Nolemts ūdensmotosportam

2017. gada 13. janvāris 00:00

687

Latvijas Ūdensmotosporta federācija savā slavas zālē pērn uzņēma vairākus sportistus, tai skaitā arī baušķenieku Miervaldi Zaharčenoku. «Bauskas Dzīve» intervijā ar pazīstamo sportistu skaidroja, kā veidojusies viņa aizraušanās ar ātrumlaivām.

Pēc Otrā pasaules kara padomju vara Latvijā stipri papostīja M. Zaharčenoka vecāku dzīvi. Tēvs Mihails pēc kara Rīgā vadīja metāltehnikas rūpnīcu. Čekas pārstāvji pieprasīja, lai viņš ziņotu par saviem strādniekiem, bet tēvs atteicās. Par to jau 1945. gadā izveda trimdā uz Arhangeļsku, aiz polārā loka. Izdevās izdzīvot, bet atgriežoties bija noteikums – apmesties ne tuvāk kā 50 kilometrus no Rīgas. Izvēlējās Bausku, lai arī sirdī visu mūžu palika rīdzinieks un laikrakstu «Rīgas Balss» abonēja līdz mūža beigām.

Pie BMW stūres
Bauskā Mihailam Zaharčenokam un dzīvebiedrei Hertai, meitas uzvārdā Zaķei, piedzima dēls Miervaldis. Viņi dzīvoja blakus toreizējai Bauskas astoņgadīgajai skolai, tagadējai pilsētas pamatskolai, kur bēniņos vecākiem atvēlēja dzīvokli.

Aizraušanās ar motosportu nākusi no tēva. Jau 1945. gadā viņš kļuva par Latvijas čempionu 350 kubikcentimetru klasē ātrumsacensībās pa apli, tikai īsu brīdi pirms izsūtīšanas. Bauskā atsāka nodarboties ar motosportu. Tad, kad 1955. gadā piedzima Miervaldis, māte pateikusi, ka jābeidz – dēlam vajag tēvu, nav, ko riskēt. Tēvs piedalījies vēl pēdējās sacīkstēs pie Bauskas pilskalna, tur guvis uzvaru un braukt beidzis.

«Vectēvs no mātes puses bija karojis Latvijas brīvības cīņās, un par to viņam piešķīra divu zirgu saimniecību Mežotnē. Kopā ar tēvu braucām uz Mežotni ar BMW motociklu – vēl no Otrā pasaules kara laika. Mani uzlika uz bākas, un varēju stūrēt un vadīt motociklu. Ātrāk par 40 kilometriem stundā tas nebrauca, bet izjūtas bija superīgas,» atceras M. Zaharčenoks.

Sākumā bija četri
Ja sports ir asinīs, tad no tā nekur neaizbēgsi. 1960. gadā Miervalža tēvam radās iespēja izveidot ūdensmotosporta sekciju Bauskā. Viens no iniciatoriem bija Pēteris Urbiņš, kurš bija braucis ar laivām Ventspilī. Sporta aktivitāšu attīstību toreiz veicināja valdība, kas paredzēja līdzekļus sporta un kultūras norisēm. Tos vajadzēja izlietot. Tēvs strādāja Bauskas rajona Patērētāju biedrības autobāzē, un viņam bija labas attiecības ar Bauskas patērētāju biedrības vadību, kas piekrita izveidot ūdensmotosporta sekciju.

P. Urbiņam bija pazīšanās Rīgā, no turienes dabūja vecas, lietotas laivas un skuterus. Bija pat ar krāsota auduma virsmu. Tā baušķenieki sāka braukt. «Sākumā bija četri – Pēteris Urbiņš, tēvs, Tālivaldis Rikmanis un Vilnis Baļuks. Pēc tam piebiedrojās citi. Laivām ātrums bija 30 kilometru uz apli. 36 kilometri – tas jau bija daudz. Tagad ir trīs reizes lielāks nekā toreiz. Cilvēki pieķērās šai lietai masveidā, jo citu iespēju nodarboties ar tehniku bija maz. Nevarēja atļauties nopirkt skuteru privāti,» stāsta ūdensmotosportists. Toreiz laivās brauca pa divi. Bija pat brīdis, kad viens deva gāzi un otrs stūrēja, kas, protams, apgrūtināja braukšanu. Pēc tam to atmeta, palika viens braucējs.

Daudz sacīkšu
Miervaldis pie ātrumlaivām bijis klāt jau no paša sākuma. Tēvs ņēma abus līdzi – arī gadu jaunāko brāli Visvaldi. Plostnieku šķūnī stāvēja arī liela laiva «Diāna» – to tā arī nesaremontēja, bet bērniem bija iespēja kāpt iekšā, grozīt stūri, uzvilkt braucēju ķiveres, paņemt airus. Interesi uzkurināja arī sacīkstes, tās Bauskā notika gana daudz. Bija sezonas atklāšana, tad Patērētāju biedrība rīkoja savu kausu izcīņu, kolhozs «Draudzība» organizēja savu kausa izcīņu, notika arī DOSAAF sacensības. Parasti Bauskā gadā bija divas trīs sacīkstes. Gandrīz nereāls notikums savulaik bija Zigurda Stūra organizētās sacensības, kur pirmo reizi piedalījās Polijas komanda. Ārzemju vienība sacīkstēs bija kaut kas īpašs.

