Daudz labu darbiņu par godu Dievam

2017. gada 17. marts 00:00

797

Jaunietis Armands Smiltiņš ir Bauskas Vissvētākā Sakramenta katoļu baznīcas ministrants – kalpotājs pie altāra. Viņš mācās Bauskas 2. vidusskolas 12. klasē. Armands, kuram ir 19 gadu, dievkalpojumos, kristībās, iesvētībās un baznīcas svinamajās dienās ministranta pienākumus pilda ar prieku un aizrautību. Viņš piedalās arī draudzes kopīgajās lūgšanās un citās norisēs.

Pirmā tikšanās ar garīdznieku
Armands nav izlutināts jauneklis, kura vienīgās rūpes ir stilīgas drēbes, jaunāko modeļu telefoni un izklaides. Viņam ir nācies piedzīvot pazemojumus, izmisumu un neziņu. Sarunas sākumā ar Armandu vienojamies, ka sāpīgos brīžus neapcerēsim, bet runāsim par ticības dziedinošo spēku viņa dzīvē. Puisis, lai arī kristīts luterānismā, nav audzis ticīgā ģimenē. Bērnības atmiņās nav ne Ziemassvētku dziesmu un eņģeļu, ne Jēzus bērniņa piedzimšanas brīnuma gaidu.

Būdams Bauskas vecpilsētas zēns, Armands sāka mācīties bijušajā Bauskas pilsētas Kristīgajā pamatskolā, kur pirmo reizi izdzirdēja Svēto Rakstu vārdus un ieraudzīja luterāņu un katoļu garīdzniekus, kuri bieži vadīja svētbrīžus. Armands atceras: «Biju vēl pavisam mazs, kad skolā, skrienot pa gaiteni, sastapu laipnu vīru priestera plīvojošajās drēbēs. Viņš apstājās un mani uzrunāja. Jutos gan samulsis, gan izredzēts. Tāda bija mana pirmā tikšanās ar Bauskas katoļu draudzes prāvestu monsinjoru Jāni Zviedrānu – manu garīgo tēvu, padomdevēju un vislielāko autoritāti.»

Jūtas drošībā un siltumā
Pirmo reizi dievnamā Armands ienāca 13 gadu vecumā. Ejot pa Plūdoņa ielu, izdzirdēja zvanu skaņas un bikli pavēra Bauskas Svētā Gara luterāņu baznīcas durvis. Zēns vienkārši gribēja zināt, kā tur izskatās. Redzētais atstāja paliekošu iespaidu – plašo un svinīgo telpu pārplūdināja ērģeļu skaņas.

Armands stāsta: «Tas bija vareni! Nolēmu vēlreiz atnākt uz baznīcu. Kādu laiku viens pats svētdienās diezgan cītīgi apmeklēju luterāņu dievkalpojumus. Neko īsti nesapratu, bet man patika noskaņa un miers. Tomēr vēlāk sajutu arī zināmu vēsumu un atsvešinātību. Man šķita, ka draudzē valda individuālisms, nevis kopība. Biju ļoti noilgojies pēc draudzīgi noskaņotu cilvēku dvēseles siltuma un nolēmu savus meklējumus turpināt. Vienreiz iegriezos katoļu baznīcā, kur mani uzreiz pārņēma drošības izjūta. Draudzes locekļu vidū pamanīju savu bijušo klases audzinātāju Kristīgajā pamatskolā Aiju Ušerovsku. Viņa piektdienās apmeklēja adorāciju, es pievienojos. Drīz iepazinos ar draudzes vecākā Elmāra Dārznieka sievu Elitu. Mēs daudz sarunājāmies. Pieņēmu lēmumu konvertēties jeb pāriet katoļticībā, bet monsinjors Zviedrāns iesaucās: «Pagaidi, pagaidi! Tev vēl ir daudz jāmācās.» Viņš man iedeva lasīšanai katehismu, tad gluži kā eksāmenā pārbaudīja zināšanas, izstāstīja par grēksūdzi un mierināja, lai tikai no tās nebaidos. Gudri cilvēki mani ievadīja ticības dzīvē pamazām, atturot no spontāniem lēmumiem un mirkļa emocijām.»

Saskaņotas un precīzas darbības
Armanda padomdevējs kalpošanai pie altāra bija Elmārs Dārznieks – pieredzējis vīrs, kurš daudzus gadus monsinjoram Zviedrānam palīdzēja dievkalpojumu vadīšanā. Puisis jau bija nokristīts katoļticībā, savukārt 2015. gada vasarā bīskaps Antons Justs viņu iestiprināja.
Armands iepazīstina ar ministranta daudzajiem pienākumiem: «Sakristejā ir jāpalīdz priesterim apģērbt amata tērpu, jāsakārto altāris, jānovieto ampulas ar ūdeni un vīnu, biķeris, ciborijs jeb hostiju trauks, skaļi jālasa Svēto Rakstu fragmenti, ar oglīti jāaizdedzina vīraka trauks, baznīcas svētkos un bīskapu vizitācijās jāsagatavo viss nepieciešamais procesijai, jādeleģē cilvēki, kuri nesīs baldahīnus un karogus, bīskapam pie altāra jāpasniedz amata atribūti, svētdienas dievkalpojumos jāvāc kolekte jeb ziedojumi. Vēl ir arī citi pienākumi. Sākumā biju apjucis un nedrošs, bet, ja gadījās kļūdīties, monsinjors Zviedrāns ar skatienu vai žestu norādīja, kas darāms. Kustību saskaņotību un precizitāti var noslīpēt tikai praksē. Tagad esmu kļuvis nesalīdzināmi brīvāks. Kalpošana pie altāra jāveic arī kāzās, kristībās, bērēs. Man nav nācies kavēt skolu šo pienākumu dēļ, jo baznīcas ceremonijas darbdienās notiek reti. Turklāt neesmu vienīgais ministrants. Citreiz pie altāra kalpo arī Elmārs Dārznieks.»

Bērni pie altāra nekalpo
Monsinjors Jānis Zviedrāns skaidro, ka pie katoļu altāra mūsdienās kalpo pieauguši vīrieši neatkarīgi no vecuma, nevis mazi zēni. Droši vien filmu iespaidā daudziem rodas aplams priekšstats, ka kalpotāji ir puikas. Viņi nemaz nevarētu tikt galā ar neskaitāmām visai sarežģītām darbībām, kur nu vēl aizdegt sveces un vīraka trauku! Svinīgās, lielās procesijās pie altāra gan ir redzami bērni, bet viņi tikai bagātina vizuālo kopiespaidu, nevis palīdz priesteriem.

Garīdznieks uzsver, ka mazajās lauku draudzēs priesteri parasti iztiek bez ministrantiem, bet lielajās katedrālēs katrā dievkalpojumā pie altāra darbojas vairāki kalpotāji. Monsinjors atceras savu bērnību: «Dvietes katoļu draudzē biju ministrants no deviņu gadu vecuma. Pavisam bijām astoņi puikas, kurus priesteris šajā amatā apmācīja. No šīs jaukās kompānijas tikai es izjutu aicinājumu kļūt par garīdznieku, taču arī pārējiem kalpošanas iemaņas dzīvē labi noderēja. Ministranti iegūst padziļinātu izpratni par liturģijas norisi, dievkalpojuma kārtību, daudzām niansēm. Kalpošana pie altāra ir dzīva iesaistīšanās, nevis baznīcas ceremoniju un rituālu vērošana no malas. Tā ir mācīšanās un iedziļināšanās ticības noslēpumos.»

Draudzi uztver kā ģimeni
Monsinjors Zviedrāns uzsver, ka Armanda Smiltiņa izaugsme nepilnu trīs gadu laikā ir acīmredzama: «Puisis ir apķērīgs, cītīgs, pieklājīgs. Viņš ātri apguva kalpošanu un organiski iesaistījās draudzes dzīvē. Nezinu, kādu profesiju Armands izvēlēsies nākotnē, taču esmu drošs, ka dzīves pamatvērtības viņa galvā un sirdī ir sakārtotas pareizajā secībā, un tas ir pats galvenais.»

Armandam šķiet, ka skolasbiedri viņa kristīgo pārliecību nesapratīs, tāpēc ar viņiem par kalpošanu katoļu draudzē nerunā. Attiecībās ar līdzaudžiem puisis ir diezgan noslēgts, toties pārliecinoši un ļoti pieklājīgi veido saskarsmi ar vecākiem cilvēkiem, uzmanīgi ieklausās. Draudzi viņš uztver kā ģimeni. Ticības jautājumus Armands reizēm apspriež ar Bauskas 2. vidusskolas latviešu valodas skolotāju Rutu Dābolu, kura arī ir katoliete. Ar cieņu viņš runā par klases audzinātāju Inesi Korčevaju un savu vislielāko autoritāti monsinjoru Jāni Zviedrānu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Daudz labu darbiņu par godu Dievam

Kategorijas