Tartu – ziemeļu kultūru citadele

2017. gada 6. janvāris 00:00

278

Rundāles novada Mākslas un mūzikas skolas pedagoģes vecgada izskaņā piedalījās izglītojošā braucienā uz Tartu. Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītāja Lilita Lauskiniece savām kolēģēm Īrai Rozentālei, Guntai Novikai un Guntai Šurnai piedāvāja apmeklēt šogad atvērto jauno Igaunijas Nacionālo muzeju, kā arī Tartu pilsētas mākslas muzeju.

Līdzīgs stāsts
Pagājušā gada rudenī žurnālista Viļņa Auzāna publikācijā «Bauskas Dzīve» jau informēja lasītājus par igauņu jauno brīnumu – Nacionālo mākslas muzeju, kam visā Baltijā nav līdzinieku. No idejas līdz projekta īstenošanai pagāja gandrīz tikpat daudz gadu, cik bija vajadzīgs Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas tapšanai. Igauņi ļoti lepojas ar jauno muzeju. Elektroniskajā vidē ir pieejama plaša un daudzpusīga informācija, bet neviens teksts nav samērojams ar izjūtām un iespaidiem, ko rada klātbūtnes efekts.

Igaunijas Nacionālais muzejs – laikmetīgo tehnoloģiju un skandināvu funkcionālā dizaina ideāls apvienojums – atrodas tikai sešus kilometrus no pilsētas robežas pamesta lidlauka teritorijā. Pirmais iespaids, tuvojoties stikla, betona un metāla konstrukciju ēkai, ir atsvešināts. Neviens mūsu grupas dalībnieks to neslēpj, jo visiem pastāv bažas nokļūt vēsā, vienaldzīgā augsto tehnoloģiju triumfa vidē, kurā cilvēks jūtas vadāms un bezpalīdzīgs. Sākumā esam ļoti piesardzīgas.

Iespaidu paplašinājums
Grandiozajā vestibilā kā jūras nopulēti mirdz lieli akmeņi, kas aptaustot nemaz tādi nav, bet gan lieliski, nogurušajiem apmeklētājiem piemēroti ādas zviļņi. Pirmais pārsteiguma efekts mijas ar apbrīnu par muzeja iekārtotāju izcili realizēto ideju.

Pērkot biļeti, noteikti vajag izmantot piedāvājumu saņemt magnētisko karti apmeklētājam vēlamā valodā. Tā neveic audiogida funkciju (šajā muzejā tas nav vajadzīgs), bet neskaitāmajos digitālajos ekrānos, karti pietuvinot modemam līdzīgam uztvērējam, jebkurš teksts pārveidojas izvēlētajā valodā. Šī darbība nevienam no neskaitāmajiem apmeklētājiem netraucē. Pārliecinājos, vismaz desmit minūtes jūsmojot par somugru tautu seno dziedājumu sadaļu. Tēma lielajā monitorā grafiski eksponēta kā zvaigžņu karte, protams, ar norādēm par audiomateriālu saturu. Tas vēl nebija viss. Es varēju iziet cauri vēsturisku fotogrāfiju spirālei, kurā ikviens mans solis rezonēja ar attēlu.

Mazas kabatiņas
Ekspozīciju zālei, kas muzejā ir vismaz 300 metru garumā, sānos ir neskaitāmas kabatiņas – tādi kā sajūtu, informatīvo bloku un izjūtu paplašinājumi. Tajos ieniru tiktāl, ka vairs nebija laika aplūkot muzeja sadaļu par Urālu kultūru. Igauņi ir somugru kultūras nesēji, bet senvēsturē tā bija Ziemeļeiropas nozīmīgākā daļa no Somijas līdz Urāliem. Diemžēl ir izzudušas nebūtībā vairākas šīs kultūras valodas, piemēram, votu, kuru tautas amatnieki piedalījās Bauskas pils celtniecībā. Taču jaunajā muzejā, man šķiet, nav pazudis nekas.

Zilās upes skaņas
Par iespaidiem Urālu senkultūras zālēs stāsta Lilita Lauskiniece: «Ienācu un jutos pilnīgi pārņemta nebeidzamu asociāciju varā. Urālu ekspozīcijā gāju pa zilu lāzeru upi. Katrs mans solis atbalsojās upē – strauta dzidrie akordi veidoja ūdens burbulīšus, ieklausījos dziļāku ūdeņu šalkoņā, izdzīvoju sajūtas, kas ir līdzvērtīgas būšanai reālajā vidē. Kā to var panākt – nezinu. Neaizmirstamu iespaidu man izraisīja somugru sievietes skumjš dziedājums – to nevar tā vienkārši izstāstīt. Iespaidu vērš jo dziļāku lielizmēra vēsturiskie fotoattēli, jo ne jau visi muzeja apmeklētāji iztēlē spēj ienirt tālos gadsimtos. Nevaru aizmirst Urālu sadaļas kādu svarīgu novērojumu. Tā ir ļoti, ļoti sena tautasdziesma, kas, teicējai izdziedot, burtiski ieplūda izšuvumā, ko videoattēlā viņa pati darina.»

Skolotājai Guntai Novikai ir pārdomas par muzeja etnogrāfijas sadaļu: «Tā ir apbrīnojami veiksmīgi izveidota. Tartu Nacionālā muzeja zālēs eksponātus redzam uz postamentiem, kas atgādina apgāztu, it kā jūras vilnīšu iegrebtu koka laivu motīvus. Neticama priekšmetu daudzveidība, sākot no visdziļākās senatnes līdz 20. gadsimta paraugiem. Man ļoti patika iepriekš neredzēti eksponēšanas veidi, kā, piemēram, telpiski stikla logi, kuros no visām pusēm lietas var aplūkot. Ziemeļu tautu valodu koks mani iespaidoja. Ar viena taustiņa pieskārienu var nokļūt valodu pasaulē, kas mūsdienās jau ir daļēji zudusi.»

Bišu sanoņa zālē
Nekur neredzējām tik ierastos un kategoriskos ekspozīciju zāļu uzraugus, kuri vienmēr zina, ko muzejos nedrīkst darīt. Komentē Lilita Lauskiniece: «Igaunijas Nacionālajā muzejā ir vislieliskākais piedāvājums ģimenēm ar bērniem, jauniešiem. Viss aizliegtais ir atļauts, visam drīkst pieskarties, iepazīstot faktūru, krāsu, smaržu un skaņu. Nevaru aizmirst savas izjūtas, noliecoties pie virmojošas zaļas pļavas trīsdimensiju attēla ar bišu sanoņu, mazu kukainīšu dūkoņu, vieglu vēju. Neesmu tehnoloģiju fane, bet, ja iespējams realitāti un virtuālo pasauli integrēt bez pretrunām, tad igauņi to ir paveikuši. Nebūt neesmu sajūsmā par visu ekspozīciju, taču Urālu stāsts mani fascinēja.»

Tartu vecpilsēta bija gluži neatvairāma Ziemassvētku rotā. Vienots stils, par ko mēs joprojām netiekam skaidrībā, Tartu ir realitāte un tradīcija. Nevienas zaļa, sarkana, violeta toņa lampiņas centra vēsturisko ēku gaismas partitūrā. Tikai maigi zeltaini, plūstoši toņi, kas apvij namu kontūras, bet fasādes pārvērš par gleznieciskiem arhitektūras akcentiem.

Laikraksts «Bauskas Dzīve» pateicas Rundāles novada domei par iespēju piedalīties braucienā uz Tartu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tartu – ziemeļu kultūru citadele

Kategorijas