Automehāniķis ar dzeju dvēselē

2017. gada 17. februāris 00:00

859

Aizraušanās. Iecavnieks raksta mīlas vārsmas un trāpīgus pantus.

Iecavnieks Aigars Jostmanis paša pieredzēto un pārdzīvoto vairākus gadus ietērpj dzejas rindās, atklājot savu dvēseles pasauli un rādot asu skatījumu uz apkārtējām norisēm.

Īstas grāmatas
Dzejoļi ir viņa dienasgrāmatās, kladēs, visi rakstīti ar roku un paša lasījumā skan svaigi, izteiksmīgi. Arī grāmatas Aigars lasa tikai īstas, elektroniskās viņam nešķiet pietiekami dzīvas. Pēdējā laikā viņš kopā ar neredzīgu bijušo klasesbiedru klausās audiogrāmatas, tās esot ieskaņotas kā īsts teātris.

Pirmo dzejoli Aigars uzrakstīja 2010. gadā, bet tikai pērn atļāvās daļu jau krietnā krājuma skandēt publikai, tiekoties ar agrākajiem klasesbiedriem. Latviešu valodas skolotāja Dace Greiža bijušo audzēkni iedrošinājusi, uzslavējot, ka vārsmas ir labas.

Skolā viņš bija izcilnieks, īpaši eksaktajos priekšmetos, autobraukšanas stundās apguvis motora uzbūvi. Kopā ar tēvu Aigars bērnībā daudz laika vadījis mežos, iepazinis dabas pasauli un pārzina medību procesu. Pie stūres viņš brauc no 17 gadu vecuma gan ar motociklu, gan dažādām automašīnām.

Pārmaiņu liecinieks
Aigara pieredze uzņēmējdarbībā nebija veiksmīga, jo banka atteica viņa plānotajam autoservisam sākuma finansējumu. Taču ar motoriem viņš draugos ir kopš bērnības – iecavniekam tīk ātri braukt un padodas automašīnu labošana. «Izsists no apaviem avārijās esmu trīs reizes, vienu reizi mediķi secināja, ka manas traumas nav savienojamas ar dzīvību,» likteņa labvēlību atklāj mehāniķis.

Aigars pēdējos padomju gados strādājis kolhoza garāžās, kur iemācījās skrūvēt traktorus un kombainus. Pēc Iecavas vidusskolas beigšanas viņu iesauca padomju armijā, dienestu motorizētajā vienībā pie dažādiem mehānismiem viņš vadīja Vācijā. Divus gadus tur aizvadījuši paaugstinātā kaujas gatavībā, kopā ar dienesta biedriem bijis aculiecinieks Berlīnes mūra krišanai, paguvis stāvēt barikādēs Rīgā.

Aigars rakstījis veltījumus mīļotajai sievietei un citiem tuviem cilvēkiem. Vārsmu nobeigumi nereti ir apzināti rīmēti, lai uzsvērtu ritmu. Aigaram tīk spēles ar valodu – oriģinālas frāzes un vārdu kombinācijas, brīva gramatikas interpretācija.

Dzīves ironija
Aigara mīļākais dzejnieks ir Eduards Veidenbaums, viņš labprāt lasa Imanta Ziedoņa darbus, mazāk zinot Aleksandra Čaka daiļradi. Iecavnieka vārsmās ieskanas «Pērkona» dziesmu tekstu autora Māra Melgalva motīvi un ironija par politiskajiem procesiem. Rīgā Aigars savulaik bija daļa no leģendārā kroga «Karakums» kompānijas, vadīja laiku kopā ar Fredi, Ufo, Aināru Meijeru un Normundu Jakušonoku, piedalījies grupas «Labvēlīgais tips» dziesmas «Alumīnija cūka» teksta pārlikšanā vāciski. «Karakuma» beigām ir veltīti pantiņi.

Pašlaik top dzejoļu cikls par dzimto ciemu Iecavu, ko Aigara skatījumā personificē izcilas personības. Viņam ir dzejolis par bijušo padomjlaika saimniecības vadītāju Ilmāru Bentu, dārznieci Dainu Rudzīti, vēl taps vārsmas par darbmācības pedagogu Jāni Zīvārtu, kas savulaik puisim iemācījis apstrādāt koku.

Aigars vēlas pamēģināt spalvu arī bērnu dzejā un uzrakstīs poēmu par vistām, kuras kopā ar māti kopj pašu sētā. Viņš piekristu lasīt savu dzeju skolēniem vai citiem ieinteresētiem klausītājiem un prāto par pirmā krājuma sakārtošanu.

Mazais (2010)
Vai ar mazo karotīti
Svaigi atkal mūsu rīti?
Vai Tu stāvi, vai Tu krīti,
Es ar mazo karotīti
Priekšā stāvu Tev tik glīti.
Es ar mazo karotīti
Eju, stāvu, cenšos saprast,
Kā ar jauno dzīvi aprast.
Vai tās sāpes, vai tās skumjas,
Brīžiem galvā domas dumjas,
Redzēs, kā nu tālāk būs,
Varbūt dzīve gaiša kļūs!

***
Skaļākas top balstiņas,
Katram savas valstiņas,
Katram savas tiesības,
Arī savi likumi, visvisādi tikumi.
Vai kurš kuram piekāpjas,
Norimstas lai kaislības?
Ja pa tiešo ne, tad aplinkus jau izdodas.
Tā nu šajā dzīvītē sanāk iekārtots –
Zvaigznes skatījis tas vaigā,
Talants – Dieva dots.

*** (2016. gada 16. oktobrī)
Man pie kājas, tev pie kājas,
Kas nu kam pie kājas.
Blusa lec un neapstājas,
Manās miesās nav tai mājas.
Lai tai labi citur klājas!
Rokā zelta pātadziņa,
Ātri projām jādzen viņa,
Nav tā zelta pasaciņa,
Nav tā, kas no Aspazijas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Automehāniķis ar dzeju dvēselē

Kategorijas