Latviešiem jāsaņemas, jāparāda savs mugurkauls

2017. gada 20. janvāris 00:00

611

Latviešiem jāsaņemas, jāparāda savs mugurkauls

Baisā janvāra naktī pirms 26 ga-diem Vecrīgā ložu spiets izdzēsa vairāku nevainīgu cilvēku dzīvību. 1991. gada janvāra barikāžu laiks bija sasniedzis savu drūmo apogeju. Nākamajās dienās situācija normalizējās, turpmākās padomju okupācijas režīma zvērības izpalika.
Līdz ar barikāžu ugunskuru dūmiem debesīs izplēn arī notikumu aculiecinieku atmiņas. Prātā mazāk paliek konkrētu faktu, vairāk saglabājas emocijas un 1991. gada janvāra izjūtas, raisās centieni to laiku sasaistīt ar šodienas dzīvi Latvijā. Atbildes uz jautājumu, vai bija vērts tolaik vadīt dienas un naktis pie barikāžu ugunskuriem, paliek nemainīgas – bija vērts. Taču tālāk sarunas aizvijas pārdomās, kā esam dzīvojuši, savu valsti vadījuši šajos 25 neatkarības gados.

Šajā janvārī Bauskas Dzīve» tiekas ar baušķenieku Valdi Lazdānu. Sarunu 82 gadus vecā vīra dzīvoklī, kas iekārtots kādas daudzstāvu ēkas piektajā stāvā, sākam ar pārdomām par augsto kāpienu. «Man patīk, ka jākāpj uz piekto stāvu. Es pat gājienu uz Mēmeles tiltiņu izvēlos, lai varētu pa trepēm kāpt. Ir jākustas, īpaši jau manos gados,» pārliecināti teic V. Lazdāns.

Sarunāju tikšanos ar Valdi, bet te uz galda pateicības rakstos un apliecinājumā par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes saņemšanu esat nosaukts par Kazimiru. Ar ko es īsti runāju?
– Sauciet par Valdi! Vienīgi dokumentos stāv rakstīts Kazimirs. Kad vēl dzīvoju Daugavpils pusē, pirms iesaukšanas armijā uz mājām nāca pavēstes, kas adresētas Kazimiram Lazdānam. Tas bija mana tēva vārds, es pats biju nokristīts par Voldemāru. Aizgāju uz komisariātu un teicu, ja nerakstīs paziņojumus pareizi, armijā neiešu. Tur uz mani sakliedza, ka neies dokumentus smērēt – būšu Kazimirs Kazimirovičs, un cauri. Tā arī pēc tam visos pārējos dokumentos tas aizgāja.
Meliorācijas sistēmu pārvaldē Bauskā 35 gadus nostrādāju kā Valdis, tā mani visi te pazīst. Tur arī vadīju vietējo Tautas frontes nodaļu, aktīvi iesaistījāmies notiekošajā. 13. janvārī ar trim autobusiem bijām aizbraukuši uz tautas manifestāciju Daugavmalā. Tur uzzinājām par asiņainajiem notikumiem Lietuvā. Tad tika nolemts, ka jāatgriežas Bauskā, jāgatavo tehnika un jābrauc uz Rīgu. To darījām, ignorējot tolaik no Rīgas priekšniekiem saņemto rīkojumu nozares darbiniekiem nekādās aktivitātēs neiesaistīties.
Pašu lielāko, kāds toreiz bija, – kāpurķēžu traktoru S100 – uzbraucām uz treilera, un jau vakarā tas devās uz Rīgu. Traktors ar vadītāju tika atstāts Kaļķu ielā, mūs pašus vēlāk norīkoja pie televīzijas torņa Zaķusalā. Tā katru dienu divi autobusi no Bauskas brauca uz Rīgu, vienus aizveda, citus atveda mājās atpūsties.

Cik viegli bija pierunāt baušķeniekus braukt uz barikādēm Rīgā?
– Nevienu nevajadzēja pierunāt. Cilvēki paši nāca pieteikties. Ļāvām braukt visiem, kas grib. Vienīgi sievietes centāmies atturēt, jo garantijas par drošību nekādas nebija.

Vai tiešām nebija arī tādu, kas iebilda?
– Bija. Arī Bauskā bija naidīgi cilvēki, galvenokārt krievi, kuri tā arī teica: «Ko jūs iedomājieties?! Mēs jūs atbrīvojām no fašistiem, bet jūs tagad esat pret mums.» Šādas replikas nācās dzirdēt, bet ne daudz.

Kas tajā laikā Bauskā strādāja?
– Melioratoru darba specifika bija tāda, ka ziemā galvenokārt apkopām un remontējām tehniku, darbs objektos nenoritēja. Lai gan tolaik viss notika tik trauksmaini, ka darbs daudziem palika otrā plānā.

Kādas bija izjūtas, kā ar bailēm? Ja nu tiešām viss nonāk līdz asinsizliešanai?
– Par bailēm īsti nevarētu runāt. Man drīzāk bija jušana, ka ar Padomju Savienību ir cauri, ka PSRS agri vai vēlu sabruks. Par to liecināja informācijas noplūde, ka krieviem it kā esot dots rīkojums masveidā stāties Tautas frontē. Tā teikt, lai varas maiņas brīdī viņi pilnībā nepaliktu ārpus visa notiekošā.
Jā, mēs zinājām, kas bija noticis Lietuvā, zinājām, uz ko spējīgas vietējās OMON vienības. Bet baiļu nebija. Nu i štrunts, ka nošaus, tāpat jau visi kādreiz mirsim. Varēja just, ka cilvēki bija gatavi briesmīgākajam, jo viņus uzturēja ideja būt brīviem. Kaut gan, ja tagad padomā, labi vien bija, ka līdz cilvēku apšaušanai nenonāca.

