Laukakmeņu bruģis un tikko ceptas maizes smarža

2017. gada 20. janvāris 00:00

4375

Laukakmeņu bruģis un tikko ceptas maizes smarža

Rūpniecības iela ir ļoti klusa. Pat auto pa to brauc reti – vismaz ziemā. Ielas malās un stāvlaukumā iepretim bijušajam mēbeļu veikalam mašīnas ir redzamas tad, ja Bauskas kultūras centrā notiek sarīkojumi. Toties gājējiem iela patīk – tas ir taisnākais un romantiskākais ceļš no Bauskas pils uz vecpilsētas centru.

Vietējās preses šūpulis
Grūti iedomāties, ka līdz Otrajam pasaules karam necilā ieliņa bija rosīga, jo vairākās ēkās atradās ie-stādes un uzņēmumi. Mūsdienās vienīgā iestāde ir pašvaldības sociālais dienests, kas atrodas bijušās maizes ceptuves pārbūvētajā ēkā Rūpniecības ielā 7. Aculiecinieki stāsta, ka vēl pagājušā gadsimta 50. – 60. gados Rūpniecības ielā dzīve nešķita tik sastingusi kā tagad.

Šo vecpilsētas ielu varētu dēvēt par Bauskas preses vēstures šūpuli. Vietējais uzņēmējs Nahmans Jankelovičs 1893. gadā savā tipogrāfijā Rūpniecības ielā 9 nodrukāja Bauskā pirmo periodisko izdevumu «Bauskas Sludinājumu Lapa» ar tekstu latviešu, krievu un vācu valodā. Laikraksts iznāca līdz 1915. gadam. Rūpniecības ielas 16. namā atradās nedēļas laikraksta «Bauskas Vēstnesis» redakcija. Avīzi izdeva no 1923. līdz 1940. gadam.

Jankeloviču dzimtas nams, kurā bija iekārtota arī tipogrāfija, tagad ir izdevēja trīs mazmeitu kopīpašums. Viņas dzīvo Izraēlā, bet bērnību ir pavadījušas un skolā gājušas Rīgā. Gandrīz katru vasaru Latviju apmeklē vecākā mazmeita Mirjama Jankeloviča. Vienu dienu viņa noteikti pavada Bauskā, lai gan šeit nekad nav dzīvojusi. Bauska un apkārtne ir Mirjamas senču dzimtene vairākās paaudzēs, un viņa izjūt ciešu emocionālo saikni. Enerģiskā dāma ir izpētījusi dzimtas plašo ciltskoku un uzrakstījusi grāmatu, ko dāvinās dzimtai piederīgajiem. Sarunās Mirjama vairākkārt ir uzsvērusi: «Cik labi, ka ilgus gadus mūsu vectētiņa namā darbojās Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skola! Tas paglāba ēku no izpostīšanas, tā bija apdzīvota un labi uzturēta.»

Varenais nams sabrūk
Nelabvēlīgs liktenis ir skaistajam Mihelsonu ģimenes mūra namam ielas pretējā pusē. Pilsētnieku acu priekšā tas lēni iet bojā. Par ēkas vēsturi stāsta Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs Aigars Urtāns: «Ebreju uzņēmēja Samuela Icika Mihelsona 1884. gadā uzbūvētais varenais nams 20. gadsimta sākumā piederēja Kristapam Krustiņam-Stepermanim, kurš ar pseidonīmu Stepermaņu Krustiņš tolaik bija pazīstams latviešu literāts, žurnālists, grāmatizdevējs un sabiedriskais darbinieks. Rūpniecības ielā 14 tolaik bija viņa grāmatu apgāds un veikals, bet kādu laiku arī valsts sākumskola.

