Labāk strīdēties vai klusēt?

2017. gada 14. marts 00:00

185

Vai ģimenē ir jāstrīdas? Varbūt ir pareizi nestrīdēties nemaz? Ko nozīmē kontrolēt emocijas? Vai apvainoties ir izdevīgi? Lai atklātu ģimenes strīdu slēptās problēmas, atbildes sniedz psihoterapeits Māris Belte.

Emocionāla aizskaršana
Ģimenē strīdi parasti notiek starp sievu un vīru, starp vecākiem un bērniem, savā starpā strīdas arī bērni.

«Jautājums ir, ko mēs strīdoties gribam panākt, vai no domstarpībām spējam iziet cieņpilni. Ja cilvēki vispār nestrīdas, vai tas ir ideāli? Diezin vai. Vīriešiem ir tendence strīdos racionalizēties, visu saliekot it kā pa punktiem. Šis vīrieša aizsargmehānisms strīdos sievieti parasti kaitina. Varbūt racionalizēt vienmēr nevajag, jo ir dažādi psiholoģiskie aizsargmehānismi. Strīds ir emocionāla otra cilvēka aizskaršana. Te pamatā ir pašapziņas problēmas. Ģimenē mēs katrs cīnāmies par savu ietekmi. Savstarpēja konkurence arī ģimenē ir tikai normāla parādība. Sacensība pastāv starp laulātajiem, starp bērniem, kuri konkurē galvenokārt par vecāku mīlestību. Mūsdienu demokrātijā vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi, tomēr ģimenē ir labi, ja jomas tiek sadalītas. Man sieva pateica, ka viss, kas mājās, ir viņas darīšana, bet mans pienākums – rūpēties par visu, kas ārpus mājām. Bieži vien tiek manipulēts, izmantojot dažādus viedokļus, sakāmvārdus, parunas, morāles normas, piemēram, gudrākais strīdā vienmēr piekāpjas. Vīrs jūt, ka sieva sāk uzvilkties, tāpēc iesaka viņai būt gudrākai par pašu un paklusēt. Vai, to dzirdot, sieva turpinās strīdēties? Nē, jo gribēs būt gudrāka par vīru. Viņa paklusēs, kas nozīmēs piekāpšanos. Tā, lūk, ir manipulācija! Vīrs ir uzvarējis abos gadījumos,» skaidro M. Belte.

Savstarpēji konkurē arī kaimiņi, dažādas kultūras, valstis, reliģijas. Svarīgi, lai šī sacensība būtu konstruktīva un nodrošinātu attīstību, nevis radītu nevajadzīgus aizvainojumus.

Klusēšana rada vainas izjūtu
Konflikti ir jāizrunā, pretējā gadījumā tie var novest pie atsvešinātības ģimenē.

«Ģimene izjūk, ja nav kopīgu vērtību, interešu, tradīciju. Šādai ģimenei nav nākotnes. Ja ģimenē laulātie strīdas, tas nozīmē, ka viņiem nav viss vienalga, ka ir emocijas. Domstarpības ir emociju izlāde par dažādām negācijām. Tām ne vienmēr jābūt vārdiskām. Strīds var būt risināts ar mīmiku, žestiem, klusēšanu. Laulātie, kuri ir kopā daudzus gadus, saprot, kas otram sagādā nepatīkamas izjūtas. Uz tā tad var arī «uzbērt sāli». Savukārt klusēšana otrā cilvēkā rada vainas izjūtu. Iedomājieties vīrieti, ar kuru sieva nerunā nedēļu tikai tāpēc, ka viņš ir nevērīgi nometis zeķes! Nedēļu vīrietis pavada vainas izjūtā. Strīdā var rast kompromisu, bet kompromiss norāda, ka nevienam īsti nav taisnība. Neviens nav ne priecīgs, ne arī aizvainots. Strīdā viena puse var arī iespītēties. Ko tad darīt? Celt spītnieka pašapziņu,» iesaka M. Belte.