Apšaudes laikā 20. janvāra vakarā jūs Rīgā nebijāt. Kādas bija izjūtas, to visu skatoties televīzijā?
– Jā, televizors vai radio – tie tolaik bija ieslēgti nepārtraukti. Kad ziņoja par apšaudi un miličiem, kas aizstāvējās, tad gan izjūta bija tāda jocīga. Milicija jau toreiz nemaz nebija tik patriotiski noskaņota. Vismaz man tāds iespaids bija radies. Tikai pēc
20. janvāra notikumiem vairums miliču pārgāja Latvijas pusē.

Barikāžu ugunskuri izkvēloja, Rīgā pamazām viss kļuva mierīgi. No galvaspilsētas aizvāca smago tehniku. Vai jūsos bija gandarījuma izjūta?
– Sākumā, protams, visi uzelpoja. Bijām parādījuši savu vēlmi būt brīviem, un upuru nebija daudz. Taču turpmākie notikumi ievirzījās arvien negodīgāk. Valstī sākās tas process, kuru vairums sauc īstajā vārdā par «prihvatizāciju». Šī privatizācija noritēja mežonīgi, arī mūsu meliorācijas daļā. Mani 1991. gada vasarā it kā štatu samazināšanas dēļ atlaida no darba. Lai gan jutu, ka esmu kļuvis kādiem par traucēkli. Es biju tiešs, runāju, ko domāju. Tas noteikti nepatika.
Nesaukšu tagad konkrētus uzvārdus, bet varu vien pateikt, ka uz barikādēm vairāk brauca vienkāršie cilvēki, priekšnieku viņu vidū bija mazāk. Secinājumus var izdarīt.

Kāds ir jūsu secinājums?
– Bijušie komunisti, partijas darboņi bija aktīvākie privatizatori. Tā tas notika toreiz, tā tas turpinās vēl tagad. Viņi toreiz negāja ar ideju par brīvību, godīgu valsti un to neīsteno arī tagad. Joprojām Latvijā komunisti, viņu bērni ir pie varas. Vēl gadiem divdesmit jāpaiet, lai kaut kas šajā valstī mainītos. Ko nu žēloties. Ja reiz tie partijas vīri te visi bija, kaut kur taču viņiem vajadzēja arī palikt. Tā nu tas notika, tie, kas izmanīgāki, kas nekaunīgāki, visu sagrābās.

Tad jau visur pie vainas komunisti. Vai viņu vidū tiešām nebija arī profesionālu, godīgu cilvēku?
– Gan jau bija, protams. Tikai viņu bija mazākums. Es joprojām ļoti augstu vērtēju Toļiku (Anatolijs Gorbunovs, kas bija Latvijas PSR komunistiskās partijas sekretārs, vēlāk ievēlēts par Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāju – V. A.). Kamēr viņam bija teikšana, viņš strādāja, lai arī bija komunists. Viņš bija tautas pusē. Taču privatizācijas procesos neiesaistījās, jo acīmredzot redzēja, cik tas viss notiek negodīgi. Tad viņš arī pagāja malā no politikas. Par to es viņu cienu kā godavīru.

Vai jūsos ir nožēla par barikāžu laikā iegūto, bet pilnvērtīgi neizmantoto brīvību?
– Nevienu brīdi neesmu nožēlojis to, ko darīju 1991. gada janvārī, arī pēc tam, kad aktīvi iesaistījos Zemessardzē. Uzskatu, tik labi kā tagad, Latvijā nekad nav bijis. Ja tu neesi slinks un gribi strādāt, tad tev ir visas iespējas. Par sevi arī nesūdzos. Man ir 300 eiro pensija. Samaksāju visus rēķinus, atstāju ap 50 eiro mēnesī pārtikai. Tad vēl nedaudz varu iekrāt nebaltām dienām. Dzīvoklis silts, gaišs. Kur man kāds iemesls sūdzēties?
Uzskatu, ka mums daudz vairāk jāstāsta šodienas jaunatnei par dzīvi padomju laikā, par visām to gadu aplamībām. Ir jāstāsta par barikāžu laiku, par to, ko mēs panācām. Ir jāatgādina, ko izdarījusi, piemēram, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, nevis jāķengā viņa par kapavietas izvēli. Ja nebūtu viņas, mēs tagad atrastos tādā pašā bedrē, kā ir Moldova, Ukraina, Gruzija. Ir jāstāsta labais par pagājušo laiku, jo ir taču, ko atcerēties, ko godināt.

Cik droši jūtaties šodienas pasaulē?
– Te gan man lielas drošības nav. Negribas jau ticēt, bet ir satraukums, ka nenotiek kaut kas tāds, kā savulaik vienojās Hitlers ar Staļinu. Pasaule ir lielu pārmaiņu priekšā, tas ir skaidrs. Jādomā tik, ka mūs, mazos, tajās jukās nesamin.
Klausos, ko ziņās stāsta par ASV jauno prezidentu Trampu. Viņam daudz kur var izrādīties taisnība, piemēram, par Eiropas Savienības izjukšanu. Tad var gadīties, ka mēs atkal atrodamies pie sasistas siles. Bet ar tādām domām jau nevar dzīvot.
Mums, latviešiem, jāsaņemas, jāparāda savs mugurkauls, vairāk jāsāk domāt, kā pašiem visu noteikt. Ja mēs tik neuzņēmīgi būtu bijuši barikāžu laikā, tad taču neko nebūtu nosargājuši.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latviešiem jāsaņemas, jāparāda savs mugurkauls

Kategorijas