Intelektuālās rosības gēns

2017. gada 24. marts 00:00

482

Bauskas Centrālās bibliotēkas (CB) galvenā bibliogrāfe Laimdota Ozoliņa dāsni dalās zināšanās un novadpētniecības pieredzē ar ikvienu. Ar viņas viedi vēlīgajām un lasītgribu rosinošajām sarunām izaugusi ne viena vien bibliotēkas kolēģu bērnu paaudze. Laimdotas vārdu ir dzirdējuši daudzi, taču viņu labi pazīst tikai tuvākie draugi un kolēģi. Sarunu ar Laimdotu par dzīvi, ne tik daudz darbu «Bauskas Dzīvei» ierosināja Daina Ziemele, Bauskas politiski represēto kluba «Rēta» pārstāve un CB tematisko pēcpusdienu aktīva apmeklētāja.

Nesen atklāji bērnības atmiņas par dzīvi Rūpniecības ielā. Cik paaudzēs esi baušķeniece?
– No mātes puses – vismaz sešās. Mans vectēvs ir cēlies no plašās Skalderu dzimtas. Daudzus 40. gados izsūtīja uz Sibīriju, bet viena dzimtas atzara bērni neizveidoja ģimenes. Tagad Bauskā pazīstu tikai vienu cilvēku ar tādu uzvārdu – skolotāju Aivu Skalderi, kura ir ieprecējusies dzimtā. Savulaik bijušā Bauskas tautas nama darbiniece Biruta Bille man stāstīja, ka Bauskā un apkārtnē visi Skalderi ir tuvos vai attālos rados. Izrādījās, ka Biruta un es esam cēlušās no šīs dzimtas – tātad radinieces.
Mani vecvecāki un viņu senči bija amatnieki. Kad vecaistēvs apprecējās, ģimene nopirka lauku mājas Codes pagastā un kļuva par zemniekiem. Mana mamma Vilhelmīne Skalders piedzima Codē. Papus Pēteris Ozoliņš ir no Zalves pagasta.

Kur tavi vecāki iepazinās?
– Tas ir romantisks stāsts. Tēvs agrā jaunībā devās uz Rīgu. Mācījās tolaik ļoti iecienītajā Raiņa vakara vidusskolā. Viņš ļoti labi iejutās pirmskara Rīgas mutuļojošajā dzīvē, sadraudzējās ar jauniem cilvēkiem, kas vēlāk kļuva par Latvijas kultūrā nozīmīgām personībām. Visu mūžu papiņš draudzējās ar skolasbiedru aktieri Arturu Dimiteru.
Diemžēl cerības turpināt izglītošanos nepiepildījās. Tēvam vajadzēja meklēt darbu, lai nopelnītu iztiku. Viņš kļuva par koku pludinātāju. Reiz, kad baļķi pa Mēmeli bija atpludināti līdz Bauskai, tētim vajadzēja pagaidu apmešanās vietu. Kāds viņam ieteica uzmeklēt plašo, labi sakopto Skalderu ģimenes namu Codes pagastā. Saimnieki jaunajam puisim izīrēja istabiņu. Tā Pēteris nolūkoja smuko saimniekmeitu Vilhelmīni, viņu apprecēja un pārcēlās dzīvot uz Bausku, kur es piedzimu. Ģimenē biju vienīgais bērns. Diemžēl vecāki izšķīrās, tēvs pārcēlās uz Zalvi, bet mēs ar mammiņu palikām Bauskā. Sakari ar tēvu un viņa dzimtu gan nav pārrauti.

