Iecavnieki tiekas ar Valsts prezidentu

2017. gada 24. janvāris 00:00

Iecavas tautfrontiešu apvienības pārstāvji 20. janvārī devās uz Rīgu, lai piedalītos barikāžu 26 gadu atceres sarīkojumā, iepazītu Saeimas darbu un Latvijas Tautas frontes muzeju.

Miglainais un drēgnais janvāra rīts braucējus nenoskaņoja uz pozitīvas nots. Iecavas tautfrontiešu apvienības (IeTA) dalībniekus braucienam organizēja biedrības vadītājs Maksims Krutikovs, kas pirms tam bija sarunājis tikšanos ar deputātu Artusu Kaimiņu un bijušo Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Daini Īvānu. Autobusu piešķīra Iecavas novada dome.

Par uzmanību nejūsmo
Dažādu sakritību dēļ ierašanās Rīgā izvērtās īpaša. Tiesa, pieredzētais radīja arī skumjas. Doma laukumā notika barikāžu piemiņas sarīkojums. Uz to ieradās arī valsts augstākās amatpersonas – Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks Raimonds Graube un citi. Bija arī karavīri, Zemessardzes pārstāvji, skolēni un pedagogi, vairāki desmiti mediju pārstāvju, tostarp «Bauskas Dzīve». Visu pulkā stāvēja IeTA pārstāvji – gandrīz vienīgie barikāžu dalībnieki. Televīzijas operatori viņiem veltīja pašu lielāko uzmanību. Sarunāties ar iecavniekiem vēlējās arī Valsts prezidents R. Vējonis un citas amatpersonas.

«Esmu pārdzīvojis Otro pasaules karu. Barikāžu laikā bērni bija pieauguši, un es ne no kā nebaidījos,» stāstīja iecavnieks Jānis Sekačs. Vairākums iecavnieku par izrādīto uzmanību nebija lielā sajūsmā. Kā atzina IeTA biedri un citi barikāžu dalībnieki, kas vēlāk ieradās uz sarīkojumu, – lepnumu un pacilātību, ko savulaik radīja cīņa par valsts neatkarību, sagrāvusi mūsdienu politiskā un ekonomiskā realitāte.

Sarunas ar Kaimiņu un Īvānu
Kad noslēdzās piemiņas sarīkojums, iecavnieki devās uz Saeimu. Ar tās darbu iepazīstināja protokolu nodaļas vecākā konsultante Ieva Apine. Gluži kā saldais ēdiens bija tikšanās ar deputātu Artusu Kaimiņu. Viņš pauda savu viedokli par Saeimas darbu – runāja par tās iekārtojumu, deputātu paveikto, atbildēja uz iecavnieku jautājumiem. A. Kaimiņš atzina – ja aicinās, viņš ieradīsies arī Iecavā.

Noslēgumā iecavnieki apmeklēja Latvijas Tautas frontes muzeju. Sarunas ar bijušo Tautas frontes priekšsēdētāju Daini Īvānu saturiski bija visvērtīgākās. Pieredzētais kopā ar vēsturiskajām liecībām ļāvis D. Īvānam izveidot skaidrāku priekšstatu par tā laika miglā tītajiem notikumiem. Tiesa, vēl esot daudz, ko pētīt. «Lietuvieši aicināja bijušo PSRS komunistiskās partijas ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu sniegt liecības. Viņš tomēr nepiekrita,» stāsta D. Īvāns.

Iecavnieki augstu vērtēja Latvijas Tautas frontes muzeja iekārtojumu un ekspozīcijas kvalitāti. Ja gadoties Rīgā brīvs brīdis līdz autobusam vai kādam pasākumam, esot vērts šo muzeju apmeklēt, atzina IeTA biedri.

Nebijis pacēlums
Braucot uz mājām, bijušie barikāžu dalībnieki dalījās atmiņās. Autobusā skanēja dziesmas, senas anekdotes.

Asnīda Kampāne 1991. gada janvārī strādājusi Bauskā sabiedriskās ēdināšanas nozarē un barikāžu dalībniekus nodrošinājusi ar ēdamo. «Gatavojām dažādas maizītes un plovu. Devām līdzi labus metāla traukus, lielākā daļa gan netika atdota atpakaļ. Ja sabiedriskajā ēdināšanā toreiz bija simts rubļu iztrūkums, atlaida no darba. Man tie bija tūkstoši,» atceras A. Kampāne.

«Tolaik bija tāds pacēlums! Atceros «Baltijas ceļu». Braucām paši ar mašīnām, ņēmām līdzi kaimiņus. Stājāmies ķēdē, kur bija mazāk ļaužu. Bija tautiskas jostas, ar tām sasējāmies, lai nebūtu pārtraukumu. Ja tagad vajadzētu organizēt cilvēkus līdzīgai protesta akcijai, tā vairs nebūtu,» vērtē Andris Vidulejs. Viņš piedalījies arī citās tautas manifestācijās, bijis klāt vairākos Atmodas laika notikumos.

Kāpēc to darīja? «Teikšu, kā ir, – bija tik tālu...» velkot ar pirkstu pa kaklu, atzīst A. Vidulejs, turpinādams padomju gadu atmiņu stāstu, «kaut vai desas gribējām. Toreiz viss bija deficīts. Veikali bija tukši.»

«Kāpēc Baltiju nenoslīcināja asinīs?»
Vērtējot to, kā savulaik Baltijā rīkojās Staļina laikā un kas notika pagājušā gadsimta 80. gados, daudziem ir jautājums – kāpēc tautas nemierus nenoslāpēja asiņu jūrā? Viens no variantiem – PSRS vadība apzinājās, ka jau esošā deficīta apstākļos agresija Baltijā būs tas pats, kas pienu nesošas govs nokaušana. Vēl lielāks pārtikas deficīts varēja izraisīt nemierus Krievijā. Uz to norādīja arī Dainis Īvāns – Latvija bija liels Krievijas finansiālais «donors». Vairāk nekā 60 procentu no mūsu valsts ienākumiem nonāca PSRS budžetā.

Par to liecina anekdote, ko atcerējās Asnīda Kampāne: «Kompartijas ģenerālsekretārs Hruščovs saņem telefona zvanu: «Ņikita Sergejevič, Maskavā nav gaļas.» Viņš atbild: «Pēc stundas būs!» Un tiešām veikalā gaļa ir. Atkal zvans: «Maskavā nav piena un maizes.» «Pēc stundas būs!» Veikalā parādās gan piens, gan maize. Zvana atkal: «Maskavā nav kafijas.» «Pēc stundas būs!» Pircēji aizskrien uz veikalu – paiet stunda, divas, trīs – kafijas kā nav, tā nav. Zvana Hruščovam un prasa – kas noticis? «Ak jā, Baltijā kafiju neaudzē...»»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Iecavnieki tiekas ar Valsts prezidentu

Kategorijas