20. – 30. gados ēkas īpašnieks bija Jānis Turķis, un viņš tajā izīrēja telpas valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī privātām bodītēm un amatnieku darbnīcām. Kādu laiku, pirms Uzvaras ielā 1930. gadā tika uzcelta Bauskas pilsētas jaunā pamatskola (tagad – Bauskas Valsts ģimnāzijas ēka), Turķa namā pamatizglītību varēja iegūt pilsētas jaunākā paaudze. Ēkā atradās Bauskas pilsētas pamatskola, bet pagājušā gadsimta 20. gados – arī Bauskas ebreju pamatskola. Mihelsona vēsturiskajā namā pirms Otrā pasaules kara ir bijis gan pasts un telegrāfs, gan maiznīca un konditoreja, gan pilsētnieku dzīvokļi un pat liķiera ražotne, kas, visticamāk, piederējusi ēkas pirmajam īpašniekam.»

Pie Mihelsona nama pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē «Bauskas Dzīve» iepazinās ar Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzēju, Latvijas seno metāla izstrādājumu pirmo pētnieku Aleksi Anteinu. Viņš fotografēja vēsturiskās ēkas balkona metālkalumus. Pētnieks skaidroja, ka «čuguna mežģīnes» Rūpniecības ielā esot ļoti vērtīgs 19. gadsimta metālkalumu tehnoloģijas paraugs. Aleksis Anteins ir publicējis daudz pētījumu un populārzinātnisku rakstu par šo tematu, minot arī Mihelsona nama balkonu un Bauskas veco kapu čuguna sētiņas.

Neiederīgie baltie rāmji
Gandrīz 20 gadu Rūpniecības ielā atrodas lietišķās mākslas darbnīca «Liepiņa», kuras īpašniece ir Velga Katkeviča. Atjaunotajā divstāvu koka ēkā rokdarbnieces īrē nelielu telpu. Velga Katkeviča Bauskā dzīvo kopš 1969. gada. Viņa daudzus gadus bija pilsētas galvenā arhitekte, tāpēc sarunā lielākā uzmanība tiek veltīta Rūpniecības ielas apbūvei. Valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusa nav nevienai Rūpniecības ielas ēkai, bet visas atrodas Bauskas vecpilsētā, kurai gan ir aizsardzības statuss. Rīgā un Latvijas mazpilsētās senās koka mājas 21. gadsimtā jau ir kļuvušas par retumu, tāpēc ikvienai piemīt kultūrvēsturiska vērtība.

Rūpniecības ielas koka ēku fasādes, izņemot namu, kurā atrodas «Liepiņa», ir daļēji izpostītas, jo visām ēkām ir ielikti dažādas konfigurācijas balti plastmasas logi. Velga Katkeviča ir neizpratnē: «Kāpēc logu izgatavotāju firmām Bauskā ļauj rīkoties pēc sava prāta, kādēļ to likšana netiek saskaņota būvvaldē? Es nesaku, ka vecpilsētas mājām būtu jāliek koka logi. Mūsu klimats koksnei ir nelabvēlīgs, koka logi ir krietni vien dārgāki. Taču, pilsētā iedibinot noteiktu sistēmu, jau sen varēja panākt, ka balto plastmasas rāmju vietā tiktu izmantots gaiši, tumši brūns vai cits koksni imitējošs tonis. Nu jau nekas vairs nav labojams. Baltie logi ir kā svešķermeņi ielas vēsturiskajā apbūvē. Paldies Dievam, ka Rūpniecības ielas brauktuvi un trotuārus paspēja rekonstruēt pirms ekonomiskās krīzes. Tagad ir patīkami un ērti jebkurā gadalaikā. Daudzi jau ir aizmirsuši, kāda bija šī iela pirms gadiem desmit.»

Aizraušanās ar teātri
Rūpniecības un Strautnieku ielā bērnību pavadīja baušķenieki Edvīns Hegenbarts, viņa māsa Inta Baltgalve un Laimdota Ozoliņa, kura šajā vecpilsētas daļā nodzīvoja vairāk nekā 30 gadu.

Atmiņās, kurās jaušams pagājušā laikmeta spilgts kolorīts, dalās Laimdota Ozoliņa, Bauskas Centrālās bibliotēkas galvenā bibliogrāfe: «Man bija deviņi gadi, kad pārcēlāmies uz dzīvokli Strautnieku un Rūpniecības ielas stūrī. Neticami, ka jau ir pagājis pusgadsimts, un šajās ielās vairs nedzīvo neviens no laikabiedriem vai tolaik pazīstamiem cilvēkiem! Mūsu mājā jau dzīvoja Hegenbartu ģimene, kuras bērni bija mani līdzaudži. Viņu bija daudz arī kaimiņu mājās – Dzintars Kurmis, Svetlana Agejeva, Andris Lasmanis. Mūsu kompānijā bija arī divas jaukas lietuviešu meitenes.»

