Komentāri: represēto piemiņas diena

Antra Ērgle, Uldis Varnevičs, Vilnis Auzāns

2017. gada 23. marts 14:42

Kāpēc mūsdienās jāatgādina rūgtā represiju pieredze, un kā to vispareizāk darīt?

Sarunas ģimenē un klasē
Sanita Kozlova, Iecavas vidusskolas vēstures skolotāja:
– Represijas ir tēma gan klases stundās, ko vada audzinātāji, gan vēstures stundās 9. un 12. klasē. Šogad
24. martā audzēkņi no 8. līdz 12. kla-sei skolā noskatīsies filmu «Melānijas hronika». Pēc tās, iespējams, notiks sarunas par redzēto. Skolēniem rādām arī Iecavas jaunietes Beātes Jašukas veidoto videofilmu par viņas ģimenes atmiņām no izsūtījuma. Tas īpaši aizkustina, jo noticis ar vietējiem cilvēkiem.
Kad ar meitu piektklasnieci skatījos «Melānijas hroniku», iepriekš neko nestāstot, viņai radās daudz jautājumu. Ir svarīgi, lai saruna notiktu – vislabāk ģimenē, bet der arī skolotāji. Vislabāk būtu, ja katrs vectēvs vai vecmāmiņa aizietu uz filmu ar mazbērniem un pēc tam pārrunātu, lai šo tematu kā daļu no patriotiskās audzināšanas vairāk apspriestu ģimenē. Tie, kas nezina, jautās, un pieaugušie spēj atbildēt.
«Melānijas hronika» ir smaga filma ar zemtekstiem, manuprāt, pusaudžiem labāk piemērota ir lietuviešu lente «Ekskursante». Tomēr biju pārsteigta, cik labi jaunieši saprot Melānijas vēstījumu. Daži pēc filmas ķērušies izlasīt grāmatu, pēc kuras tā veidota. Svarīgākais ir šo tēmu neaizmirst. Ja nedarīsim neko, jaunās paaudzes atmiņa nebūs pilnīga.

Neaizmirsīs mūžam
Jānis Kalējs, 1941. gadā politiski represētais:
– Piemiņas dienas ir vajadzīgas, lai gan diskusijas par to nepieciešamību notiek. Esmu dzirdējis, ka dažs uzskata – 1941. gada deportācijas nav jāpiemin, jo neesot vairs neviens no tā laika dzīvs palicis. Taču piemiņas pasākumi nav domāti represētajiem, tos rīko tautai, lai neaizmirstu šos briesmīgos datumus. Līdzīgi par 16. martu runā, ka nākotnē to diez vai pieminēs. Es domāju, ka to mūžīgi neaizmirsīs.
Visvairāk no šiem notikumiem attālinās skolas. Izglītības iestādēm vairāk vajadzētu audzināt un informēt jaunatni, lai tādus datumus neaizmirst. Mēs paši sapulcējamies, pasērojam, pasēžam kopā, bet jāstāsta par vēstures notikumiem tieši jaunatnei. Vajag, lai vēstures stundu skolā vada tie, kas vēl dzīvi no represētajiem. Tas gan nenotiek. Arī pats neesmu nekad saukts. Uz piemiņas pasākumiem aicina, bet uz skolām ne.
Vajag izpētīt cēloņus, kā veidojās izsūtāmo saraksti, kas tos vāca un organizēja izvešanu. Citādi visu vainu liekam tikai uz Maskavu. Piekrītu, 1941. gada izsūtīšana bija Maskavas pirksts, bet 1949. gadā visu darīja vietējie, pašu cilvēki. No tā baidās, negrib cilāt, jo daudzi vēl dzīvi no tiem, kas izsūtīja citus. Varbūt kādreiz, tālā nākotnē šo mūsu vēstures lappusi izpētīs, bet to nedrīkst aizmirst. Kas aizmirst pagātni, tam nav nākotnes.

Uzrunā emocijas
ANDRIS KĀPOSTS, Bauskas Valsts ģimnāzijas 12. klases audzēknis:
– Daudz interesējos par vēsturi, tostarp par padomju varas represijām pret Latvijas iedzīvotājiem. Esmu savas valsts patriots, tādēļ sāpīgi uztveru visu, kas manai tautai
reiz nodarīts pāri. Gan 1941., gan 1949. gada deportāciju sekas joprojām ir jūtamas. Izsūtīja Latvijas gaišākos prātus, strādīgākos un godīgākos cilvēkus. Tādu mums pašlaik ļoti pietrūkst.
Mūsu paaudzei ir iespējas brīvi rīkoties, paust savu viedokli. Lai to novērtētu, ir jāzina vēsture. Ir jāsaprot, ka Latvija nav bijusi nekāda Krievijas nomale, bet gan plaukstoša, ekonomiski un intelektuāli augsti attīstīta valsts.
Kā par to ieinteresēt jauniešus? Mēs nemaz neesam tik inerti un vienaldzīgi pret visu. Ir jāmāk par vēsturiskiem notikumiem, mūsu vērtībām saistoši pastāstīt. Vēl ir dzīvi deportācijās cietušie. Viņi jāaicina uz skolām un jāļauj brīvi stāstīt visu, kā bija. Kādu uzrunās emocionāls stāstījums, citam saistoša būs iejušanās lomu spēlē to laiku stilā, citu iespaidos kvalitatīva mākslas vai dokumentālā filma, bet vēl kādu neatstās vienaldzīgu atmiņu dienasgrāmatas lasīšana.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentāri: represēto piemiņas diena

Kategorijas