Arī toreiz gribējās vaicāt: «Kas notiek Latvijā?!»*

Rasma Mažāne Iecavas novada Rosmes ciemā

2017. gada 27. janvāris 00:00

228

Arī toreiz gribējās vaicāt: «Kas notiek Latvijā?!»*

Ir aizgājuši ne daudz, ne maz mierlaika gadu, bet barikāžu dienās steigā rakstītās piezīmes kavējas burtnīcā. Tā kā negribas to laiku turēt piezīmēs vien, rakstu vēstuli.

Brīvību nevar ne pirkt, ne pārdot
Pārsteigums, mulsums un jautājums «Ko es varu palīdzēt?» tajās dienās bija lielākajai daļai Latvijas cilvēku. Man arī. Gadu desmitiem bijām pasīvi dzīvojuši ārpus politikas zem lozunga «Miers mums ir dārgs». Aktīva politika bija bīstama. Vai mēs bijām nobijušies? Ne visi! Īstu baiļu nebija. Bija tā kā lielā darba talkā – tikai jāatrod sava vieta.

Pie Ministru padomes ielu aizsprosto smagās automašīnas, ceļu remonta mašīnas. Kūp un dūmo ugunskuri. Ap tiem sasēduši šoferi, studenti. Ap pārtikas kastēm rosās sievietes. Mašīnas piekabē ir tējas katls, spainī – kūpošas desiņas. Tās dala katram, kas vien vēlas. Tas neko nemaksā?! «Maizīti arī, lūdzu!» «Lūdzu!»

Ģimenes ar bērniem pastaigājas pa liepu aleju. Ko vecāki mazajiem stāsta? Vai tie, kuri piepildījuši aleju, gājēju ietves, vai tie visi ir aicināti? Es arī neesmu aicināta un tomēr jūtos piederīga. Bet vai noderīga? Laikam gan te katrs grib būt derīgs.

Mani aiztur pazīstama slimnīcas māsiņa Irma. Viņa ar vīru rakstiski aicināta. Novācam no soliem izdzertās tējas glāzes, piena pudeles, papīrus. To visu liekam tukšajās pārtikas produktu kastēs, ko aiznes un aizved. Viss notiek tik mierīgi, it kā kāds regulētu un organizētu.
Kāds vīrs atnes paša siltumnīcā uzplaucētas narcises. Tām vietiņu atrodam tējas glāzē. Dzīvi ziedi – dzīvības zīme, laba zīme… «Tās taču maksā naudu!» – «Nekas nav jāmaksā! Vai tad brīvību var pirkt un pārdot?!» brīnās vīrs.

Pārdod un dala avīzes
Katrs cenšas darīt ko labu. Cits vīrs pienes mums maizīti ar siltas desas šķēlītēm. «Lūdzu, ņemiet!» Diez vai mācītāja pasniegtam kumosam pie dievgalda bijusi tāda svētība, kāda tai rupjās maizes šķēlei te – pašā Rīgas centrā, kur tik daudz dažādu ļaužu. Varbūt šis vīrs bija mācītājs, nevis zemnieks vai rūpnīcas strādnieks? Vai barikādes nav viens vienīgs dievkalpojums un lielo lūgšanu laiks? Tik daudz lūgšanu kopš Otrā pasaules kara diez vai uz debesīm jebkad raidīts. Kad nav vairs jābaiļojas sveša cilvēka, vai tā ir Brīvība?

Pie Brīvības pieminekļa aizdedzu svecīti – fotografē. Alejā uz sola atstāta kaudzīte avīžu «Latvijas Strēlnieks», lai katrs varētu paņemt. Neviens nedala! Kā tad tā? Es paņemu vairākus eksemplārus un aiznesu pils laukuma sargiem. «Paldies!» Padodu dievpalīgu. Vīri pagalam nerunīgi, vēl nav īstas drošības, lai ar svešu ko runātos.

Doma laukumā iekšā netieku – mašīnas krustu šķērsu ar betona gabaliem, meliorācijas caurulēm, metāla žogu režģiem. Autobusi, visdažādākie kāpurnieki, ceļa greideri ar milzu riteņiem, Rātslaukumā – traktoriņš ar mēslu ārdāmo piekabi. Gar Daugavmalu šoferīši vieni paši bez publikas bariņos pie ugunskura. Viņi sakās visu aizmirsti – jo tālāk no centra, jo vientulīgāk. Aiz Politehnikuma pārdod «Atmodu». Paņemu par pieciem rubļiem un pa ceļam izdalu. Veikali – cits vaļā, cits slēgts.

Pie Brīvības pieminekļa, kā allaž, kārto ziedus Marija. Te arī Lietuvas karogs. Lietuvā ir pirmie upuri. Sveču gaisma. Cilvēki klusē.

Asinsbalss sauc kopā tautu?
Atceļā liepu alejā tantiņas vāc tukšas burkas, plastmasas glāzītes, piena pudeles. Te mielojas Tautas fronte un Interfronte arī. Visi draudzīgi, tikai valodas dažādas. Mulsina tautas pašaizliedzība, iejūtība un dāsnums gan pašus latviešus, gan citu tautību ļaudis. Tas liek saprast, ka desām, sviestam, cukuram un šņabim pāri stāv kaut kas lielāks, par ko saprotami runāt grūti nāktos pat mācītājam. Augstās Ticības un Uzticības cilvēkiem jēga gadu desmitos pagaisināta. Varbūt tas sākās jau «Baltica – 88» dienās? Varbūt Brīvības dziesma ieskanējās Dziesmu svētkos?

Uz ielas nemiera fona gluži neparasta šķiet mierlaika idille Politiskajā grāmatnīcā. Uz letes uzklāta audekla salvete, blakus termoss ar tēju, skaistas krūzītes. «Lūdzu, cienājieties!» – «Paldies! Mēs labāk nofotografēsim!»

Slimnīcā māsiņas pēc dežūras steidzas nodot asinis. Pārliešanas punktā pilnas kāpnes ar donoriem. Pēc īsa brīža rinda jau stiepjas pāri pagalmam. Pēc pāris stundām visi izklīst, jo radiofonā ziņo, ka asiņu pietiek – paldies! Vai tā bija asinsbalss, kas sauca atkal kopā tautu? Paliek Bastejkalns ar asins paltīm uz gājēju celiņa, pārklātas ar žagariņiem, apliktas svecītēm. Žurnālisti fotografē. Vakarā televīzijā – lielvalsts nosodījums, bet Alfrēds Rubiks «bēdājas», ka viss ir pareizi un viņam ļoti žēl.

* Atmiņu vēstījums ir daļa no Iecavas tautfrontiešu apvienības vadītāja Maksima Krutikova savāktā vēstures liecību krājuma.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Arī toreiz gribējās vaicāt: «Kas notiek Latvijā?!»*

Kategorijas