Pieņemt un saprast

2016. gada 27. decembris 00:00

876

Astoņdesmit gadus vecā Mirdza (vārds mainīts) teju pusi mūža mājās gādājusi par dēlu, kam ir garīgi traucējumi. Kad spēcīgo sievu negaidot pieveica smaga slimība, mājās palikušo Juri sāka pieskatīt kaimiņos mītošās radinieces, pēc pāris nedēļām saprotot – ar ēdiena atnešanu trīsreiz dienā ir par maz. Juris tika galā ar krāsns iekuršanu, bet gāzi plītij kādudien piemirsa aizgriezt. Pieskatītāja gan atnāca laikus, lai novērstu nelaimi vairāku dzīvokļu mājā. Par to, ka beigušās ikdienā lietojamās zāles, pēc kurām bija jābrauc uz pilsētas aptieku, vīrs paziņoja rītā, kad neviena tablete vairs nebija palikusi. Vēl pēc pāris nedēļām Juris kļuva nīgrs un nemierīgs, un pieskatītājas sauca palīgā sociālās darbinieces.

Mirdza joprojām ārstējas slimnīcā, un Jura pieskatīšana turpmāk nav skaidra. Aprūpes iestādē Juri varētu ievietot tikai ar viņa paša piekrišanu, taču vīrs mājas atstāj ļoti nelabprāt – iepriekš viņš bijis stingri pierunājams pāris reižu gadā iziet ārstniecības kursu psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ģimenes ļaudis neuzņemas atbildību par viņu, jo tas prasa nopietnas iemaņas un ikdienas klātbūtni.

Sociālie dienesti gatavojas
Aprakstītā situācija ir viens no riskiem, ar kuriem jārēķinās līdz 2020. gadam izpildāmajā deinstitucionalizācijas (DI) procesā, kura gaitā uz patstāvīgu dzīvi sabiedrībā grupu dzīvokļos vai tā dēvētajās «pusceļa mājās» varētu pārcelties ap 700 pašreizējo sociālās aprūpes centru iemītnieku ar garīgiem traucējumiem, daļa no viņiem – ar garīgas slimības diagnozēm, kas bez regulāras medikamentu lietošanas var novest pie neadekvātas rīcības vai pat agresijas. Tagad ikdienā tā dēvētajos pansionātos viņiem ir droša un mierīga vide, ir mediķi, kas rūpējas par ārstēšanu un regulāru zāļu lietošanu, nav jāgādā par ikdienas iztiku un sadzīvi, ir iespēja attīstīt praktiskas iemaņas un brīvā laika nodarbes, kā arī strādāt algotu darbu ārpus iestādes.

Pašvaldību sociālo dienestu darbinieki patlaban apgūst zinības un piedalās aprūpes centru klientu vērtēšanā, lai noteiktu viņu vajadzības, vēlmi un spēju dzīvot patstāvīgi. Projekts ir labi domāts, taču tajā vēl ir daudz neatbildētu jautājumu un neprognozējamu ieceru, saka Iecavas novada sociālā dienesta darbinieces Anda Krūmiņa un Dace Ludiņa, DI procesa dalībnieces pāris gadu garumā.

«Ikvienam cilvēkam ir savas tiesības, tomēr nav līdz galam skaidrs, kā pašvaldības nodrošinās pansionātu cilvēkiem dzīvesvietas,» stāsta A. Krūmiņa, «projektā paredzēts izglītot īpašus mentorus, kas palīdzēs cilvēkiem apgūt ikdienas iemaņas, prasmi rūpēties par sevi, tomēr pieskatītājs nevarēs uzraudzīt cilvēku nemitīgi, un tas rada risku atbilstīgai medikamentu uzņemšanai, lai noturētu rāmjos garīgo veselību.»