Aiz mūra žoga atradās Bauskas tautas nams. Edvīna un Intas vecāki, arī Laimdotas mamma bija pašdarbnieki. Tolaik bija ierasts, ka uz mēģinājumiem bērnus ņēma līdzi. L. Ozoliņa atceras: «Mūsu trijotne uzauga tautas namā. Tur iepazināmies arī ar Lāsmu Kugrēnu, kuras tētis Raimonds Kugrēns bija Bauskas Tautas teātra režisors. Mūsu bērnības un pusaudžu gadu galvenā aizraušanās bija teātris. Es, Edvīns un Inta nereti rāpāmies pāri mūra žogam, nokļuvām uz tautas nama piebūves jumta un pa kluso ielīdām bēniņos, kur glabājās izrāžu dekorācijas. Sešdesmito gadu sākumā Bauskas inteliģences uzmanības lokā bija Tautas teātra jaunā, vērienīgā režisora Kugrēna izrāde – Raiņa «Uguns un nakts». Mūsu sētas bērni nolēma, ka pašiem arī vajag iestudēt kādu lugu. Inta sacerēja savu pirmo drāmu «Princeses asaras», ko izrādījām Hegenbartu dzīvokļa koridorā, piedaloties daudziem atsaucīgiem skatītājiem. Edvīns bija princis, es – karaliene, bet mūsu sētas visas meitenes – princeses. Kur vēl atrast labāku lomu sadalījumu?»

Pajūgi un mazdārziņi
Edvīns Hegenbarts un Laimdota Ozoliņa apgalvo, ka Rūpniecības iela arī pirms 50 gadiem bija ļoti rāma. Vienīgais izņēmums – sestdienu agrie rīti, kad visus pamodināja zirgu pakavu klabēšana pa Rūpniecības ielas laukakmeņu bruģi. Pajūgi devās uz Bauskas veco tirgu. Pārdevēji stāvēja cits pie cita, sestdienās pircēju bija simtiem. Preču piegāde no laukiem ar pajūgiem turpinājās līdz pat 70. gadiem, kad zirgus nomainīja automašīnas, bet bruģis tika uzlauzts, lai ielu pārklātu ar asfaltu.

Hegenbartu, Ozoliņu un kaimiņu ģimenēm mājvietas tuvumā bija mazdārziņi. Hegenbartu dārzs atradās aiz pašreizējā SIA «GEKA» veikaliņa Baznīcas ielas kvartālā, kur tagad ir uzņēmuma «Bauskas pakalpojumi» ēkas, bet Laimdotas mammas dārziņš – plašā, neapbūvētā teritorijā aiz slimnīcas. Mazdārziņi bija iekopti arī nesen slēgtā mēbeļu veikala vietā un Baznīcas ielas augšējā terasē.

Neaizmirst kaimiņus un paziņas
Par Rūpniecības ielas iedzīvotājiem stāsta Edvīns Hegenbarts: «Kaimiņi, kurus pazinu bērnībā, šajā kvartālā vairs nedzīvo, – vienīgi mūzikas skolotāja Benita Hermane. Viņa ilgi strādāja par pianisti manas mammas Birutas Hegenbartes 1959. gadā nodibinātajā deju kopā, kas pārtapa par tautas deju ansambli «Jandāls». Bauskas mūzikas skolā Benita Hermane mācīja klavierspēli manai māsai Intai. Rūpniecības ielā dzīvoja Bauskas Tautas teātra aktiera Rūdolfa Birznieka vecāki, aktrise Rita Jaktena, režisore Valērija Rozenberga, sporta darbinieks Voldemārs Balodis, Rigastu ģimene, kurai pirms padomju okupācijas piederēja galdniecība, ceļu darbinieka Gunāra Bulaža ģimene.»

