Pīrādziņi ar siļķēm un lēciens no tilta upē

2017. gada 17. marts 00:00

70 dzimšanas diena šodien Mairitai Beimo Stelpē.

Stelpiete Mairita Beimo, lasot laikrakstā «Bauskas Dzīve» piektdienās publicētos stāstus par jubilāriem, nodomājusi – ir jābūt ļoti nopietnam iemeslam, lai nonāktu žurnālistu uzmanības lokā. «Kad jūs man piezvanījāt un izteicāt vēlmi parunāt par dzīvi, es samulsu un neiedomājos, ka varētu atteikt. Neesmu taču nekas īpašs, parasta lauku sieva,» sarunu ar žurnālistiem savā dzīvoklī Vecumnieku novada Stelpē sāk Mairita, kurai aprit 70 gadu.

No diviem saliek vienu
Jestrā dialogā «izlēkājam» jubilāres gan Bauskā, gan Stelpē piedzīvoto, ievijot sarunā pirmo darbavietu, liktenīgo iemīlēšanos un skaistos turku vīriešus.

Kāds bija pavasaris tajā tālajā martā pirms 70 gadiem, vecāki Mairitai netika stāstījuši. Taču ieliktā vārda izcelsme viņai ir zināma – viens gribējis Maiju, otrs Ritu, nevarējuši vienoties, tādēļ meita nosaukta par Mairitu. «Bērnībā mani saukāja par Māru, bet tas man ļoti nepatika,» atceras jubilāre.

No Svitenes puses ģimene pārcēlās uz dzīvi Bauskā, kur Mairita ar pilsētas līdzaudžiem baudīja pēckara laika bērnību. «Upes mala, tilts pāri Mēmelei – tās bija mūsu iecienītākās spēļu vietas. Bariņā vairāk bija puikas, man nācās viņiem turēt līdzi. Pāri Mēmelei bija atjaunotais tilts ar betona arkām, puikas lēca no tām upē. Mēs, meitenes, pa tām kāpelējām, bet ūdenī gan lēcām no patiltes konstrukcijām. Mūsdienās vecāki par tādām izklaidēm būtu šokā, mēs spēlējāmies un izdzīvojām,» atceras Mairita.

Magoņmaizīšu aromāts
Pēc pamatizglītības iegūšanas jubilāre sāka strādāt par konditori Bauskas ceptuvē, kas tolaik atradās Pasta ielā. «Vislabāk man padevās magoņmaizītes un gaļas pīrādziņi. Taču vienu reizi gan nogāzām podus. Bija jācep pīrāgi augstiem priekšniekiem, bet mums aptrūkās gaļas. Dažos pīrāgos iecepām siļķi. Vajadzēja arī vienam tādam pīrāgam trāpīties tieši lielajam Rīgas priekšniekam! Man nekas, bet vadītāja pamatīgi dabūja pa mizu,» tagad ar smaidu sejā pārpratumu atceras Mairita.

Gardo smalkmaizīšu cepšana izrādījās nozīmīga, sastopot liktenīgo vīrieti. «Trīs gadus biju «nolauzis» krievu armijā Minskā. 1964. ga-da decembrī atbraucu no dienesta un pirmajā vakarā aizgāju pilsētas klubā uz balli. Tur es ieraudzīju viņu – skaistu meiteni, ap kuru virmoja kanēļa un magoņmaizīšu aromāts. Garām tādu skaistumu nevarēja laist,» atmiņās par mīlestību kavējas Mairitas vīrs Zigfrīds.

Mazmazbērni dod spēku
Kādu laiku Mairita Bauskas piena kombinātā gatavoja sieru. Zigfrīds, būdams celtnieks, saņēma uzdevumu būvēt ražotni Stelpē. Līdzās cehiem tapa dzīvojamās mājas. Vienā no tām dzīvokli ieguva Beimo ģimene, kas trešā stāva miteklī dzīvo joprojām. Te dzimuši un izauguši trīs bērni, Mairitai un Zigfrīdam jau ir četri mazbērni.

Pašlaik lielākais prieks un acuraugs Mairitai ir trīs mazmazbērni: divi puikas un meitenīte. «Noņemšanās ar viņiem ir. Nav viegli, īpaši tagad, kad pašai savu likstu netrūkst. Kad viņi vakarā aizbrauc projām, pārņem agrāk neredzēts nogurums. Taču vienlaikus viņi ir mans spēka un dzīvesgribas avots,» atklāj Mairita.

Romantiskie kino vakari
Līdzās daudzstāvu mājai ir dārziņš, kurā pēdējā laikā vairāk rosās Zigfrīds. Mairitas «darba fronte» ir virtuvē. Ja nodomājusi palutināt vīru, tad viņa gatavo piena zupu. Citkārt virtuvē top garda aukstā gaļa vai rasols.

Brīvajā laikā Mairita labprāt lasa. Viņas interešu lokā ir krāsainos vākos iesieti dāmu romāni. To saldsērīgās noskaņas ir līdzīgas romantiskajiem kino vakariem vai seriāliem televīzijā. «Turku tumšmatainie, šarmantie vīrieši...» Mairita, vīru kacinādama, dziļdomīgi novelk. Zigfrīds džentlmeniski klusē, jo viņam nav pieņemami strīdēties ar jubilāri. «Kamēr viņa tur raud ar turkiem, es labāk atrisinu kādu krustvārdu mīklu,» lietišķs ir ģimenes galva.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pīrādziņi ar siļķēm un lēciens no tilta upē

Kategorijas