Krīzes prognozē
D. Ludiņa skaidro, ka pašlaik par cilvēkiem ar mentālu saslimšanu, kam vajadzīga regulāra zāļu lietošana, atbild viņu aprūpētāji, lielākoties tuvinieki. Iecavas novadā sociālo darbinieku uzmanības lokā ir ģimenēs dzīvojoši klienti, kam ir diagnozes ar noslieci uz agresiju, taču sadarbībā ar tuviniekiem līdz šim izdevies noteikt krīzes tuvošanos un izvairīties no nepatīkamām sekām. Jau tagad sociālā dienesta aprūpes brigāde katru dienu apmeklē cilvēkus ar šizofrēniju, lai sagādātu ēdienu un zāles. Ja šādu cilvēku skaits sabiedrībā pieaugtu, sociālie darbinieki būtu spiesti uzņemties lielāku atbildību, un krīzes bez ikdienas aprūpētāja, kurš pazīst garīgi slimā cilvēka noskaņojuma maiņu, nebūtu tik viegli paredzamas, atzīst speciālistes.

Par atbilstīgi plānotu sociālās darbinieces uzskata to DI daļu, kas paredz ģimenēs uzaudzināt un apmācīt patstāvīgai dzīvei bērnus ar garīgās veselības problēmām, savukārt par aprūpes centru klientu pievienošanos sabiedrībai ir skeptiskas.

A. Krūmiņa stāsta, ka pansionātu iemītnieku vērtēšanas process rit visā Latvijā. Iesniegumus par vēlmi dzīvot patstāvīgi jau uzrakstījuši vairāki sociālās aprūpes centra «Zemgale» Iecavas filiāles iemītnieki. «Cilvēkus vērtē nopietni, man gribētos domāt, ka neizlaidīs tos, kuri var apdraudēt sevi un citus. Kad visi iesniegumi būs saņemti, varēsim noteikt, kāds atbalsts katram vajadzīgs un kāda infrastruktūra jāveido. Taču problēma būs, jo aprūpes iestādē cilvēki ir uzraudzīti, regulāri dzer zāles, bet brīvībā uzraudzība nebūs ik dienas, zāļu dzeršana var tikt pārtraukta, tāpēc agresijas izpausmes var būt risks,» domā speciāliste.

Brīvība ar atbildību
Iecavas sociālā dienesta vadītāja Sigma Strautmale paredz citu risku: «Cilvēkiem, kas kopš bērnības dzīvo aprūpes iestādēs, nav priekšstata par patstāvīgu dzīvi. Viņiem šķiet – es tikšu brīvībā! Taču viņi nesaprot atbildību, ko brīvība nes līdzi, un lielākoties nespēj ar ikdienu tikt galā paši, piemēram, patstāvīgi plānot tēriņus.»

Pēc Labklājības ministrijas (LM) sniegtās informācijas, DI sākumposmam gan bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, gan pieaugušo ar garīgām diagnozēm integrācijai sabiedrībā paredzēta liela nauda – vairāk nekā 96 miljoni eiro, no tiem teju 82 miljonus piešķir no Eiropas fondiem.

S. Strautmale bažījas, ka pēc 2020. gada pakalpojumu izmaksas būs jāsedz no pašvaldības budžeta.

A. Krūmiņa atklāj, ka pansionātu cilvēki būs jāpieņem tajā pašvaldībā, kuru viņi izvēlas: «Iecavas aprūpes iestādē ir 140 cilvēki, novadā dzīvesvietu deklarējuši 22, taču arī visi var izvēlēties šeit apmesties. Šī informācija ir ļoti svarīga, lai veidotu pakalpojumu tīklu, taču pašlaik to skaidri nezinām.»

DI mācību gaitā sociālajām darbiniecēm bijusi iespēja iepazīt Lietuvas pieredzi, kur iet citu ceļu, proti, aptaujās noskaidro, kādi pakalpojumi bērniem un pieaugušajiem ar garīgiem traucējumiem vajadzīgi un kā tos nodrošināt, uzlabojot jau esošo infrastruktūru – pansionātus, sociālās mājas, darbnīcas, dienas centrus. Katram cilvēkam, vietai vai grupai gatavo aprūpes asistentus. Kā skaidro A. Krūmiņa, kaimiņvalstī DI procesa mērķis ir arvien mazāk cilvēku ievietot pansionātos, pakāpeniski pārejot uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem.

