Literārā lappuse

2017. gada 24. februāris 00:00

«Laiks ir relatīvs jēdziens. Tāpat kā viss pārējais šai pasaulē. Jo vecāki kļūstam, jo steidzīgāks kļūst Laiks. Laiks dziedē un iemāca piedot. Varbūt tas arī ir galvenais.

Šis ir mans, manu bērnu un mazbērnu Laiks. Un man jāprot ar to sadzīvot... Laiks ir manī, un es esmu Laikā. Eju caur to un reizēm šo to pierakstu. Tikai tad, kad citādi nevar,» teic baušķeniece Dagnija Gasūna.

Laikmetā, kad esam teju vai zaudējuši prasmi sarunāties, Dagnijas atturīgi poētiskais dzejas vārds mums atgādina, cik ļoti būtiski ir uzrunāt un ieklausīties cilvēkā, kurš ir mums tepat līdzās, – tuvu, jo «tik tuvu mēs ejam caur Laiku». Ar sapņiem un vilšanos, ar klusinātu dramatismu un samierināšanās ērkšķiem, Dagnijas dzeja atgādina par cilvēka dvēseles mūžam neatminamajiem noslēpumiem un ilgām.

Dzejnieces balss ir sadzirdēta un viņas dzeja gaidīta. Vajadzīga. Ieklausīsimies tajā «visuma mūzikā», ko mums atvēlējusi autore un kura, iespējams, mīt ikvienā no mums ar mīlestības un piedošanas vārdu.

DAGNIJA GASŪNA

Laiks
Visu nakti aiz
loga kāds staigā,
klusi soļi un
nopūtas skan,
laikam jau Laiks
tur savās gaitās
nedod mieru un
klusumu man.
Varbūt, ka vējš ar
pērnajiem sapņiem
it kā pa jokam
paslēpes skrien,
ēnu spēles pa
mēness stīgām
augšup tumšajās
debesīs lien.
Reizēm kāds putns
izmisis klaigā –
Laikam jau nekad
laika nav, –
Laiks bez apstājas
staigā un staigā,
soļi kā mūzika skan.

***
Viss notiek pa apli.
Vēlreiz un atkal no jauna.
Kur gals un kur sākums,
vairs nepateiks to neviens.
Vai sākums ir atvadu vārdā,
vai sākums ir mātes piens?

Viss notiek pa apli.
Lapas saplaukst,
zaļo, tad krīt.
Un atkal es satikšu tevi,
ja ne šodien,
tad varbūt jau rīt.

***
Šī Pasaule ir
Mīlestība.
Caur pacietības
logu raugos
un vēl joprojām
mīlēt mācos
šo zemi,

Dieva svētīto.

Gaisma
Reiz tu man atdevi pusi.
Pusi no tāluma šalkām
pie jūras,
pusi no kaiju smiekliem
un pusi no raudu mūra.
Pusi no melnbaltas nakts,
pusi no vilcienu dunas
un pusi no pelēka rīta.
Palika gaisma.
Nesadalīta.

***
Es biju tik
laimīga dejā.
Smilgu zvārguļi
glāstīja madaras,
mēness apaļiem vaigiem
pūta priežgalotņu taurēs,
un kāda vientuļa ēna
klusiņām spēlējās
naktsvijolēs.
Pēc devītā viļņa
sākās simfonija.

Simfonija
Zibens šautra saplēsta debesīs
vētras simfoniju nes,
pērkons – Visuma bungas,
jūra – dūcošas ērģeles,
vēju vijole kā Paganīni
uz vienas stīgas
pasaules bēdu sūdz,
vientuļa priede vaidot
izslietām zaru rokām
Dievu lūdz.

Eņģeļa skūpsts
Šonakt skumju eņģelis
sēdēja man uz pleca
un uz bandžo spēlēja džezu.
Istabas kaktā trīs
bālsārtas laumiņas
dejo rokenrolu.
Ozols aiz loga
dūca kā ērģeles,
un es skaidri zināju,
ka pie manas pieres
tūlīt pieskarsies
tava roka kā
eņģeļa skūpsts...

***
Ceriņu krūmā tauriņi
rīko šīs vasaras pirmo
zaļumballi.
Es tevi lūdzu uz valsi
zem kastaņu svecēm,
kamēr lakstīgalas
vēl dzied.

