Ziemassvētku kaujām aprit 100 gadu

AGNIJA RUHOCKA, Bauskas muzeja speciāliste

2016. gada 27. decembris 00:00

108

Tīreļa purvā, kas atrodas starp Babītes ezeru un Olaini, 1916. gada 23. – 29. decembrī (pēc vecā, Jūlija kalendāra; pēc jaunā, Gregora kalendāra – no 1917. gada 5. līdz 11. janvārim) notika Ziemassvētku kaujas. Tā bija Krievijas impērijas 12. armijas uzbrukuma operācija Pirmā pasaules kara laikā pret Vācijas impērijas armiju, lai ieņemtu Jelgavu.

Latvju tauta mācījusies pazīt savus spēkus
Uzbrukuma sākums pirmajai vācu līnijai visiem pulkiem bija noteikts 23. decembrī pulksten 5. Krievijas pusē bija aptuveni 40 000 karavīru – VI Sibīrijas strēlnieku korpuss ar tajā ietilpstošo 3. un 14. Sibīrijas strēlnieku divīziju un tai piekomandētā Apvienotā latviešu strēlnieku divīzija ar I un II latviešu strēlnieku brigādi. I latviešu strēlnieku brigādē ietilpa 1. Daugav-grīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks, bet II brigādē – 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks.

Ģenerālis Kārlis Goppers, vērtējot latviešu strēlnieku nozīmi, atzina: «Galvenā Ziemassvētku kauju nozīme ir tā, ka latvju tauta pati mācījās pazīt savus spēkus un viņiem uzticēties.» Lai gan galvenā trieciena iecirknī 12. armijai bija spēku pārsvars, Krievijas armijas uzbrukums visumā izvērtās neveiksmīgs, operācija bija nemākulīgi organizēta, karavīriem vajadzēja doties uzbrukumā bez artilērijas atbalsta, nebija rezervju. 3. Sibīrijas strēlnieku divīzija, kas frontāli uzbruka Ložmetējkalnam, netika tālāk par dzeloņstiepļu aizžogojumiem ne 23., ne 24. decembrī. Ložmetējkalnu ieņēma tikai 25. decembrī, kad latviešu strēlnieku vienības bija vienīgās, kas jau bija to apgājušas, un vācieši, baidoties no ielenkuma, paši atstāja savus nocietinājumus.

Uzticas latviešu strēlniekiem
Krievijas impērijas 12. armijas komandieris bija ievērojamais bulgāru ģenerālis Radko Dmitrijevs. Viņš daudz palīdzējis latviešu strēlnieku formēšanā un ar lielu sirsnību nācis pretim visām pulku vajadzībām, jo tos ļoti cienījis un uzticējies. Kad bija jāizstrādā priekšdarbi Ziemassvētku kauju plānam, R. Dmitrijevs šo uzdevumu uzticēja II latviešu strēlnieku brigādes pulkvedim Andrejam Auzānam. Par nopelniem Ziemassvētku kaujās pulkvedi A. Auzānu vēlāk paaugstināja par ģenerāli, apbalvoja ar Svētā Jura ordeni un iecēla par 12. armijas Svētā Jura ordeņa Kavalieru domes locekli.

R. Dmitrijeva pavēle, sākot nozīmīgās kaujas, bija «pārraut vācu fronti iecirknī no lielā Tīreļa līdz Olainei, lai pēc tā, manevrējot atklātā laukā, atsviestu ienaidnieku pāri Iecavas upei un Lielupei».

Pēc Jelgavas ieņemšanas vajadzēja sākties Kurzemes atbrīvošanai. Galvenā Ziemassvētku uzbrukuma ideja bija ieņemt stipri nocietinātās vācu pozīcijas, pārvarot dzeloņstiepļu joslu. Valdīja pārliecība – kamēr nav iznīcinātas dzeloņstiepļu joslas, uzbrukums nevar notikt. Šīm kaujām nebija tikai vēsturiska nozīme. Tika noskaidrotas kara taktikas vājās puses. 1917. gada vasarā galvenās nometnes štābs izdeva brošūru, kurā bija minēti galvenie trūkumi uzbrukumu organizēšanā.

Pulks nes Bauskas vārdu
Līdzās abu latviešu strēlnieku brigāžu pulkiem nozīmīga loma bija 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkam, ko Ziemassvētku kauju laikā komandēja ģenerālis Kārlis Goppers (1876–1941). Pulkā, kas nesa Bauskas vārdu, bija vīri no dažādām Latvijas vietām. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pul-ka dibināšanas diena ir 1915. gada 26. novembris, kad tika izdota pavēle formēt bataljonu. Formēšana sākās Huzāru kazarmās un turpinājās Daugavgrīvas cietoksnī un Bolderājā 1915. gada decembrī un 1916. gada janvārī un februārī. Pirmās ugunskristības bataljonam bija 1916. gada 8. martā un jūlija kaujās pie Katrīnmuižas. 3. novembrī to pārdēvēja par pulku.

