Janvāra notikumi dalībnieku acīm

Arvo Karelsons, Bauskas novada Īslīces vidusskolas skolotājs

2017. gada 24. janvāris 00:00

752

Kopš 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem pagājuši 26 gadi – daudz vai maz? Mūsu vidū dzīvo cilvēki, kuri šos notikumus atceras ļoti spilgti, it kā tie būtu risinājušies vēl vakar, ir tādi, kam tie jau pabalējuši atmiņu apcirkņos, taču ir paaudze, kurai tie liekas kā tālu pagātnē esoši. Tomēr svarīgi, ka mēs joprojām varam runāt ar cilvēkiem, kuri šo periodu paši ir pieredzējuši un bijuši barikāžu aizstāvjos.

Lai gan jauniešiem dzīvie vēstures liecinieki ir rokas stiepiena attālumā, tomēr nav mazsvarīga arī skolas loma un ne tikai tāpēc, ka ir iespēja vēstures stundās izvērtēt jebkurus notikumus no dažādiem aspektiem, bet arī lai sniegtu vēl kādu skatījumu uz barikāžu periodu, aicinot uz tikšanos gan vietējos iedzīvotājus – barikāžu laika dalībniekus, gan plašāk zināmas personības, kurām bija ietekme uz Latvijas sabiedrības saliedēšanu un procesu organizēšanu.

Unikāls filmētais materiāls
Īslīces vidusskola šogad sāka izmantot abas šīs iespējas. 17. janvārī skolā viesojās Juridiskās koledžas vadītājs un toreizējās Augstākās padomes deputāts un viens no Aizsardzības štāba vadītājiem Tālavs Jundzis. Viņš stāstīja gan par tā laika noskaņojumu, gan par barikāžu organizēšanu un to izvietojumu. Tālavs Jundzis bija atvedis arī unikālu filmu «Barikādes», kas uzieta fondos pagājušajā gadā, bet tikusi izveidota pirms nu jau 26 gadiem tieši notikumu laikā – tajā bija arī līdz šim mazāk redzēti kadri, piemēram, par OMON uzbrukumu milicijas skolai. Savulaik filma bija veidota tā, lai informētu par procesiem Baltijas valstīs krieviski runājošo auditoriju gan pašu zemē, gan arī PSRS teritorijā.

20. janvārī skolā viesojās īslīcietis Juris Brinķis, kurš ne tikai pats piedalījās barikādēs un aizraujoši dalījās savās atmiņās un ar savu vērtējumu, bet arī rādīja skolēniem savu uzfilmēto materiālu, kurā viņš centās iemūžināt tieši mūspuses cilvēkus – toreizējā Ļeņina kolhozā strādājošos – un viņu dalību barikādēs. Bet šajos kadros bija redzami ne tikai vietējie ļaudis, no kuriem gan skolotāji, gan arī daži skolēni spēja atpazīt sev zināmus cilvēkus, bet arī fiksēti dažādi skati Rīgā – barikāžu celtniecība, izmantotie materiāli, ļaužu apņēmība un radošā pieeja, kā arī skatījums, nezaudējot humora izjūtu: karikatūras par uzbrucējiem un kompartijas vadošajām personām, ironiski pantiņi, zīmējumi un uzraksti, kas veidoti ar ogli. Kadros par cilvēku možo garu liecināja arī savdabīgi veidoto «ieroču» kolekcija – no koka dobuma veidotais «lielgabals», vāles un milzu «kaķene». Tāpat varēja skatīt arī procesus dažādās Rīgas vietās, galvenokārt gan pie TV torņa un arī TV ēkā Zaķusalā, bet bija redzams arī kadrs ar padomju karavīru pārvietošanos.

Saliedētība un atbalsts
Savos stāstījumos gan Tālavs Jundzis, gan Juris Brinķis uzsvēra lielo un iespaidīgo saliedētības izjūtu starp cilvēkiem, savstarpējo atbalstu un palīdzību. J. Brinķis joprojām ar aizkustinājumu atceras rīdzinieku piegādāto pārtiku, zeķes, cimdus barikāžu dalībniekiem. Lai arī pašu saimniecība veda pārtiku un ēdināja savus un ne tikai savus cilvēkus, tomēr rīdzinieku rūpes par barikāžu dalībniekiem tiek pieminētas ar īpašu sirsnību.

Abi viesi uzsvēra to, ka Latvijas sabiedrības apņēmību nemazināja arī asiņainie notikumi Viļņā, jo kas līdzīgs varēja notikt arī citviet Baltijā, tai skaitā arī Rīgā. Abi atzina, ka tas bija liels risks pulcēt galvaspilsētā tik lielu neapbruņotu iedzīvotāju skaitu, taču tieši šis faktors, kā arī bailes no reakcijas pašu mājās un it sevišķi no Rietumu sabiedrības un valdībām droši vien bija tas, kas atturēja PSRS vadību no lielākām bruņotām akcijām pret Baltijas, tai skaitā Latvijas, centieniem atjaunot valstisko neatkarību. Gan Jundzis, gan Brinķis pateicās ļaudīm, kuri paši piedalījās barikādēs, novērtēja viņu tuviniekus, kuri pārdzīvoja, pateicās arī tiem, kas mājās veica savus ikdienas pienākumus, aizstājot arī tos, kas bija barikādēs.

Iespējams ietekmēt vēstures gaitu
Ar savu atmiņu stāstījumu par došanos uz Rīgu un piedzīvoto galvaspilsētā dalījās arī Īslīces skolotāja Gunta Čonka. Var droši apgalvot, ka skolēni daudz labāk izjūt procesus, ja tos raksturo paši dalībnieki un ar pieredzēto dalās cilvēki, kurus sastopi ikdienā un vari to uztvert personīgāk.

Der atcerēties, ka atbalsta akcijas Baltijas tautām un demonstrācijas notika vairākās lielākajās PSRS pilsētās – Maskavā, toreizējā Ļeņingradā, Kijevā, tās pulcēja simtiem tūkstošu cilvēku.

1991. gada janvāra barikādes, tāpat kā «Baltijas ceļš», pierāda to, ka jebkurš var ietekmēt vēstures gaitu, jo apziņa par kopējo mērķi un spēja pasniegt to tā, ka tas piesaista plašu uzmanību, spēj sasniegt noteiktu rezultātu, ar kuru ir jārēķinās pat lielvarām. Lai kā to mūsdienās daži mēdz apšaubīt, tomēr indivīda apņēmība, apvienota kopējā gribā, spēj daudz paveikt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Janvāra notikumi dalībnieku acīm

Kategorijas