Godaini notur par Godmani

2017. gada 10. janvāris 00:00

1630

Iecavas tautfrontiešu apvienības vadītājs Maksims Krutikovs turpina vākt materiālus grāmatai un muzejam par trešo Atmodu. Pērn jaunietis pievērsies novada ļaužu atmiņu pierakstīšanai un fotomateriālu apkopošanai, daļu krājuma atvēlot «Bauskas Dzīvei». Vairāku vēstures dalībnieku atmiņām šis ir pirmpublicējums.

Vietējā translācija
Latvijas Tautas frontes (LTF) Iecavas nodaļas dibinātājs un vadītājs 1988. – 1990. gadā Uldis Godainis, tolaik ciema kultūras nama direktors, atceras novadnieku pulcināšanu barikādēm un valdības mājas aizstāvēšanu: «Tā bija sestdiena, 1991. gada 12. janvāris, nākamajā dienā 11. novembra krastmalā notika manifestācija. Pēc atpūtas vakara kultūras namā atnācu mājās ap trijiem naktī, un pēkšņi iezvanījās telefons. Mans draugs un kursabiedrs baušķenieks Gūrijs Bulle teica: «Vai tu radio neklausies, televizoru neskaties? Tūlīt pat ieslēdz, jo Viļņā, Lietuvā, iet vaļā!» Biju šokā. Apzvanīju LTF Iecavas nodaļas aktīvistus – Aivaru Plasiņu, Arni Stariņu, Arvīdu Anūzi, Aivaru Svikli, Stepanu Drozdovu, Mudīti Kalniņu. Teicu, ka ir pienākusi «X stunda». Pa radiotranslācijas tīklu aicinājām daudzdzīvokļu māju iedzīvotājus doties uz kultūras namu, jo Rīgā ceļ barikādes. Pirmie autobusi ar iecavniekiem turp devās sešos no rīta.»

No Ministru padomes ēkas sargāšanas U. Godainis atceras smieklīgu atgadījumu: «Zvanot uz Iecavu, nekad neteicu, kas zvana, jo baidījos, ka mūs noklausās Valsts drošības komiteja. Manu balsi iecavnieki zināja. Reiz zvanot vidusskolas skolotājam Arvīdam Anūzim, klausuli pacēla skolotāja Valda Jakuška. Saku: «Lūdzu, pasauciet Arvīdu Anūzi!» Jakuška jautā: «Kas viņu prasa?» Atkārtoju: «Lūdzu, pasauciet Anūzi!» Jakuška atkal jautā: «Kas viņu prasa?» Atbildu: «Godainis no Ministru padomes!» Tālāko pastāstīja Anūzis. Pie viņa ieskrien Jakuška un saka: «Arvīd, Arvīd! Godmanis no Ministru padomes zvana!» Kad runājis ar mani, Jakuška lielām acīm skatījās un pēc sarunas prasīja: «Tas tiešām bija Godmanis? Tev ar viņu tik labas attiecības, ka uzrunā ar tu?!» Viņa sapratusi, ka zvanīja Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, nevis Iecavas kultūras nama direktors Uldis Godainis. Par šo gadījumu smējāmies ilgi.»

Gatavi «X stundai»
Mudīte Kalniņa bija LTF Iecavas nodaļas vadītāja vietniece 1988. – 1990. gadā, LTF revīzijas komisijas dalībniece. Viņa atceras: «Par notikumiem Lietuvā uzzināju pa radio, kā arī vēlāk televīzijā, kur tika rādīti kinorežisora Jura Podnieka grupas uzfilmētie kadri. Nebiju pārsteigta. «X stundai» bijām gatavi. Pirms septiņiem no rīta no kultūras nama izbrauca pirmie autobusi ar iecavniekiem uz Rīgu. Viņi bija gatavi aizsargāt gan Rīgu, gan savu dzimteni Latviju no PSRS armijas uzbrukuma. Es uz Rīgu devos ar otro autobusu. Līdz pulksten 14 atradāmies Doma laukumā, pēc tam piedalījāmies manifestācijā Daugavmalā. Tur ar uzmundrinošām runām uzstājās Romualds Ražuks, Ivars Godmanis, Anatolijs Gorbunovs, Raimonds Pauls. Daudzi gaidīja Daiņa Īvāna uzstāšanos, taču viņš bija komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs. Īvāna uzruna tika pārraidīta ļoti agri no rīta. Kā vēlāk uzzinājām, tā bija sagatavota jau iepriekš. Tātad valsts vadītāji bija gatavi šādam notikumu pavērsienam.»