Mācīs mentorus
D. Ludiņa skaidro, ka Latvijā tiks sagatavoti mentori, kas no pansionātiem iznākušos kādu laiku pieskatīs. «Mentors iemācīs cilvēkam ikdienas sadzīves darbus, patstāvīgu rīcību ar naudu. Mentori par to kādu laiku saņems atlīdzību, taču nezinām, ko viņi darīs pēc projekta beigām un kas pēc tam atbalstīs patstāvīgi dzīvojošos cilvēkus ar garīgiem traucējumiem,» atzīst sociālā darbiniece.

Aprūpes iestāžu iemītnieku vērtēšana jāpabeidz decembrī, vēl pēc mēneša būs gatavi sociālo darbinieku veidotie atbalsta plāni. Katrs būs kā «ceļa karte» cilvēkam, lai viņš apgūtu vajadzīgās prasmes dzīvei brīvībā. LM apkopos ziņas par katras aprūpes iestādes iemītniekiem, nosakot vajadzīgo sociālo dzīvokļu skaitu katrā pašvaldībā.

Nākamgad plānots izveidot pakalpojumus un «pusceļa mājas» vai grupu dzīvokļus. Skaidro D. Ludiņa: «Piemēram, ja no iestādes pieci cilvēki vēlas apmesties Iecavā, diviem vajag sociālo māju, vienam – privātu dzīvojamo telpu, diviem pārējiem – dienas centru. Pašvaldība vērtēs, vai ir vērts divu cilvēku dēļ veidot sociālo māju. Ja to neapstiprinās, cilvēkam piedāvās citas iespējas.»

Jau dzīvo mūsu vidū
LM speciālistes Kristīne Lasmane un Inita Kabanova, kas strādā ar DI projektu, mierina, ka jau tagad lielākā daļa cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem dzīvo ārpus institūcijām. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra statistikas, pērn Latvijā bija
85 893 personas ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, tajā skaitā 19 515 personas, kas slimo ar šizofrēniju, šizotipiskiem traucējumiem un murgiem. Valsts finansētās sociālās aprūpes institūcijās šogad oktobrī bija 4645 pilngadīgi iemītnieki ar garīga rakstura traucējumiem, no viņiem 40% ir personas ar garīgo atpalicību, tātad DI gaitā būtiskas izmaiņas neesot gaidāmas.

DI procesā galvenais noteicējs par izvēli – dzīvot «brīvībā» vai tomēr palikt aprūpes iestādē – būs pats pansionāta iemītnieks. «Nav pieļaujama personas ar ierobežotu rīcībspēju gribas ierobežošana attiecībā uz personisko (nemantisko) tiesību realizāciju, tajā skaitā tiesībām brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu,» uzsver LM. Ja psihiskās veselības traucējumu dēļ personai būs vajadzīgs īpašs atbalsts, piemēram, lai lietotu medikamentus, cilvēkam tiks piedāvāts grupas dzīvoklis vai aprūpe mājās. Jaunais pakalpojumu tīkls – dienas centri, speciālās darbnīcas – būs pieejams visiem cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, kas jau tagad dzīvo ārpus aprūpes iestādēm.

Atbildību dalīs
Ikdienas atbalsts patstāvīgi dzīvojošajiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem tiks sniegts arī pēc projekta beigām, un atbildība par šo pakalpojumu finansēšanu būs sadalīta starp valsti un pašvaldību, stāsta LM pārstāves. Jau izveidots sīks saraksts, kurā izmaksas par infrastruktūru vai atbalsta personu pakalpojumiem noteiktas no 10 līdz 20 eiro dienā. Vidējās sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu izmaksas gan projekta laikā, gan pēc tā beigām vienai personai plānotas 520 eiro mēnesī.