Nelaimes rodas no emocijām
Svarīgi ir runāt par emocijām un to gammu, lai dažādu viedokļu sadursmēs cilvēki iemācītos kontrolēt emocijas, jo no tām rodas daudzas nelaimes.

«Abstrahēšos no ģimenes, par piemēru ņemot politisko situāciju Krievijā. Jūs zināt, ka lielā mērā valsts iedzīvotāji un faktiski valdošā vara konfrontē ar pārējo pasauli. Visa pamatā ir ļoti daudz emociju. Tiek norādīts, ka, lūk, esam neatzīti, mūs nesaprot, nenovērtē, mēs nevaram diktēt savus noteikumus, mūs nepieņem pie pasaules sadalīšanas! Te gan emocijas izpaužas kā paranoja. Kari, kas faktiski ir strīdi, arī ir emocijas, tikai globālā mērogā, piemēram, ja kāds jūt, ka netiek cienīta viņa reliģija, viņa uzskatu un vērtību sistēma. Ja mēs prastu kontrolēt emocijas, karu un strīdu būtu daudz mazāk. Kad iestāsies pasaulē miers? Tad, kad mums uzbruks marsieši. Visas valstis, kultūras un reliģijas apvienosies, lai stātos pretim marsiešiem. Ārējais ienaidnieks spēj apvienot cilvēkus un tautas,» saka speciālists.

M. Belte faktu, ka emocijas kontrolēt ir neiespējami, uzskata par mītu.

«Strīdos par katru cenu vienam vai otram cilvēkam gribas pierādīt savu taisnību. Visa cilvēka būtība kliedz – ir absolūti skaidrs, ka vainīgs noteikti ir tas otrs! Strīda situācijā ir grūti pavērst pirkstu pašam pret sevi, lai norādītu, ka konkrētajā brīdī vainīgs esmu es pats. Ja mēs tomēr esam iesaistījušies domstarpībās, tad tā ir mūsu atbildība. Strīdā ir divas puses, jo arī pagale nekad viena nedeg. Ar vārdiem «emociju kontrole» es nedomāju to apspiešanu. Svarīgi, vai mēs apzināmies emocijas,» saka psihoterapeits.

Līdzinās sniega bumbai
«Vienmēr minu banālu piemēru par papīra lapu, kurai viena puse ir balta, bet otra – aprakstīta. Katrs cilvēks lapu redz atkarībā no tā, no kuras puses viņš uz to skatās. Vienam tā ir balta, otram – aprakstīta. Šajā gadījumā divi cilvēki var strīdēties līdz bezsamaņai, kāda tad īsti ir šī lapa. Taisnība būs kā vienam, tā otram. Jo ilgāk abi strīdēsies, jo aizvainojums abpusēji pieaugs. Strīds sāks līdzināties sniega bumbai. Risinājuma nebūs, ja par katru cenu centīsimies pierādīt katrs savu taisnību. Vienīgā iespēja, kā iziet no šādas situācijas, ir mierīgi teikt: «Es cienu tavu viedokli, bet varbūt tiešām esmu akls, varbūt kļūdos, ka nespēju saskatīt, ka lapa ir aprakstīta. Kādi ir tavi argumenti?» Šādu rīcību sauc par amortizāciju. Iekšēji mēs nedomājam, ka esam akli, bet ārēji, it kā piekāpjoties, spēlējam līdzi galvotājam, ka lapa ir aprakstīta. Svarīgi ir šo strīdu atrisināt, ņemot palīgā jautājumus. Tiesa, dzīvē situācijas ir daudz sarežģītākas. Mēs uz tām skatāmies caur savu prizmu, ko ir veidojusi mūsu pieredze, mūsu vērtību sistēma, audzināšana, mūsu morāle, kam piemīt īpašība noliegt citas morāles. Morāle arī ir tā tēma, pie kuras bieži tiek apelēts un ar kuru bieži tiek manipulēts. Ir jāsaprot – kas vienā sabiedrībā ir morāls, otrā var būt amorāls,» atgādina M. Belte.

