Klusa un likumpaklausīga tauta

2016. gada 30. decembris 00:00

569

Ceļosim! Japāna pārsteidz ar kārtību un modernām tehnoloģijām.

Bauskā labi zināmās ēstuves «Picu darbnīca» saimnieks Renārs Ronis kopā ar sievu Zani regulāri rod laiku ceļojumiem. Parasti tie ir tuvāki braucieni, reizi gadā abi cenšas doties kaut kur tālāk.

Kā visi puikas, arī Renārs bērnībā bija saskatījies filmas par samurajiem, Austrumu cīņām, skolas gados kaut ko bija dzirdējis par geišām. «Daudz esam braukājuši uz tuvējām ārzemēm, tāls bija ceļojums uz Ņujorku. Kad Renārs ieminējās par Japānu, labprāt viņa ideju atbalstīju. Vēlējos iepazīt citu kultūru, pabūt otrā pasaules malā,» stāsta Zane.

Gaisā desmit stundu
Draugi palīdzējuši sagādāt lidojuma biļetes ar ievērojamām atlaidēm. Jaunieši no Rīgas lidoja uz Varšavu, tad desmit stundu pavadīja lidmašīnā līdz Tokijai. Lidojumā ēda, gulēja, skatījās filmas. Rīgu viņi pameta svētdien pusdienas laikā un Tokijā ielidoja pirmdien no rīta. Kamēr Latvijā vēl bija vēls vakars, uzlēcošās saules zeme modās jaunai darba nedēļai. Pirmajās dienās pierast pie cita ritma nebija viegli.
Naktsmītne bija atrasta, izmantojot interneta vietni apartamentu rezervācijai. Dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā bija netālu no Tokijas centra. Ērtības, kā pienākas, taču viss miniatūrs – maziņa virtuvīte, vannas istaba ar ļoti zemiem griestiem. Par diennakti maksājuši 100 eiro, kas, salīdzinot ar viesnīcām pilsētas centrā un tā apkaimē, ir normāla cena.

Padomi fotogrāfijās
Zinot, ka ierodas eiropieši, saimnieks bija gādājis par viņu drošu un ērtu nokļūšanu no lidostas līdz dzīvoklim. Elektroniskajā pastā viņš bija nosūtījis fotogrāfijas no katras pieturvietas, ielu krustojumiem, pagriezieniem. Rakstīt kaut ko nebija jēgas, jo nedēļas laikā, ko Zane un Renārs pavadīja Tokijā, pierast pie japāņu hieroglifiem viņi tā arī nespēja.

Kultūršoks eiropietim Japānā ir neizbēgams. Baušķenieki to vairāk vērtē kā pozitīvu. «Nezinu, kādi Japānā ir bezdarba rādītāji, bet mums radās iespaids, ka ikvienam ir izdomāta nodarbošanās. Sākot no lidostas, visur ir palīgi, regulētāji. Vieni rāda, kā jāstāv un jāgaida metro, citi dod zīmes, kā ātri un droši šķērsot ielu, aizrāda, lai nedrūzmējas barā, bet sastājas glītā rindā. Radās iespaids, ka ir izdomāti visādi posteņi, lai tikai cilvēkiem būtu, ko darīt. Pie tā pieradām, bija patīkami,» atzīst Zane.

Korekti aizrādījumi
Turpinot sarunu par mazajiem izmēriem, Renārs, puisis vidējā latvieša augumā – 1,80 metri – metro vagonā juties kā milzis, jo roku turētāji bijuši sejas augstumā. Drošību viņā radīja visur izvietotie ekrāni un kameras. «Es, protams, saprotu, ka tevi novēro, taču tu arī visu vari saskatīt. Tas rada drošību,» teic Renārs.

Jauniešus Tokijā pārsteidza japāņu sabiedrības normas. Ēst sabiedriskā vietā nav pieņemts. Kad Renārs autobusu pieturā vēlējās notiesāt hamburgeru, saņēma aizrādījumu. «Viņi redzēja, ka esam ārzemnieki, tādēļ aizrādījums bija ļoti korekts, taču strikts,» atceras Renārs. Nav labi metro vai pieturvietā sēdēt ar gari izstieptām kājām, kas var traucēt garāmgājējus. Sabiedriskajā transportā, arī uz ielas, kafejnīcās neviens nerunā pa mobilo telefonu. Varbūt pasaka vienu frāzi, bet pēc tam pāriet uz rakstveida saziņu. Mums ierastā situācija, ka pasažieris ceļā no Bauskas līdz Rīgai autobusā, visiem dzirdot, klāsta savas emocijas, Tokijā nav iedomājama.