LM speciālistes skaidro, ka cilvēki, kuri vēlēsies palikt aprūpes iestādē, to varēs darīt. Tomēr DI gaitā iecerēts slēgt lielos aprūpes centrus, to darbiniekus pārkvalificējot par mentoriem.

S. Strautmale bažījas, ka DI process nav pietiekami detalizēti plānots, jo pat tā dalībnieces sociālās darbinieces pilnīgi skaidri nezina, kas gaidāms rezultātā: «Nezinām, vai klientam, kas šodien dzer vieglas zāles, pārceļoties uz dzīvi ārpus ie-
stādes, stresa situācijā pēc pusgada varbūt vajadzēs daudz spēcīgākas. Nezinām, kā darbosies sistēma, ja viena sociālā māja būs pieciem novadiem. Mūsu pieredze rāda, ka cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem sadzīves iemaņas grūti noturēt ilgstoši, piemēram, zupu, ko viņš iemācās vārīt šodien, pēc pāris dienām būs jau aizmirsis.»

Skaidrot sabiedrībai
Sociālajām darbiniecēm bažas rada iespējamā pēcnācēju rašanās, ko tagad pansionātā kontrolē, bet brīvībā šīs uzraudzības, visticamāk, nebūs.

D. Ludiņa atzīst: «Domāju, ka Latvijas sabiedrība tam nav gatava. Te nav kā Amerikā, kur cilvēki ar garīgu atpalicību dzīvo ģimenē kopš dzimšanas. Viņiem nav iemaņu un izpratnes, kāda ir dzīves realitāte. Tas radīs stresu, bet vai pratīs to savaldīt? Klāt nāk līdzcilvēku bailes un neizpratne – daudziem šo cilvēku uzvedība šķiet neadekvāta, un viņi jūtas apdraudēti. DI jāsāk ar sabiedrības izglītošanu, nevis vispirms liksim pansionātu iemītniekiem kļūt patstāvīgiem un paskatīsimies, kas notiks.»

LM norāda – sabiedrībai informācija par psihiskās veselības jomu un palīdzības iespējām ir pieejama vietnē www.nenoversies.lv.

Pieredzi krāj joprojām
Iecavniece Helga Pīlādze, sociālā darbiniece ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, strādājusi pašvaldības struktūrās un sociālās aprūpes centra «Zemgale» Iecavas filiālē rādījusi labu piemēru ar pansionāta iemītnieku ikdienas iesaisti darbā un kultūras notikumos. Helga pati uzņēmusi savās mājās vienu no aprūpes centra klientiem un lieliski zina, ko nozīmē cilvēka ar garīgas kaites diagnozi atbalsts ikdienā.

Jāsaprot ikviens
«Nevar integrēt visus. Cilvēki ar vieglākām diagnozēm varētu dzīvot ārpus iestādes, bet viņiem ir jābūt iemaņām, ko pieaugušajiem 30 –
40 gadu vecumā, ja tas nav noticis pakāpeniski kopš bērnības, apgūt ir ļoti grūti,» skaidro H. Pīlādze.

Viņai ir gan labi, gan bēdīgi piemēri par integrāciju: «Zinu cilvēku ar garīgu atpalicību, kas uzaudzis ģimenē mīlestībā, bet, veselībai pasliktinoties, ievietots pansionātā, kur atradis draugus un jūtas labi. Zinu ģimeni, kurā jaunākā atvase piedzima ar garīgu atpalicību un vecākajam bērnam uzspiesta smaga atbildība – cilvēks nav izveidojis savu ģimeni, lai varētu pēc vecāku nāves uzņemties atbildību par tuvo radinieku.»