Pateicoties ģenerālim K. Gopperam, 7. Bauskas strēlnieku pulks Ziemassvētku kauju laikā bez ievērojamas artilērijas 23. decembra nakts kaujā pārrāva trīs rindas pretinieka mākslīgā žoga un ieņēma ienaidnieka ierakumu pirmo līniju starp Mangaļiem un Ložmetējkalnu. Visgrūtākajos apstākļos pulks nonāca ienaidnieka aizmugurē un ieņēma vācu ierakumu otru līniju, ievirzoties visdziļāk vācu aizmugurē.
Pirms nozīmīgajām kaujām, nonākot ienaidnieka aizmugurē, neviens nespēja nodoties nepieciešamajai atpūtai, bija jāgatavo un jāaizsargā nocietinājumi. Vajadzēja būt modriem, jo ienaidnieks bija visapkārt. Par gulēšanu neviens nedomāja. Kaujinieki bija izsalkuši, noguruši un nosaluši. Laukā bija mīnus 35 grādi, taču uguni kurināt nedrīkstēja un pārtika bija tālu. Tomēr vīru noskaņojums bija pacilāts, un viņi sekmīgi izpildīja savus pienākumus. Ģenerālis K. Goppers raksta: «Ejot uz pozīcijām, es, sarunājoties ar kādas rotas strēlniekiem, atminējos par to, vai redzēsim rītā Jelgavu. Tūliņ kāds strēlnieks man atbildēja, ka viņš Jelgavā neapstāšoties, bet atpūtīšoties tikai Bauskā. Tur bija viņa tēva mājas.»

No ģenerāļa Kārļa Goppera atmiņām: sagatavošanās
«Pie mūsu sagatavošanās tika daudz strādāts un daudz ņemts vērā no 1916. gada kauju prakses. Stāvēšanas laikā tika pārbaudīti visi uzbrukuma paņēmieni, no kuriem galvenie bija iepazīšanās ar apvidu un šķēršļu pārvarēšana. Lai iepazītos ar apvidu, mūsu pulks nostāvēja uzbrukuma vietā pozīcijās 21 dienu. Sīki izpētījām visus grāvjus un grāvīšus, ceļus un taciņas, mežus, krūmus un purvu neaizsalstošas vietas, tā, ka pa kaujas lauku varēja darboties pat vistumšākā naktī.

Par šķēršļu pārvarēšanu, it īpaši dzeloņdrāšu žogu pāriešanu, bija daudz domāts. Bija atrasti daudz dažādu paņēmienu, tos apsprieda virsnieku sapulcēs pulkos un vecāko virsnieku sapulcēs brigādes štābā. Mūsu pulkā bija pieņemts, ka karavīrs atbrīvo sev ceļu ar drāšu griežamām šķērēm un cirvi vai lāpstu. Dienā pirms uzbrukuma pēc pulksteņa tika pārbaudīts Cenes muižā drāšu žogu pārvarēšanas ilgums. Divu minūšu laikā tika izgriezti četri drāšu žogi. Mēs visi bijām pārliecināti, ka šie žogi un citi šķēršļi mūs neaizturēs un ienaidnieka pozīcijas ieņemsim.

Divas dienas pirms kaujām, 21. decembrī, brigādes štāba mītnē – mežsarga būdiņā «Lāči» – notika «kara padome» jeb brigādes komandiera apspriede ar pulku komandieriem. Sēde sākās pulksten 9 ar dienas gaismu, bet tomēr pie svecēm. Daži sēdēja, citi stāvēja, jo nebija, kur nosēsties. Sēde ilga līdz pēcpusdienai. Gandrīz nebija nekādu debašu, maz runāja, bet daudz domājām, jo apzinājāmies, ka izteiktā doma var iespaidot lēmumu, par kura lietderību būs jāatbild katram ar savu padoto asinīm, tāpēc runāja tikai tad, kad bija pilnīga pārliecība. Galvenais apspriedes temats – dzeloņstiepļu joslu pārvarēšanas veidi un iespējamības, tikai pēc tam lomu sadalīšanas un tehniski jautājumi.»