Imants Sūna, LTF Iecavas nodaļas priekšsēdētājs 1990. – 1992. gadā, stāsta: «Kad sūtījām cilvēkus uz Rīgu, darījām tā – kā autobuss bija pilns, tā uzreiz prom, lai PSRS armija nepaspētu aizbloķēt ceļus un tiltus. Es uz Rīgu aizbraucu ar pēdējo autobusu. Pirms katra autobusa izbraukšanas cilvēkiem sacīju: «Ja kādam ir slikta dūša vai bailes – uzreiz kāpiet ārā, bet citi droši brauciet sargāt Rīgu!»

Ne visi atbalstīja
Barikāžu dalībniekiem Zaķusalā bija instrukcija – ja PSRS armija uzbrūk, uzreiz mesties zemē, nekur neskriet. I. Sūna skaidro: «Tas tāpēc, ka blakus bija Daugava. Cilvēki skrietu uz ledus, tas ir liels risks ielūzt – un viss!» Jāpiebilst, ka 1991. gadā bija barga ziema ar ilgstošu salu un sniegu.

«Zaķusalā barikāžu dalībnieki nesēdēja diennakti pie ugunskuriem – torņa aizstāvji gāja pastaigāties, vadīja laiku sarunās. Pie televīzijas torņa notika mācības – visiem lika sastāties ap to ķēdē. Zaķusalu apsargāja arī mazie zvejnieku kuģīši, kas saceltu viļņus, lai OMON bruņutransportieri-visurgājēji nespētu uzbraukt krastā. Tagad daži saka – barikādēs visi daudz lietojuši alkoholu. Tā gan nebija. Kādam no vīriem bija līdzi blašķe, lai sasildītos aukstajā janvārī, bet neviens nedzēra daudz,» stāsta I. Sūna.

I. Sūna raksturo iecavnieku atbalstu: «Lai uzceltu barikādes, bija vajadzīga saimniecību smagā tehnika. Ļoti palīdzēja Aivara Tiesneša vadītais kolhozs «Iecava» un Ilmāra Benta vadītā padomju saimniecība «Progress». Viņi uz Rīgu nosūtīja daudz smagās tehnikas kopā ar vīriem. 20. janvāra vakarā, kad notika apšaude Iekšlietu ministrijā, Tiesnesis arī aizbrauca uz Rīgu, jo barikādēs bija kolhoza vīri. Kategoriski pret barikādēm bija Iecavas Patērētāju biedrība, nepalīdzēja arī padomju saimniecība «Zālīte». Tomēr Zālītes ciemā bija atbalsta grupa, to vadīja deputāts Uldis Lasmanis.»