Helga savulaik pansionāta ļaudis veda uz koncertiem Iecavas kultūras namā, mācīja viņiem saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Viņu neslēptās prieka izpausmes, skaļie aplausi likās neparasti blakussēdētājiem, toties patika tiem, kuri uzstājās. Citus mulsināja viņu atvērtība un draudzīgums, vēlme aprunāties ar ikvienu, kas atbild smaidam. «Tie bija sabiedrībā vedami cilvēki, bet ne visi tādi ir,» stāsta Helga, «atbildīgajam tie labi jāpazīst, lai noteiktu, kuram vajag uz tualeti, kuram – padzerties, kurš jānogādā mierā un klusumā, ja pēkšņi uznāk krīzes brīdis.»

Problēmas risina
Pansionātā mītošo puisi Helga paņēma savā aprūpē, jo starp abiem valdīja pozitīva emocionāla saikne. «Man ir prieks palīdzēt, kaut arī viņš nav nekāda «dāvana», tomēr no viņa var ko «izlocīt»,» smaida iecavniece, «puisis strādā, ir pietiekami atbildīgs. Mums ir problēmas, bet tādas ir arī parastiem cilvēkiem. Joprojām katru dienu krāju pieredzi, kā labāk komunicēt ar šādiem cilvēkiem.»

Rūpes par pansionātu ļaudīm uzņemas arī citi – gan tāpēc, ka vēlas palīdzēt, gan tādēļ, ka vilinošas var likties viņu saņemtās pensijas, sākot no 160 eiro mēnesī. «Pansionātos ir cilvēki, kas reiz kaut kādu apstākļu dēļ iekļuvuši aprūpējamo statusā, lai gan patiesībā ir tikai nedaudz grūtākām galvām kā parastie. Tas ir stigmatisms – ja vienreiz garīgās invaliditātes grupu iedod, to nost vairs neņem, lai arī cilvēks ir gluži normāls. Taču pansionāta vidē viņš degradējas,» novēroto atklāj sociālā darbiniece, «tādi cilvēki gluži labi varēs dzīvot patstāvīgi, viņiem tikai vajadzīgs neliels atbalsts un jāierāda ikdienas iemaņas.»

Atpakaļceļa nav
H. Pīlādze izpētījusi publiski pieejamo informāciju par DI projektu un pēc pašas bagātās pieredzes vērtē – procesa shēmas nav pietiekami detalizēti izplānotas.

«Ja nedarbojas sākotnējais plāns, kas notiek tālāk?» jautā speciāliste. «Sabiedrībā dzīvojošais īpašais cilvēks var apgūt praktiskas lietas, taču viņam būs katru dienu jāatgādina, ka jāiet uz darbu, jānomazgājas, nevar visu naudu notērēt vienai labai mantai vai ballītei ar draugiem. Integrācija ir ikdienas ieguldījums no aprūpētāja puses, tas ir dzīvesveids, kuru var uzņemties vienreiz, bet atteikties – ļoti grūti. Starp sociālās aprūpes klientu un mentoru vajadzīga dziļa izpratne un personiska saikne visu mūžu.»

Speciāliste pieļauj, ka pēc DI procesa sākuma var rasties krīzes situācijas: «Situācija ar garīgi slimajiem cilvēkiem nav prognozējama, draudīgas pārmaiņas viņu uzvedībā var noteikt tikai ikdienā klātesošs aprūpētājs vai pieredzējis sociālais darbinieks. Cilvēki ar garīgu saslimšanu nereti mēdz būt talantīgi, teju ģeniāli, taču, ja parādās agresijas izpausmes pret citiem, nedrīkst pievērt acis, tas ir jārisina laikus un civilizēti.»

Neapzināti partneri
Pēc Helgas pieredzes, grupu dzīvokļos vajag vismaz vienu sociālo darbinieku desmit cilvēkiem, lai viņš var uzraudzīt ikvienu iemītnieku.
«Projektam nav apzināts radinieku loks – varbūt kādu gatavi uzņemt ģimenes locekļi, pie kuriem viņš regulāri ciemojas. Arī pansionāta cilvēki iet pie kāda strādāt, jo ir labi praktiskos darbos, šīs saiknes jānoskaidro un jāsaglabā,» iesaka sociālā darbiniece.

