā mājā, tad jebkurš veselais ienācējs ar to aplips. Visa varas sistēma ir samaitāta. Jājauc viss nost un jāceļ no jauna, bet tas vairs nav manos spēkos,» atzīst Modris.
Tādēļ lielajai politikai laiku viņš velti netērē. Pavasaris atnesis darbu nastu «Stropiņu» sētā un dārzos. Tauriņi nopūšas un dodas tālāk savās cienījamo vecļaužu gaitās.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jāturas Latvijas zemē

Kategorijas