Cilvēkam ar sevi jāstrādā, jo mūsu pārdzīvojumi nāk no mūsu bērnības. «Starp tiem ir emocijas, kas mūsos iestrādājušās pārāk spēcīgi. Tie var būt pārdzīvojumi par kādu konfliktsituāciju. Pašvērtība ir kritiska lieta jebkuram cilvēkam. Ir jāspēj to nodrošināt stabilu, spēcīgu, lai cilvēks justos labi un sabiedrībā atspoguļotu savu nozīmīgumu, jo visi esam sabiedriskas būtnes,» saka psihoterapeits.

PIEREDZE

Guntis, ar lielu ģimenes pieredzi:
– Ir svarīgi, kā cilvēki savstarpēji strīdas, kā risina konkrētu problēmu. Bez strīdiem nevienā ģimenē neiztiek, jo katram ir savs viedoklis. Jebkurā gadījumā strīda labākais risinājums ir izrunāšanās. Mēdz sacīt, ka ola ar olu sasitas, kur tad nu vēl cilvēks. Mūsu apkārtējā vide, stress, steiga cilvēkus ļoti uzvelk. Tajā brīdī, kad cilvēks jūtas noguris vai iztukšots, reizēm cilvēks blakām var ļoti ātri nokaitināt vai arī īsti nesaprast, kas ar otru ir noticis. Ja šādā brīdī netiek runāts, ir slikti. Strīds zūd tad, kad cilvēki runā un risina problēmu. Esot ilgus gadus kopā ģimenē, cilvēki viens otru ļoti labi pazīst, jau iepriekš zina, kāda būs atbilde vai kā otrs jutīsies, uzklausījis tavu teikto. Tāpēc bieži ir vieglāk izrunāties un izstrīdēties ar svešu cilvēku. Ne velti saka – lai sāktu strīdēties, jāizskaita līdz desmit. Var arī kādu brīdi paklusēt, bet klusēšana nevar būt hroniska. Mēs esam indivīdi un egocentriski, tāpēc sadzīvot nav viegli. Ja mēs protam saredzēt paši sevi no malas un izprast otru cilvēku kā pasaules centru, tad viss ir kārtībā. Strīdi vairāk veidojas, ja kā pirmo izvirzām savu ego.

Ligita, daudzbērnu mamma:
– Bez strīdiem dzīvot nav interesanti. Ir jāstrīdas, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi. Katrs pauž savus uzskatus, nonākot pie kopsaucēja. Cilvēkiem vajag izlādēties, jo strīdoties tas ir iespējams. Tas ir tikai normāli, ka mēs savstarpēji strīdamies. Ja cilvēki nestrīdas, tas nav labi. Cilvēks tur sevī emociju kamolu, juzdamies psiholoģiski ļoti grūti. Es pati pēc rakstura esmu ļoti strauja. Man patīk izlādēties, tad atkal varu normāli dzīvot. Liela nozīme ir tam, kāds ir otrs cilvēks pretim. Ja esmu pārāk ļāvusi vaļu savām emocijām, tad eju izlīgt. Ļaunumu un dusmas gan sevī neprotu ilgi turēt, jo tad ir grūti dzīvot. Neizaicinu uz strīdiem. Ja mani aiztiek, tad neklusēju. Man ir savas stundas, savs laiks, kad vajag izlādēties.

Māris Belte 1995. gadā ar izcilību beidzis Latvijas Medicīnas akadēmijas Ārstniecības fakultāti, 1998. gadā rezidentūru iekšķīgajās slimībās.

2005. gadā ieguvis pedagoga kvalifikāciju Rīgas Tehniskās universitātes Humanitārajā institūtā.

Sanktpēterburgas Koučinga institūtā ieguvis kouča jeb sociālā padomdevēja kvalifikāciju.

2012. gadā beidzis kursus psihodinamiskajā psihoterapijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Labāk strīdēties vai klusēt?

Kategorijas