Viņa brīdina, ka cilvēki ar garīgu atpalicību ir ļoti viegli ietekmējami – sliktā kompānijā ātri iekritīs alkoholismā vai citās atkarībās. Sociālās aprūpes klientiem jābūt nodarbinātiem vai iesaistītiem aizraujošās nodarbēs, jo garlaicība viņus pamudina meklēt ne tik pozitīvas izklaides: «Šiem cilvēkiem ļoti svarīga ir pozitīva ikdienas komunikācija, iespēja sazināties ar atsaucīgiem cilvēkiem. Viņu priekšstati un spēja iejusties jaunā vidē ir ierobežoti. Rīcība un izturēšanās katrā situācijā viņiem ir atkārtoti jāizskaidro un jāierāda. Taču sabiedrība viņiem ļoti patīk, jo padodas mūzika, dejas, dziedāšana, mākslinieciskas un radošas izpausmes. Daudziem patīk uzstāties un piemīt spilgtas prezentācijas prasmes.»

* Publikācija tapusi ASV vēstniecības Lietuvā atbalstītā pētījumā «Psihiatrijas krēslas zona», kurā strādāja seši žurnālisti no nedēļas izdevuma «Ir», Latvijas Radio, «Latvijas Avīzes», portāla «Tvnet», aģentūras LETA, laikraksta «Bauskas Dzīve». Grupu vadīja Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne.

IETEIKUMI

Padomi saskarsmei ar sociāli aprūpējamiem cilvēkiem

raksturīga strauja garastāvokļa maiņa,

nav atbildības izjūtas,

piemīt lētticība – var viegli iekrist ātro kredītu izkrāpēju valgos,

iemaņu apguve nav paliekoša,

koncentrēties spēj īsu brīdi,

viegli ietekmējami, bet vienlaikus neizpratnes dēļ var būt spītīgi,

neizprot īpašuma robežas, mēdz piesavināties citu lietas, naudu,

nav izpratnes par lietu vērtību – pirks dārgi un pārdos lēti,

gatavi ik dienu iet pie ārsta, taču trūkst izpratnes par veselības uzturēšanu patstāvīgi,

nav paškritikas, kaut vienmēr gatavi mācīt citus.

Ieteikumus sniedza Helga Pīlādze.

Deinstitucionalizācija

Mērķis: palīdzēt cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem patstāvīgi dzīvot sabiedrībā un strādāt.

Termiņš: no 2015. līdz 2022. gadam 113 no kopumā 119 Latvijas pašvaldībām.

Finansējuma kopsumma: 96,3 milj. eiro, no tā Eiropas fondu grants – 81,9 milj. eiro.

Finanšu avoti: Eiropas Sociālais fonds (ESF), Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), valsts budžets.

Projekti: pašvaldības veidos grupu dzīvokļus vai mājas, kur cilvēki var dzīvot patstāvīgi ar ikdienas atbalstu, kā arī dienas aprūpes centrus, kur jēgpilni pavadīt laiku.

Darbs: valsts subsidēs uzņēmumus, kas nodarbinās cilvēkus ar garīgiem traucējumiem.

Rezultāts:
2100 personas ar garīga rakstura traucējumiem saņem sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus, no tiem 700 būs pārgājušas uz dzīvi sabiedrībā;

institucionālā aprūpē esošo bērnu skaits būs samazinājies līdz 720 jeb par 60%, salīdzinot ar 1799 bērniem 2012. gadā;

3400 bērni ar funkcionāliem traucējumiem būs saņēmuši sociālos pakalpojumus.

Sadarbība: pašvaldības kopīgi plānos jaunos sociālos pakalpojumus, lai tie būtu ērti pieejami reģionā, bet nedublētos.

Deinstitucionalizāciju (DI) noteic ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, kas paredz visiem vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem.

Avoti: Labklājības ministrija, plānošanas reģioni.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pieņemt un saprast

Kategorijas