Rūpniecības ielā 50. – 60. gados darbojās vairākas iestādes un uzņēmumi. Edvīna tēvs strādāja Remontu un celtniecības kantorī, kas atradās iepretim tautas namam, bet mamma bija grāmatvede šī uzņēmuma galdniecībā. Fotodarbnīcā blakus Mihelsona namam, kur tagad ir Vasarsvētku draudzes mājvieta, strādāja fotogrāfi Klāra un Kārlis Kreicbergi, kuri līdz pat sirmam vecumam bija aizrautīgi Bauskas Tautas teātra aktieri.

«Atceros Rūpniecības ielai raksturīgo tikko ceptas maizītes smaržu, klases ekskursijas uz Bauskas rūpkombinātu, kur gatavoja konfektes «Gotiņa». Man un laikabiedriem bērnībā laimējās izjust vecpilsētas smaržas, skaņas un netveramo izjūtu, kad, dzīvodami pilsētā, jutāmies kā laukos,» stāsta E. Hegenbarts.

VĒSTURISKĀ UZZIŅA

AIGARS URTĀNS, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs

RŪPNIECĪBAS IELA BAUSKĀ
Ielas iepriekšējie nosaukumi – Nabagmājas iela un Kārļa Reiskarta iela.

Rūpniecības iela ir daļa no kādreizējās Pils ielas. Kad 18. gs. mainījās Pils ielas konfigurācija, šī ieliņa kļuva par Mazo Pils ielu, bet vēlāk – par Nabagmājas ielu, jo tās galā pie Mēmeles atradās nabagmājas ēka.

Nams Rūpniecības ielā 9 (blakus sociālā dienesta mājai) ir bijusī tipogrāfija, kur 1893. gadā tās īpašnieks ebrejs Nahmans Jankelovičs iespieda pirmo preses izdevumu Bauskā ar nosaukumu «Bauskas Sludinājumu Lapa». Pēc Otrā pasaules kara ēkā sākotnēji bija Bauskas nepilnās vidusskolas (krievu skolas) internāts, bet pēc tam ilgu laiku – gan sporta biedrības «Vārpa» Bauskas nodaļa, gan Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skola.

Namā, kur atrodas pašvaldības sociālais dienests, padomju laikā kopš 1950. gada līdz jaunā maizes kombināta uzcelšanai atradās Bauskas patērētāju biedrības maizes ceptuve. Ielas pretējās puses ēkas tika iznīcinātas Otrā pasaules kara izskaņā 1944. gadā.

Ēka Rūpniecības ielā 14 bija viena no skaistākajām pilsētā. Tās cēlējs un pirmais īpašnieks bija ebrejs Samuels Iciks Mihelsons, kurš namu neogotikas stilā uzbūvēja 1884. gadā. Vēlāk tas piederēja citiem īpašniekiem. 20. gadsimtā šeit ir bijušas dažādas izglītības iestādes, grāmatu apgāds, veikali, darbnīcas, bet padomju laikā – Bauskas 2. vidusskolas internāts. Kopš 90. gadu vidus nams netiek izmantots.

Ēkā Rūpniecības ielā 12 pagājušā gadsimta 20. – 30. gadu sākumā atradās Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta ierēdņu darba telpas, bet 16. namā – laikraksta «Bauskas Vēstnesis» redakcija.

Rūpniecības ielas krustojumā ar Lielo Baznīcas ielu vēsturiskā apbūve gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Tur tika izveidots autostāvlaukums, bet 1966. gadā uzcelts mēbeļu salons.

1976. gadā ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu, godinot mirušā padomju valsts un partijas darbinieka, bijušā Bauskas apriņķa, vēlāk – rajona Izpildu komitejas priekšsēdētāja Kārļa Reiskarta piemiņu, Rūpniecības ielu pārdēvēja par K. Reiskarta ielu. Rūpniecības ielas nosaukumu atjaunoja 1989. gadā.

+ 3

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Laukakmeņu bruģis un tikko ceptas maizes smarža

Kategorijas