Jūnijs
Saules puķe debesīs
baltos mākoņu spilvenos
nosnausties lūko,
dienvidu vējā plandās
driskaini pojeņu svārki,
kāda jocīga dzeguze
simtgadu ozola zaros
aizgūtnēm kūko,
tauriņi lielās,
kuram krāšņāki spārni,
un pārlaimīgais biškrēsliņš
zeltainu medus biti
saudzīgi šūpo.

Vasaras nakts
Nakts kā viltīga vecene
klejo ap māju,
zagdama manu miegu
lakstīgalu bezmiega
krellēm.

Pusnakts kāri dzer
liepziedu vēja tēju,
tumsa krītošas
zvaigznes tver –
vēlēties atkal
nepasēju.

Iestiepju
rokas debesīs, –
jāņtārpiņi mirdz
plaukstās.
Kāda burvīga
nakts.

Naktsvijole
Es gribu būt
naktsvijole
tai pļavā
pie meža stūra,
es gribu, lai
vējš mani spēlē,
lai sadzird un
piebalso jūra.

Es gribu būt
naktsvijole
tajās tālajās
bērnības pļavās,
kur vasarās
zemenēs skrējām
ar smiekliem un
gavilēm skaļām.

Es gribu būt
naktsvijole
sapnī pie tava vaiga,
kā noslēpumaina gaisma
starojoša un maiga!

***
Klīstu gar jūras krastu
un cilāju visus akmeņus
pēc kārtas.
Nekādi nevaru atcerēties,
zem kura es atstāju
savu prātu...

***
Vārdi kā
dzintara krelles
pār lūpām,
mati vējā,
bērna smaids
veča sejā.
Šalc jūra.
Tik tuvu
mēs ejam
caur Laiku.

Piedod
Nekas jau
nav beidzies,
jo nekas vispār
nebija sācies.
Sapnis liedagā
satika sapni,
kā bērni
sadevās rokās
un paspēlējās.
Dzīve bargi
noteica – nē!
Smilšu pilis
samina lempīgi
rudenīgs vējš.
... piedod...

***
Nebārsti vārdus
kā pārrautas krelles,
tos tikpat izdzēš laiks.
Es nedzirdu tevi.
Noņem rozā brilles,
aizver gliemežvāku
un ieej sevī.
Pēc patiesības.

***
Viss ir tik sirreāls –
vējš nečukst
mierinājuma vārdus,
nekustīgs taurenis
vaska spārniem
pēdējā asteres ziedā,
oranža saule piešūta
tumšzilām debesīm,
laiks sastindzis mirklī
pirms rudens vētras.
Pažēlo mani, vējš –
neklusē!
Atmiņu pļavās
Mūsas palienas pļavās
mana bērnība skraida
īsā bruncītī, basām kājām,
sauli un vējiem matos.
Putni un puķes,
tie – labākie draugi,
un koka šūpoles vecas
mani joprojām tur gaida.
Vasaras naktīs sanošas
smilgas tur klanās,
mani sapņu zirgi
aizvien turpat vēl ganās
un meldros ūdensrozes
ceļu rāda kā zvaigznes,
gadiem un laikam pāri
atkal bērnībā aiznes.

***
Aizlijis rīts
ierāpjas klēpī
kā noklīdis suns
un grib, lai
pakausi kasa.

Saule aiz
mākoņiem raud
un vasaru
atpakaļ prasa.

***
Viens nabaga
izsapņots vasaras sapnis,
rudens miglā tinies,
pa Dieva pasauli klīst.
Varbūt tu
varētu mēģināt
vēlreiz to sasildīt?

***
Mazs mājas gariņš
sēž uz sliekšņa
un rudas rudens
lapas ver
uz pārkaltuša
smilgas stiebra
un rasu manās
skropstās ber.

Es raugos klusējot
un jūtu, cik ļoti
vasaras tam trūkst,
un, rasas pērles,
liegi glāstot,
mums abiem pāri
vaigiem plūst.

***
Reizēm sēžu
Pasaules malā
zeltītā gaismā zem
miljoniem zvaigžņu un
Visuma mūzikā klausos, –

Noslēpumu saprast
mācos.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas