Grūta bērnība norūda

2017. gada 17. februāris 00:00

191

85 gadu jubileja Augustam Irbinskim Bauskā.

Kara šausmas baušķenieks Augusts Irbinskis atceras kristālskaidri. Gar ausīm lidojošo ložu svilpšanu viņš dzirdot vēl šodien.
Jubilārs 33 gadus nostrādājis par autobusa šoferi, divas reizes precējies un par dzīvi kopumā nesūdzas.

Lodes gar ausīm
Augusts Irbinskis bērnības dienas pavadījis Lietuvas pierobežā – Brunavas pagasta Budbergā. Viņa brālis un tēvs krituši karā. Kara briesmas neskartas izgājušas māsa un mamma.

«Bērnība bija grūta. 1944. gadā krievi nāca no leišu puses līdz Mēmeles upei un tur izveidoja nometni. Četras dienas viņi nekustēja no vietas, līdz vācieši sāka tos apšaudīt un bombardēt. Krievi sāka panikot un atkāpās no leišmales uz mūsu māju pusi. Viņi dzēra mūsu akas ūdeni. Mēs paslēpāmies nopļautā rudzu laukā, kādā grāvī. Tur guļot, lodes lidoja gar pašām ausīm. Mēs grāvī nogulējām līdz vēlam vakaram,» kara šausmas atceras Augusts.

Ar zirgu uz Rīgu
Baušķenieks Augusts kara dēļ paspēja iegūt tikai četru klašu izglītību. Pēc kara skolā vairs negāja. Sācis strādāt, palīdzēt mammai ar iztiku. Jaunība pagājusi lauku darbos. Jau 15 gadu vecumā strādājis mežā, nesis desmitiem kilogramu smagus baļķus. «Darīju visu, ko saimnieks lika. Izvēles nebija. Nopelnīt vajadzēja. Bija laiks, kad no meža neizgāju divas nedēļas. Līdzi bija spainis kāpostu un speķis, lai badā nenomirtu,» stāsta baušķenieks.

Vēl jaunam esot, Augusts ceļu Bauska–Rīga mērojis ar zirgu. Tolaik par vienu vezumu Bauskas tirgū varējis nopelnīt 100 rubļu, Rīgā – 400 rubļu. «Viens brauciens uz Rīgu un atpakaļ ar zirgu prasīja nedēļu,» atceras A. Irbinskis.

Jubilāra dzīve pamazām mainījusies. Viņš sācis mācīties Daugavpilī šoferu skolā un jau 50. gadu sākumā kļuvis par pilntiesīgu autovadītāju. Pie stūres Augusts nostrādājis visu mūžu. Braucis gan ar smago mašīnu, gan autobusu. No 1959. līdz 1992. gadam viņš strādājis par šoferi Bauskas autotransporta uzņēmumā, vadījis autobusus.

Lauku darbi pie sirds
Augusts Irbinskis divas reizes precējies. Abas sievas diemžēl jau viņsaulē. Jubilārs apzinās, ka dzīvē šādus notikumu pavērsienus nevar ne paredzēt, ne ietekmēt.

Augustam ir dēls un meita, divi mazbērni. Viņš priecājas par mazmeitiņu, kurai kārtīgs puisis pie sāniem – nedzērājs un ar auto.
Dzīvojot upes krastā, kādreizējais brunavietis, protams, makšķerējis ļoti bieži. Nu vairs nevarot, veselība neļaujot līdz upei noiet.
Spēka gados baušķenieks dzīvojis laukos. Audzējis cūkas, citus lopus un dārzeņus. Kad otrā sieva devusies viņsaulē, Augusts govju skaitu palielinājis līdz sešām mūmaļām. «Man tas lopiņš patīk,» smejot saka jubilārs. «Patika slaukt govis, un viss. Citi veči par mani smējās, bet es neņēmu pierē. Lauku darbi man gāja pie sirds.»

Jubilārs, pirms pārcēlies atpakaļ uz Bausku, bijis strikti pret dzīvi pilsētā. Bet nu jau apradis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Grūta bērnība norūda

Kategorijas