Prombūtne saliedē ģimeni

2017. gada 17. marts 00:00

1010

Pagājušajā nedēļā mājās Vecumniekos atgriezies flīžu likšanas meistars Gatis Vēveris. Vairākus mēnešus viņš strādāja «Mitsubishi» kuģu rūpnīcā Japānā.

Grūtākā pēc pārbraukšanas nedēļu bijusi aklimatizācija. Pagājušajā gadā G. Vēveris strādāja kruīza kuģa «AIDA Prima» būvniecībā. Toreiz, atbraucot mājās, vēl ilgi gājis gulēt pa dienu, naktī cēlies divos un strādājis. Šoreiz pierast pie Latvijas laika joslas ritma ir vieglāk, lai gan sešos vakarā tāpat velk uz miegu, bet divos naktī vairs gulēt negribas, stāsta ceļotājs.

Meistars ar pieredzi
«Nagasaki ir maza pilsēta – 400 tūkstoši iedzīvotāju, apmaldīties nevar. Tur ir «Mitsubishi» kuģu rūpnīca. Citur tankkuģi top divus trīs gadus, bet te ir gatavi gada laikā. Būvējot kruīza kuģus, saprata, ka ar pašu zināšanām nepietiks, tāpēc lūdza palīgā eiropiešus,» stāsta G. Vēveris.

Ar Somijas firmas starpniecību viņš nokļuvis Japānā. Pērn uz «AIDA Prima» strādājis kopā ar dēlu Otomāru Vēveri, šogad flīzēta «AIDA Perla» SPA zona. Uz Japānu vairs nav plānots braukt – abi kuģi pabeigti un dodas uz Vāciju, lai strādātu kruīza līnijās. Vēl divi līdzīgi taps Vācijā, ir piedāvājumi strādāt no Somijas, Bahamu salām, Ķīnas.

G. Vēveris flīzēšanas pieredzi krājis 24 gadus, kvalitatīvi darīti darbi gan Latvijā, gan ārzemēs. «Strādniekus var sadalīt vairākās grupās. Ir speciālisti, kas darbu prot, viņiem ir pavisam cita likme. Un ir varza – atbrauc, neko nav redzējuši, bet pāris nedēļās iemācās vienu operāciju un strādā 10 – 12 stundu dienā. Japānā izmanto lēto darbaspēku – daudz strādnieku ir no Filipīnām, Indijas, Malaizijas. Viņi strādā par četras reizes mazāku samaksu, tomēr priecājas, ka var kaut ko nopelnīt,» stāsta Gatis.

Divi procenti
Braucieni maina pasaules redzējumu. «Sapratu, cik mūsu ir maz, cik niecīga ir nācija. Toties, kad dzirdu kaut kur pasaulē latviešu balsi, ir tik laba sajūta,» tā G. Vēveris. Viņš stāsta, ka Nagasaki kuģu būves rūpnīca «Mitsubishi» koncernam nodrošina divus procentus apgrozījuma. Tomēr rūpnīcas teritorija ir milzīga, ir autobusu maršruti, izvietotas pieturas. «Tur sapratu, ka mums Latvijā gandrīz nekā nav. Mūsu lielie uzņēmumi pasaules mērogā labākā gadījumā ir vidējie, pārējie visi ir mazie,» vērtē G. Vēveris.

Ir cilvēki, kam patīk nepārtraukti braukāt un strādāt dažādās pasaules malās. «Tur bija puiši, kas sacīja – vieglāk nosaukt vietas, kur neesmu bijis. Tas bija kaut kas neaptverams – kā tā var braukāt apkārt pasaulei?» brīnās meistars no Vecumniekiem. Viņš atzīst, ka svešumā ir grūti – vajag māju, vidi, ģimeni un Latviju. «Ja godīgi – mokos. Apzinos, ka ģimeni vajag uzturēt, bet tā īsti apkārt braukāt nepatīk. Tomēr šim braucienam bija ļoti liels pluss – cita komunikācija un uztvere,» atzīst G. Vēveris. Ar mājās būšanu nav vienkārši – strādāt Latvijā var, bet nopelnīt grūti, un ik pa laikam rodas apjausma – jādodas uz ārzemēm. Gata sieva Maija Vēvere atzīst, ka parasti tas ir ziemas periods, vasarā Latvijā ir darbs.

«Pieļauju, ka tas palīdz saturēt ģimeni. Uz kādu laiku aizbrauc, bet, kad atgriezies, ļoti gaida. Nav rutīnas – dzīve mainās,» tā flīzētājs. «Ne visas ģimenes pārbaudījumu iztur. Tiem, kas braukā apkārt, ļoti svarīga ir ģimenes otra puse, kas paliek uz vietas,» uzskata M. Vēvere. Abi atzīst, ka mūsdienu saziņas līdzekļi ir nozīmīgi. «Ar vīru konsultējos par visām problēmām,» piebilst Maija.

Ja nešķiro – izliek
Lai arī bija skaidrs, ka tā ir pavisam cita zeme, kultūršoks Japānā tomēr bija. Ikviens pilsētā redzamais eiropietis strādāja kruīzu kuģa projektā. Pie pirtīm, masāžas saloniem, tējnīcām bija rakstīts, ka eiropiešiem ieeja liegta. Japāņi ļoti strikti sargā savu dzīvi un kultūru.
Bijusi viena brīvdiena – svētdiena. Tomēr ceļot nav sanācis – transports ir ļoti dārgs. Ja izvēlas ekskursijas, no nopelnītā paliek ļoti maz. Turklāt jāiemācās orientēties. «Pilsētā ir pieci 20. numura autobusi, katram klāt hieroglifs. Ja nedaudz sajauc, aizbrauc uz citu pusi,» atceras G. Vēveris.

Kā nopirkt pienu? Uz iepakojuma ir hieroglifi, un nav, kam paprasīt, kas ir pakā, japāņi angliski nerunā. Tāpēc eksperimentējuši – pirkuši un mēģinājuši, vai ir ēdams.

Grūti dzīvot, kad viss ir miniatūrs – nelieli dzīvoklīši, ļoti mazas vannas. Jebkurā brīdī var ierasties policija un pārbaudīt, kā uzvedies, ko dari. Ja īrētā dzīvokļa īpašnieks nešķiro atkritumus, viņu izliek. Daži viesstrādnieki palikuši bez dzīvokļa.

Klanīšanās kā dzīvesveids
Izbrīnu raisīja vairākas japāņu attiecību kultūras iezīmes. «Kad atbrauc mazāks priekšnieks, paklanās. Ja lielāks – klanās tā, ka galva sitas pret ceļiem. Tomēr klanīšanās nav uzspēlēta – tas ir dzīvesveids, cieņa pret otru, tā ir filozofija. Beigās pašam gribas klanīties, jo viņi ir tik laipni un pretimnākoši. Japāna man patika,» stāsta G. Vēveris.

Pilsēta ir ļoti tīra, skaista. Autobusā, vilcienā, tramvajā neviens nelieto telefonu. Tas ir aizliegts. Priekšnieks reiz pacēlis klausuli, autobuss apstājies, šoferis atnācis un teicis: «Vai nu runā un kāp ārā, vai noliec klausuli!» Viņi pie telefoniem sēž jebkurā brīvā laikā, taču citiem netraucē.

Bezdarbs Japānā ir diezgan liels, daļai cilvēku darbu nodrošina visai savdabīgi. Dažus strādniekus uz rūpnīcu ved ar autobusiem, kam ir apstāšanās sensori un spoguļi, tomēr pieturā stāv divi cilvēki ar vestēm un nūjām, lai parādītu, kur jābrauc un jāgriežas. Ejot pa pontonu tiltu uz prāmi, diez vai var kur nomaldīties, tomēr pa ceļam četri cilvēki rāda, kur jāiet. Sākumā liekas jocīgi, bet pierod, saka meistars.
Gatis novērojis, ka japāņi īpaši negrib brīvdienas, tāpēc valdība izdomā svētkus, pārņem tos no Rietumiem un liek obligāti svinēt.

Foto ar eiropiešiem
Sazināšanās eiropietim Japānā ir ļoti grūta. Rakstībā tur ir pat ķīniešu hieroglifi, izveidojušies četri alfabēti. Gadās dažādi kuriozi. Reiz flīžu meistars autobusā pazaudējis apavus, un dēls Otomārs, izmantojot «Google» tulkotāju, rakstījis iesniegumu. Policija to sapratusi, bet apavus nav atradusi.

Kāds japānis uz ķiveres uzrak-stījis vārdu «Gatis». Lai pārbaudītu, kas īsti uzrakstīts, meistars lūdzis to izlasīt vairākiem citiem vietējiem. Visi kā viens izlasīja: «Gatis.» «Tātad tā manu vārdu raksta japāņu valodā,» secina zemgalietis.

Japāņi ir godīgi – kad pazaudēta bankas karte, zvanīts no pavisam cita pilsētas rajona, kur tā atrasta.

Vietējie uzņēmumi ļoti sargā noslēpumus – darba vietā nedrīkst neko filmēt vai fotografēt. Taču daži cenšas iemūžināt, ko citi dara. Reiz atnākuši četri japāņi – viens filmējis, otrs fotografējis, divi skatījušies. «Domāju, ka tā viņi mācās,» atzīst G. Vēveris.

Dažās ēstuvēs ļoti labvēlīgi uzņemti eiropieši. «Jutos kā normāls vecis, jo biju par visiem garāks. Bija arī liela auguma japāņi, piemēram, restorāna saimnieks, kas mums pasniedza dakšiņas. Viņam patika bildēties ar eiropiešiem. Ēstuvē pie sienas ir foto ar mūsu strādniekiem. Viņa lielākais lepnums bija bilde ar Stīvenu Sīgalu,» stāsta meistars no Vecumniekiem.

«Ja cilvēks grib augt, vairāk saprast un gūt pieredzi kaut vai celtniecībā, jādodas ārpus Latvijas un vairāk jāuzzina,» secina Gatis Vēveris.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Prombūtne saliedē ģimeni

Kategorijas