Kā putnu čivināšana
Zane atzīst, ka darbošanās telefonos šķitusi pat nedaudz biedējoša: «Dažbrīd gribējās, lai viņi parunā, jo valoda ir skanīga, maiga, svešiniekam tā izklausās kā putnu čivināšana. Kad tāds «čivinātājs» metro skaļrunī nosauc pieturvietas, saprast sacīto ir bezcerīgi.»
Renārs atceras, kā vienu brīdi šķietami mierīgie un disciplinētie tokijieši pārvērtušies līdz nepazīšanai: «Mierīgi gājām pa parku, pēkšņi kā pēc signāla visi sāka kaut kur skriet, nebija ne klusi, ne kārtīgi. Mēs apmulsām, pat sabijāmies. Izrādās, bija uziets kārtējais pokemons, tokijieši steidza to noķert savās mobilajās ierīcēs.»

Visi sveicina
Strādājot sabiedriskajā ēdināšanā, ceļotāji ar īpašu interesi apmeklēja vietējās ēstuves. Cenas nevar saukt par draudzīgām, taču ēdienu kvalitāte, apkalpošanas kultūra ir augstā līmenī. Jebkuru ienācēju kafejnīcā sagaida kā labu paziņu. Viss personāls, kas atrodas tuvumā vai tālākā stūrī no ienācēja, pamāj ar galvu, sveicina, nemitīgi pateicas. Taču vienlaikus šī attieksme nav uzbāzīga. Ja veikalā kādu piedāvājumu noraidi, atkārtota uzrunāšana, piedāvāšana kaulēties kā, piemēram, Ēģiptē vai Turcijā neseko.

Japānā jūtama tehnoloģiju attīstība. Arī kafejnīcās piedāvājums apskatāms displejos. Taču Renāru un Zani pārsteidza skatlogos izvietotās ēdienu mulāžas. Tās ir ļoti augstas kvalitātes. Vitrīnās liekamas mulāžas Japānā gatavo daudzi lieli uzņēmumi.

Nedzer un nebļaustās
Tokijā ceļotāji bija Helovīna laikā. Šī tradīcija japāņiem nav sveša, taču tās izpausme ir atbilstīga viņu raksturam. Bērni uzbāzīgi neklejo pa dzīvokļiem un ielām un skaļi nepieprasa saldumus. Atteikums tiek uzņemts ar klusu sapratni. Arī jauniešus skaļi bļaustāmies un svinam nav iespējams redzēt. Pa ielu ejošus smēķējošus cilvēkus nesastapt. Dūmu viņi uzvelk tikai strikti norādītās vietās. Arī alkohola apreibināti gājēji netika sastapti.

Zane piebilst, ka Japānas jaunieši arī ballējas. Ceļotāji Helovīna vakarā bija aizgājuši līdz kādam klubiņam. Milzīgā telpa bija cilvēku pilna, skanēja mūzika, jaunieši čaloja, bija redzams alkohols. Taču nebija pie mums daudzviet raksturīgās kliegšanas un ālēšanās. Izklaides vietā bija daudz policistu, troksnis «netika izlaists» uz ielas.

«Klusi, kārtīgi un ļoti likumpaklausīgi cilvēki – tas ir mans secinājums par japāņiem. Tūristi šai kārtībai gribot negribot pielāgojas. Iespējams, ir arī negatīvas izpausmes, taču iebraucējam tās virsū «neskrien»,» rezumē Zane.

Ideāls nazis
Vaicājot par atvestajām piemiņas lietām, jaunieši atzīst, ka somas ar mantām nav pārslogojuši. Elektronika Japānā nav lēta, apģērbu izvēle ir plaša, taču nav viegli atrast vēlamos izmērus. Turklāt šis nav bijis iepirkšanās brauciens. «Visdārgākais mans pirkums bija ļoti augstas kvalitātes profesionālais šefpavāra nazis. Esmu to izmēģinājis – parocīgs, ērts, lielisks,» saka Renārs.

Zane piebilst, ka Renāra izvēli iepazīt Japānu vērtē ļoti atzinīgi. Šajā reizē ārpus Tokijas bijuši tikai vienu dienu. Uz Japānu viņa labprāt dotos vēlreiz, bet tad noteikti iepazītu šīs salas dabu, cilvēku ikdienu ārpus galvaspilsētas.

NODERĪGI

Iegādāties Latvijā Japānas vai Tokijas kartes angļu valodā nav jēgas. Latīņu burtiem ir vien daži uzraksti pie lielajām viesnīcām, šur tur pilsētas centrā. Tā vietā labāk izmanot no interneta lejupielādējamas kartes japāņu valodā, kuras pirms tam vēlams rūpīgi izpētīt.

Brauciena plānošana un darbs ar karti krietni atvieglo ceļojumu un ļauj ietaupīt laiku.

Elektrības rozetes ir citādākas nekā pie mums, tādēļ laikus jāiegādājas adapteri. Tos var nopirkt veikalos «Depo».

Drošāk samainīt jenas jau Latvijā. Lai arī bankomātos maksājumu kartes pieņem, taču visos var nebūt informācija angļu valodā.

Mobilā ierīce jānodrošina ar Wi-Fi izmantošanas iespēju, jo Tokijā tas ir plaši izplatīts.

Viens eiro ir aptuveni 122 jenas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Klusa un likumpaklausīga tauta

Kategorijas