Iznesa uz pleciem
Iecavnieks Aļģis Simanavičus tika ievainots 1991. gada 20. janvāra apšaudē pie Iekšlietu ministrijas. Viņš atceras: «Bauskas milicijas priekšnieks Aleksandrs Matvejevs izsludināja pulcēšanos un jautāja, kam ir drosme stāties pretī specvienībai OMON. Bija darbinieki no priekšniecības, kuri mēģināja atrunāt. Pieteicāmies 22 cilvēki. Bijām bruņojušies ar automātiem un bruņuvestēm, tās svēra 16 kg. Rīgā bija miliči no vairākām lauku nodaļām. Mūs uzrunāja iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, nolasot pavēli – ja notiek uzbrukums vai apdraudēta dzīvība, drīkst šaut bez brīdinājuma. Pirmie pie Iekšlietu ministrijas dežurēja kolēģi no Bauskas. Mēs, iecavnieki, viņus nomainījām 20. janvāra rītā. Bijām astoņi: Didzis Traumanis, Guntars Bergs, Valērijs Markūns, Māris Kļaviņš, Agris Kociņš, Jānis Jasevičs, Renārs Zaļais un es. OMON komandieri es pazinu, jo 1982. gadā biju kopā ar viņu strādājis Bauskas milicijā. Kad ap pulksten 21 izgājām uz maiņu, sākās uzbrukums. Mēs ar Markūnu apsargājām centrālo ieeju. Uz mums sāka šaut ar trasējošām lodēm, no blakus esošās Celtniecības ministrijas ēkas šāva ar ložmetēju, kā arī no vairākām vietām Bastejkalna parkā. Mēs ar Markūnu centāmies aizbultēt durvis, bet nepaspējām – mani ievainoja gūžā. Ēka tika ieņemta no augšstāva. Aizstāvji bija ievainoti, daži nošauti, un lielākajai daļai bija beigušās patronas. Telpās bija cauršauti radiatori, tās bija pilnas ar tvaiku un ūdeni. OMON mēģināja mūs pieveikt ar asaru gāzi, bet gāzes baloni iekrita ūdenī un nodzisa. Pret pārspēku noturējāmies apmēram stundu. Kad OMON ieņēma ministriju, katrs meklēja savējos. Kociņš ar Bergu ūdens pārplūdinātā telpā atrada Jaseviču ar pāršautām kājām. Mani uz pleca iznesa Markūns uz ātrās palīdzības mašīnu. OMON darbinieki iznesa apsargu Kononoviču, kam divas lodes bija trāpījušas kaklā. Viņš nomira, kad mūs veda uz Rīgas 1. slimnīcu. Man uzreiz bija smaga operācija, jo bija pāršauta centrālā artērija. Tā bija veiksmīga, bet lodi neizņēma. Intensīvās terapijas palātā gulēju kopā ar Gvido Zvaigzni, kurš vēlāk mira. Bija ļoti patīkami, ka sveši cilvēki nāca mani apraudzīt. Bija arī Lietuvas prese un pārstāvji no Augstākās padomes.»

Garāks A. Simanavičus atmiņu stāsts lasāms vietnē latvijaslaudis.lv.

Dzīvā saikne
Barikāžu laikā Imanta Vērzemnieka vadītais autobuss bija viena no dzīvajām saiknēm starp Iecavu un Rīgu. Imants atceras, ka iecavnieki gandrīz divas nedēļas piedalījās dažādu Rīgas objektu apsargāšanā un viņš ar savu autobusu pārvadāja barikāžu dalībniekus.

LTF Iecavas nodaļas aktīviste Natālija Banka pērn aizgāja mūžībā. Viņa 1991. gada janvārī koordinēja un apgādāja aizstāvjus ar tehniku, malku, ēdienu. Viņas dežūras Rīgā bija pie Starptautiskā sakaru centra, Latvijas Televīzijas torņa. Pēdējās sarunās ar pateicību viņa pieminēja Leļļu teātra kolektīva viesmīlību un Nacionālās bibliotēkas Pētniecības nodaļas darbinieku iejūtību, izmitinot barikāžu dalībniekus. Natālijai siltā atmiņā bija tikšanās gadu pēc barikādēm Rīgā, kad ar piemiņas medaļām apbalvoti vairāki iecavnieki un nodaļai dāvāta M. Oses glezna. Natālija organizēja barikāžu desmitgades atceres pasākumu Iecavas parkā 2001. gada janvārī. Viņas dēla Jāņa veidotie piemiņas svečturi pasniegti barikāžu laika Rīgas draugiem.

Aicina atpazīt un nosaukt cilvēkus
Apkopojot vēsturiskos attēlus un grāmatas, muzeja krājuma vācējs Maksims Krutikovs vēlas identificēt iespējami vairāk iemūžināto notikumu dalībnieku.

Iecavas tautfrontiešu vadītājs lūdz ikvienu, kas pazīst kādu no publicētajos attēlos redzamajiem cilvēkiem, pavēstīt to pa tālruni 22034528, e-pastiem: maksimskrutikovs@inbox.lv, iecavatfapvieniba@inbox.lv vai Iecavas tautfrontiešu apvienības lapā «Facebook».

Krājumam tiek pieņemti visi dokumenti, attēli, apliecības, mandāti no Atmodas laika. M. Krutikovs gatavs pierakstīt arī atmiņu stāstus, ko vēlas iemūžināt Iecavas, Bauskas, Vecumnieku un Rundāles novada agrākie tautfrontieši un neatkarības atgūšanas notikumu dalībnieki.

+ 6

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Godaini notur par Godmani

Kategorijas