Stāšanās uzbrukumam
Vēl no ģenerāļa Kārļa Goppera atmiņām: «Meža mala purvā, ziemas nakts, dziļš sniegs, sals. Pulkam pirms pārgājiena dotas 30 mi-nūtes atpūtas, pēc tam jāiet tiešā uzbrukumā pēc izstrādātā plāna. Strēlnieki nosēdušies sniegā, pilnīgs klusums. Liekas, ka visi iemi-guši, bet neviens neguļ, jo tas ir svinīgs brīdis pirms kaujas. Strēlnieki ir sastinguši domās. Ne jau pie sagaidāmām kaujām un briesmām saistītas viņu domas, tās ir tikai acumirklīgas. Viņi kavējas tālā pagātnē, bērnībā, pie savējiem, pie dažādiem notikumiem. Pēc pusstundas atskan pusbalsī dota komanda «Stāties!». Sastingušie ķermeņi atdzīvojas, un parādās jau rindas. Strēlnieku sejās lasāma nopietnība un dziļa apņemšanās. Viss notiek bez nevienas skaņas, tikai sniegs brakšķ. Dzeloņstiepļu griezēji ar kaujas grupām baltos halātos norindojušies ķēdē, pulkam priekšā 200 soļu. Pulks – ķēde aiz ķēdes, tā sauktā viļņu kārtība. Tad klusa komanda «Uz priekšu!». Dodoties uz priekšu, parādās kaut kas tumšs – bieza krūmu josla. Pēkšņi no krūmāju malas atskan šāvieni – viens, divi, vairāk un vairāk. Tie pulku neaiztur ne uz mirkli, pulks tuvojas krūmājam, un šāvieni apklust. Tad saprotam, ka tie bijuši ienaidnieka izlūki, bet nu arī saprotam, ka nekādu pārsteigumu nebūs, aizbēguši paziņot par uzbrukumu, tagad jārīkojas ātri un ar pārspēku.

Pulks ieiet krūmājā, bet tas tik biezs, ka tam neredz gala! Jo dziļāk iet, jo tas biezāks. Beidzot ieraugām klajumu. Strēlnieki apbiruši ar sniegu, izlien uz klajuma, bet visi samaisījušies, nav vairs ne rindu, ne rotu, un pēkšņi atskan šāvieni – atklāta ienaidnieka uguns. Strēlnieki nogulstas sniegā. Lodes svelp pār galvām, tās nāk no lielā vaļņa, kas rēgojas purva vidū soļus 300 – 400. Bet kur ir drāšu griezēji? To pulkam priekšā nav. Redzams, tie krūmājā novirzījušies citā virzienā nekā pulks.

Iestājas grūts brīdis. Sakārtot rotas zem tuvas uguns nav iespējams. Atrast drāšu griezējus, novest tos pulkam priekšā? Tāds manevrs vēl mazāk iespējams. Doties uz priekšu? Bet tur dzeloņstiepļu joslas, kurās ceļi nav izgriezti. Kā zibens iešaujas atmiņā, ka priekšējām rotām arī tika izdotas stiepļu griežamās šķēres. Nonākt līdz drāšu joslām, atklāt uguni – gan jau stieples sagriezīs, jo pretiniekam spēka, redzams, nav tik daudz un galvenais – vēl nešauj viņu ložmetēji.

Pēc kopējas komandas «Uz priekšu, uz drātīm!» visi kā viens ceļas un dodas uz priekšu. Ienaidnieka uguns top stiprāka, kritušie, ievainotie, bez šaubām, ir, bet viņi cieš klusu. Pa balto sniega segu mēnesnīcā lielais pūlis draudoši tuvojas drātīm. Un dīvaini – ienaidnieka uguns it kā kļūst klusāka. Jau strēlnieki piegājuši dzeloņu joslām, jau dzirdami viņu šāvieni, bet ienaidnieka ložu svilpienus virs mūsu galvām vairs nedzird. Paiet vēl desmit minūtes, un klusā naktī piepeši atskan gavilējošs «Urrā!». Valnis strēlnieku rokās, ieņemtas arī tuvējās blindāžas un tur atstātie vācu ložmetēji – viņi nebija paspējuši no tiem atklāt uguni.»

Spējīgu karotāju slava un zaudējumi
Pēc 23. – 25. decembra sekmīgajām kaujām daļa I un II latviešu strēlnieku brigādes pulku 26. decembra naktī bija jau izvesti no kaujas nelielā atpūtā, lai atgūtu spēkus un sekmīgi turpinātu atsist vāciešu pozīcijas un uzturēt pārspēku. Viņu vietā stājās Sibīrijas strēlnieku divīzijas pulki.

Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem ne tikai spējīgu karotāju slavu, bet arī milzīgus zaudējumus. Pēc ģenerāļa Andreja Auzāna uzskaitījuma I un II latviešu strēlnieku brigādē Ziemassvētku kaujās piedalījās 12 157 strēlnieki. Ziemassvētku kauju laikā krituši, ievainoti vai pazuduši 123 virsnieki un 4950 kareivji. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks zaudēja 13 virsniekus (četri krituši, astoņi ievainoti un viens pazudis) un 424 kareivjus (56 krituši, 255 ievainoti un 113 pazuduši). Milzīgie zaudējumi radīja strēlniekos bezcerību, noskaņojot tos pret armijas pavēlniecību. Smagās kaujas plaši atbalsojās 12. armijas aizmugurē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ziemassvētku kaujām aprit 100 gadu

Kategorijas