No kura esi mantojusi intelektuālo rosību un zinātkāri?
– Tie ir tēva gēni. Viņš jaunībā rakstīja dzeju, spēlēja teātri, visur piedalījās. Arī mamma piedalījās pašdarbībā. Ļoti svētīgs tēvam bija Rīgas periods – vairāki izaugsmes gadi. Man ir ļoti žēl, ka papiņa daudzie talanti tā arī nepaspēja uzplaukt, ka trūcīgo apstākļu dēļ viņam nebija lemts iegūt labāku izglītību. Abi vecāki ļoti daudz lasīja. Tā nepārvaramā lasīšanas kāre man ir no viņiem. Tagad gan cenšos mazliet atturēties un saudzēt redzi. Man prātā kāda zīmīga bērnības epizode. Kad vecāki izšķīrās, mammiņa bija vienīgā pelnītāja. Viendien viņa ieminējās, ka nevarot izšķirties, vai nopirkt Romēna Rolāna tikko izdoto diloģiju «Apburtās dvēseles» un divas dienas pārtikt no kartupeļiem, jo citu ēdamo līdz algai mēs nevarētu nopirkt. Es piekritu, ka grāmata ir svarīgāka, lai gan klusībā nodomāju: nu kāpēc mums to Rolānu tik briesmīgi vajag? Ikreiz, palūkojoties uz abām no mammiņas mantotajām grāmatām greznā iesējumā, atceros šo epizodi.

Kāda ir tava lasīšanas pieredze bērnībā?
– Desmit gadu vecumā jau biju izlasījusi visas ģimenes bibliotēkas grāmatas. Man vairs nebija interesanti nākt uz Bauskas bērnu bibliotēku, jo arī šis krājums bija gandrīz pilnībā iepazīts. Tikpat kaismīga lasītāja bija mana kaimiņiene un bērnības draudzene Inta Baltgalve. Dažreiz tumsā mēs ieritinājāmies zem segas un lasījām kabatas lukturīša apgaismojumā. Iemācījāmies lasīt grāmatas arī vecajā drukā, jo tolaik ģimeņu bibliotēkās bija saglabājušies seni 20. gadsimta sākuma izdevumi. Pirmo reizi uz Bauskas Centrālo bibliotēku aizgāju, būdama 7. klases skolniece. Bibliotekārei Rutai Butkus skaidri un gaiši pateicu, ka mājās, skolas un bērnu bibliotēkā man pietrūkst lasāmvielas. Toreiz tik jaunus pusaudžus lielajā bibliotēkā nedrīkstēja reģistrēt, taču Ruta Butkus man atļāva ņemt grāmatas uz mājām un vēlāk ieteica pēc vidusskolas beigšanas iestāties Rīgas Kultūras darbinieku tehnikuma bibliotēku nodaļā. Es būtu tā arī darījusi, bet tēvs smagi saslima. Pēc 8. klases beigšanas man vajadzēja meklēt darbu. Iestājos Bauskas vakarskolā un 16 gadu vecumā sāku strādāt grāmatnīcā. Tā atradās Rātslaukumā. Šo ēku, kurā darbojās arī Bauskas bērnu bibliotēka, 90. gadu sākumā nojauca.

Droši vien bibliotekāres darbs lasītkāram meitēnam šķita visvilinošākais?
– Pavērsiens manā dzīvē notika pēc iepazīšanās ar jauno, pievilcīgo bibliotekāri Maiju Šmiti, kura bija absolvējusi Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumu. Maijas pirmā un vienīgā darbavieta līdz 2016. gadam bija Bauskas Centrālā bibliotēka. Kad Maija gaidīja meitu Sarmu, bibliotēkas vadība man piedāvāja dažus mēnešus pastrādāt viņas vietā. Sākumā biju pārvietojamās bibliotēkas vadītāja. Divas reizes nedēļā vedu grāmatas uz pilsētas uzņēmumiem, slimnīcu, pansionātu. Grāmatu izsniegšanas punkts darbojās Žeimē – Lietuvas pierobežas pilsētiņā, kur ir diezgan daudz latviešu. Reizi mēnesī 1972. gadā ar satiksmes autobusu vedu grāmatas uz turieni. Daži mēneši man pārvērtās par četriem gadu desmitiem, jo bibliotēkā strādāju joprojām. Kultūras darbinieku tehnikumu beidzu neklātienē.