Lai arī dambis toreiz Mēmeles upē bija augstāks, pirms sacensībām parasti vēl speciāli gāja uz dambi un ar dēļiem aizšķērsoja upi papildus, lai līmenis būtu augstāks.

Jauniešos toreiz drīkstēja braukt no 14 gadu vecuma, un šo iespēju M. Zaharčenoks uzreiz izmantoja, startējot jauniešu klasē ar AU-250j klases laivu.

Sarkankoka borti
Ūdensmotosporta attīstības uzrāviens Bauskā saistīts ar Zigmāru Stūri. Viņš bija labs braucējs – viens no līderiem laivu CU500 klasē. Z. Stūrim interese par šo sportu bija tik liela, ka pirmais tepat, Bauskas galdniecībā, uzbūvēja jaunu laivu, turklāt uztaisīja kā mēbeli – skaistu, ar sarkankoka bortiem, lakotu, gludu dibenu. Tā bija kā parauglaiva, kas nodzīvoja ilgu mūžu.

Kolhoza «Draudzība» priekšsēdētājs Imants Šulcs pierunāja Z. Stūri, lai uztaisa kolhozam savu sekciju. Tur finanšu iespējas bija lielākas nekā Patērētāju biedrībai. Jaunajai komandai uzbūvēja jaunas, skaistas, modernas laivas. Z. Stūris vēlāk izveidoja laivu būves darbnīcu visiem tiem, kas varēja maksāt. Pieņēma pasūtījumus Padomju Savienības mērogā.

Codes komanda izveidojās ļoti spēcīga. Vienu gadu izdevās izcīnīt visus Latvijas čempionāta kausus. Arī nākamais «Draudzības» vadītājs Mihails Arcimovičs ļoti to visu atbalstīja. Viņu pat ievēlēja par Latvijas Republikas Ūdensmotosporta federācijas priekšsēdētāju.
Bauskas patērētāju biedrības sekcija pamazām zaudēja konkurentiem. Sekciju pārņēma Saulaines tehnikums, uzaicināja Igoru Mokriju no Codes komandas par treneri. I. Mokrijs tomēr atnāca atpakaļ uz Codi, jo vairāk gribēja braukt nekā trenēt.

Brauc ar skuteru
Pēc armijas 1979. gadā M. Zaharčenoks sāka braukt ar skuteru. Tagad tajā guļ, toreiz sēdēja. Skuteri un gliseri bija ļoti svarīgi vienību sacīkstēs, jo komandu ieskaiti toreiz vērtēja pēc ātruma. Jauniešu laivas brauca 36 – 42 kilometrus stundā, bet skuteri jau 75 – 80 kilometrus. Tie bija divreiz vērtīgāki. Svarīgi bija arī gliseri. Arnis Pūce Codes sekcijā brauca ar R4, kuram bija divarpus litru «Volgas» motors.

Bērnu klasē ar vienu motoru var nobraukt visus jauniešu gadus. Sacensības rit 7 – 20 minūtes, nolietojums neliels. Vairāk nobrauc treniņā. Toties skuteriem motors izturēja labi ja sezonu. Bija atļauta dzinēju forsēšana, un dažādos veidos, tai skaitā lietojot etanolu kā degvielu, izspieda no motoriem vairāk nekā divas reizes lielāku jaudu, nekā paredzēts. Neturēja kloķvārpsta, virzuļi, reizēm arī karteris.

Latvijas komandas sastāvā startēja arī PSRS klubu komandu meistarsacīkstēs Ternopolē Ukrainā. «Desmit jūdžu braucienā toreiz man izdevās uzvarēt ar skuteru OBN-350 klasē,» atceras braucējs. Viņš atzīst, ka, uz tālajām sacīkstēm dodoties, dažādi gājis. Reiz šoferi atteicās braukt un laivas veda abi kopā ar Arni Pūci. Piekabei pa ceļam nolūza āķis, nācās remontēt.

Sacīkstēs turpināja braukt vēl līdz 2001. gadam. Kopējā sasniegumu sarakstā ir apmēram 160 ieraksti par izcīnītām vietām un kausiem.

Materiāli savākti
Pašlaik M. Zaharčenokam ir zemnieku saimniecība. Tomēr no ūdensmotosporta nekur prom neesot varējis tikt. Viena no jomām, kam viņš pievērš uzmanību, – materiālu vākšana par šī sporta veida vēsturi Latvijā. «Materiāli ir savākti. Ja kāds grib rakstīt, lai raksta. No manis rakstnieks nesanāk,» atzīst sportists.

Otra joma saistīta ar dēlu Miku Zaharčenoku, kurš startē Latvijas čempionātā un nākamgad plāno braukt ar laivu GT30. Jaunās laivu klases GT15 un GT30 aprīkotas ar motoriem, kas skaitās ekoloģiski drošāki par iepriekšējiem. Kādreiz laivu klases sauca pēc motoru tilpuma kubikcentimetriem, jaunās – pēc zirgspēkiem. Vecie motori bija divtaktu, un tiem nesadegusī eļļa tecēja upē. Jaunie ir četrtaktu, tiem eļļu motors ārā nemet, ir citādāki kvalitatīvie rādītāji.

«Kādreiz no 14 gadiem varēja sākt braukt jauniešos, tagad dēls no 14 gadiem varēs sākt startēt pieaugušo sacensībās. Laiva jau sagādāta, bet tagad viss jāsaliek kopā. Daudz darba,» atzīst M. Zaharčenoks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nolemts ūdensmotosportam

Kategorijas