Dzīve laukos – tā ir brīvība

2017. gada 3. marts 00:00

735

70 gadu jubileju svin Prans Olbiks Pograničā.

Prans Olbiks mīt tālu no apdzīvotām vietām. Viņš apmeties mazā lauku viensētā koka mājiņā Gailīšu pagasta Pograničā. Ja varētu, Prans dzīvotu kaut meža vidū, jo, viņaprāt, dzīvot laukos, tālu no cilvēkiem – tā ir brīvība.

Lietuvā – graudos, Latvijā – naudā
Prans ir lietuvietis. Kaimiņu zemē viņš dzīvojis līdz 19 gadu vecumam, kad, nemācēdams ne latviešu, ne krievu valodu, devies peļņā uz Rundāles novadu. Tolaik par darbu Lietuvā maksāts graudos, Latvijā – naudā. «Gribēju dienēt armijā. Ļoti, bet veselības dēļ tiku atraidīts. Sapratu, ka jāsāk pelnīt naudu. Lietuvā tas nebija iespējams, tāpēc devos uz Latviju – uz Rundāles kolhozu ravēt bietes,» savas pirmās darba gaitas atceras Pograničas iedzīvotājs.

Plāns atgriezties Lietuvā netika īstenots. Latvijā iepaticies. «Te dzīvoju jau 51 gadu. Esmu mētājies kā akmens pa pasauli, bet savu vietu esmu atradis,» nosaka jubilārs. Viņš strādājis Rundālē, tad Tukumā un Madonā. Kad Prans apjautis, ka «ilgi fermās pa sūdiem nemīcīsies», nokārtojis traktorista tiesības. «Tehnika man patika. Pie traktora stūres visu Latviju esmu izbraukājis,» stāsta jubilārs.

Pilsētā nevarētu
Savu vietu P. Olbiks atrada Gailīšu pagasta Pograničā. Necilā, vecā koka mājiņā viņš dzīvo jau 30 gadu. «Šai pusē nokļuvu nejauši. Draudzenes radiem no Madonas kaimiņos kādā mājiņā Pograničā jau desmit gadu kā neviens nedzīvoja. Tā dzīves ceļš iegrozījās, ka nonācu tieši šeit. Būdelei nebija ne jumta, ne grīdas. Cik pratu, visu paveicu savām rokām,» par pirmajiem soļiem Prograničā pastāsta jubilārs.

Māju Prans nopircis par 300 rub-ļiem, bet tad tai pēkšņi uzradies mantinieks. Šķiroties no vēl 400 latiem, namiņš nonācis viņa likumīgā īpašumā.

«Vieta ir pasakaina. Tuvākie kaimiņi 300 metru tālu, bet apdzīvota vieta dažu kilometru attālumā. Te es jūtos brīvs. Lai arī mājiņa ir necila, esmu priecīgs te atrasties. Laukos katrs pats sev ir saimnieks, te ir plašums un daudz vietas. Pilsētā? Nē, es pilsētā nevarētu. Tur mājas sastiķētas kopā, cilvēki drūzmējas un mašīnas rūc. Nē, pilsētā noteikti nē,» savu nostāju par labu pašreizējai dzīvesvietai pauž Prans Olbiks, vēl piemetinādams: «Ja būtu iespējams, dzīvotu meža vidū.»

Nesūkstās
Deviņu bērnu ģimenē Prans bijis vecākais. Vairākums brāļu un māsu jau viņsaulē, arī vecāki, māmiņa nodzīvojusi 94 gadus. «Visa ģimene dzīvoja Latvijā. Kur nu kurais. Lietuvā palika tikai attāli radinieki,» atklāj jubilārs, kuram pašam ir divi bērni – meita Dana un dēls Juris.

Jaunībā gaviļniekam paticis spēlēt volejbolu, bet izklaidei un sportam daudz laika neatlicis. Vajadzēja strādāt. «Tagad mani veselība pievīlusi,» noteic septiņdesmitgadīgais vīrs. Lai arī viņš vēlētos būt žiperīgāks, tomēr nesūdzas. Neesot, par ko. «Dzīvi esmu dzīvojis skaisti. Darbs patika, bērni man ir, un viss ir kārtībā. Dzīvoju vietā, kuru mīlu un nevēlos atstāt. Mūžs interesants. Man nav, par ko žēloties,» sarunas beigās nosaka Prans Olbiks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve laukos – tā ir brīvība

Kategorijas