Vai tev neapnīk bibliotēkas vide, zināma noslēgtība?
– Nekā tamlīdzīga! Mans darbs ir tik daudzveidīgs, piesātināts un dinamisks! Ja es mierīgi sēdētu savā stūrītī un darītu tikai to, kas noteikts amata aprakstā, droši vien iestātos rutīna. Taču es nespēju ne mirkli būt mierīga – man jārosās, jāpēta, jāiedziļinās un pēc tam visā jādalās ar citiem. Citādi – kāda jēga darbam, ja tikai sevis dēļ to dari? Mana lieliskā sadarbības partnere Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja Vija Cerusa mani dēvē par garaini, kas rada vārīšanos. Kopā ar Viju esam veidojušas gandrīz visus tematiskos sarīkojumus Bauskas Centrālajā bibliotēkā un plašākā apkārtnē. Diezgan bieži mani aicina uz Bauskas un Iecavas novada bibliotēkām, kur kolēģiem un lasītājiem demonstrēju pašas sagatavotās prezentācijas par ievērojamiem novadniekiem, slaveniem literātiem un citām kultūrvēstures tēmām. Darbs ir mana aizraušanās un vaļasprieks. Neko labāku es nevaru vēlēties!

Kā top Centrālās bibliotēkas novadpētniecības datubāze? Kādas pētnieciskās metodes tu izmanto?
– Kad vēl nebija pieejami interneta resursi, galvenokārt izmantoju 20. gadsimta 30. gados Latvijā izdotās Konversācijas vārdnīcas, enciklopēdiju «Es viņu pazīstu» un citus iespieddarbus. Bijām vieni no pirmajiem valstī, kas novadnieku enciklopēdiju piedāvāja elektroniskā formātā. Projekts «Zudusī Latvija», kurā bibliotēka piedalījās, mums palīdzēja izveidot plašu un ļoti vērtīgu vēsturisko fotoattēlu kolekciju. Es pārliecinājos, ka tiešs kontakts ar cilvēkiem ļauj sasniegt necerēti labus rezultātus. Bieži vien sarunās ar bibliotēkas apmeklētājiem un citiem cilvēkiem pastāstu, ar ko nodarbojos, aicinu pārlūkot dzimtas albumus vai saglabātos dokumentus, paskaidroju, kādam mērķim tie varētu noderēt. Iedzīvotāji ir bezgala atsaucīgi. Vairāki baušķenieki, piemēram, Aivars Olavs un Kārlis Saukums, bibliotēkai ir piedāvājuši unikālu vēsturisko fotogrāfiju kolekcijas. Uzskatu, ka nav nekādas jēgas materiālus tikai savākt un glabāt – tiem vienmēr ir nepieciešams atrast pielietojumu, tāpēc arī gatavoju prezentācijas un organizēju tematiskas pēcpusdienas – ik gadu apmēram desmit. Ar informāciju, ko izdevies atrast vai izpētīt, iepazīstinu plašu sabiedrību. Mums ir aktīvu bibliotēkas lietotāju un citu kultūras cilvēku auditorija. Tematisko pēcpusdienu veidošanā parasti iesaistās skolotāju Vijas Cerusas un Ināras Graudiņas audzēkņi.

Vai paliek laiks arī vaļaspriekiem?
– Mana lielā mīlestība bija Bauskas Tautas teātris, kurā spēlēju jaunībā un brieduma gados. No teātra perioda man ir palikuši daži rūdīti draugi – kā klintis, ar kuriem ir ciešas saiknes. Mana stihija ir ūdeņi. Katru vasaru ar meitu Lauru – Bulduru dārzkopības vidusskolas audzēkni – braucam uz Roju, noīrējam istabiņu un baudām jūras harmonizējošo spēku. Abas bijām neizsakāmi skaistā ceļojumā pa Ālandu salām. Ja būtu iespējams, es ceļotu tikai ar ūdens transporta līdzekļiem – tik ļoti mani vilina jūra. Mani iekārojamākie, bet pagaidām neīstenotie mērķi ir Sāremā sala Igaunijā un Gotlande Zviedrijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Intelektuālās rosības gēns

Kategorijas