Ticības un mūzikas gaišumā

2016. gada 23. decembris 00:00

885

Luterāņu baznīca ir Iecavas simbols, ko pirmo ierauga braucēji no vairākām pusēm. Kaut joprojām neatjaunota, pēdējos gados tā ir novada garīguma centrs ar vērtīgiem koncertiem un kultūras sarīkojumiem.

Mācītāja Rolanda Radziņa un ērģelnieces Zaigas Lazdiņas-Radziņas radošums iedvesmo vietējos un viesus. Ikvienu dievnamā sagaida patiesā sirsnībā. Pat neilga saruna ar mācītāju var nest atklāsmi, un ērģelnieces sniegums ar mūziku stiprina dvēseles. Draudze šogad ieteica garīgo kalpotāju pāri novada Gada cilvēka titulam, un viņu ieguldījums uzteikts arī no laicīgās varas puses.

Kā uztvērāt Iecavas novada Gada cilvēka titula piešķiršanu?
Rolands Radziņš: – Tas nāca ļoti negaidīti. Sākumā bija pat grūti aptvert un pieņemt. Liels paldies visiem draudzes cilvēkiem, kuri mūs ar dzīvesbiedri izvirzīja, un novada deputātiem, kuri mūs atbalstīja! Goda nosaukums «Iecavas Gada cilvēks» nozīmē ļoti lielu uzticēšanos un atbalstu. Ne tikai par to, kas ir kopīgi paveikts un piedzīvots, bet arī par cerībām un gaidām.

Zaiga Lazdiņa-Radziņa: – Ārkārtīgs pārsteigums – ne mirkli nebiju iedomājusies par tādu godu. Tas ir ļoti liels stimuls turpmākajai darbībai. Šķiet, ka tituls piešķirts avansā, jo ir vēl tik daudz ideju, ko piepildīt. Prieks, ka atzinība caur mums tikusi tam, ko dara Iecavas luterāņu draudze.

Kur ir jūsu saknes? Kā pievērsāties garīgajai kalpošanai?
Rolands: – Manas saknes ir gan Iecavas, gan Bauskas novadā. Mans vectēvs kristīts un laulāts Iecavas dievnamā, tēvs šeit kristīts. Manu vecvecāku ģimenēs ticība Dievam vienmēr ir bijusi dzīva, dabiska un pašsaprotama vērtība. Esmu mācījies Bērzu pamatskolā, kas diemžēl vairs nepastāv, vēlāk Bauskas 1. vidusskolā. Tur sākās mans garīgais ceļš un meklējumi. Tas bija ļoti skaists laiks. Tāpēc saku lielu paldies visiem to dienu draugiem, īpaši Lindai, kura palīdzēja nokļūt līdz kristībām un iesvētībām Bauskas dievnamā pie Žibeiktēva. Iešana uz Kristus ticību parasti nav vientuļnieku ceļš, jo tajā mēs sastopam un iepazīstam ļoti daudz brīnišķīgu un garīgi bagātu cilvēku. Draudzība un cilvēciskās attiecības aicināja iet šo ceļu. Nezinu, vai tā ir dāvana, bet bieži redzu Dieva klātbūtni pie cilvēkiem, kur viņi paši varbūt to neredz.

Zaiga: – Dzimu un augu Kurzemes mazpilsētā Durbē. Mācījos Liepājas mūzikas vidusskolā, vēlāk Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā. Savas saknes jūtu Rucavā, no kurienes cēlušies mani vecāki un viņu senči.

Cik ilgi kalpojat Iecavas draudzē? Kas jums kalpošanā ir svarīgākais?
Rolands: – Iecavas evaņģēliski luteriskajā draudzē sāku pastāvīgi kalpot 2008. gadā. Kopš 2001. gada biju te reizumis kalpojis kopā ar prāvestu Aivaru Siliņu un viņa dzīvesbiedri Diānu. Tāpēc ar draudzes cilvēkiem esam pazīstami vairāk nekā 16 gadus, izveidojusies cieša sadarbība un uzticēšanās. Iecavas draudze nav tikai dievkalpojumu apmeklētāji, bez kuriem aktīva dzīve baznīcā nebūtu iedomājama, bet arī cilvēki, ar kuriem ceļi saskaras citos dzīves notikumos – kristības, laulības, izvadīšana pēdējā gaitā. Baznīca iemāca redzēt dzīves gājumu visā tā kopumā – no piedzimšanas līdz aiziešanai mūžībā.

Dzīves ceļš, tāpat kā garīgais ceļš, ir ļoti atkarīgs no cilvēkiem, ar kuriem esi saticies, bijis kopā, vai arī neesi tādus sastapis. Tas, ko cilvēks cilvēkam var dot, nav ne ar ko aizstājams. Cilvēks cilvēku var gremdēt, bet var arī celt. Ne velti viens no galvenajiem vēstījumiem ne tikai baznīcā, bet arī mūsu kultūrā ir par Kristu kā paraugu, kā mērķi, kā ilgām pēc patiesi cilvēciskā. Patības meklējumi mūs aizved pie esības pamatiem, kodola, pie Kristus. Tāpēc tas ir ceļš visa mūža garumā. Ticības, cerības un mīlestības ceļš, un šai ceļā esam mēs visi.

Zaiga: – Iecavas luterāņu draudzē kā ērģelniece sāku kalpot 2008. gadā. Tikko biju absolvējusi Lutera akadēmiju baznīcas mūzikas dzīves organizatores un ērģelnieces specialitātē. Kalpošana baznīcā īpaši neatšķiras no cita darba, ko daru, vadot skolas stundas, korus vai ansambļus, konsultējot studentus, gatavojot soloprogrammas, mājās kopjot dārzu vai strādājot rokdarbus. Cenšos ar prieku izbaudīt darba procesu un kā virsvērtību uztveru, ja kādam tas ir noderīgs, iepriecinošs un palīdzošs.

Kalpošanas misiju pastiprina iespēja darboties kopā ar savu tuvāko cilvēku. Mūzikai luterāņu baznīcā ir ļoti liela nozīme. Liturģiskā kārtība atvēl plašu vietu mūzikai, bagātinot dievkalpojuma norisi. Man svarīgākais, lai šī mūzika draudzes cilvēkus uzrunātu, neatstātu vienaldzīgus.

Vai atbalstāt ekumenismu? Vai dažādas baznīcas var kopīgi kalpot Dievam un cilvēkiem?
Rolands: – Īpaši Latvijā redzam, ka konfesiju tuvināšanās, sadarbība, cilvēcisks kontakts ir ļoti ciešs un lielu soli priekšā, salīdzinot ar daudzām citām vietām pasaulē. Latvija ir unikāla – izteikti ekumeniski atvērta un draudzīga. Kā atzīst mūsu lielo baznīcu vadītāji, Latvijā ekumeniskā kustība, ko virza lielākoties luteriskā baznīca, ir sasniegusi griestus. Pasaules lielie ekumeniskie procesi ir ļoti sarežģīti, bieži vien politizēti. Ne visu var izlemt mūsu baznīcu virsgani. Kritiski paraugoties, diezin vai nonākšana vienas globālas konfesijas paspārnē, kas izlemtu visu mūsu vietā, kā un ko ēst, kā ģērbties, kā bērnus radīt utt., ir tas, ko mēs tik ļoti vēlamies. Un vai tas atbilstu Kristus vārdiem, lai visi ir viens? Izpratne par garīgo brīvību, cilvēka cieņu un vērtību konfesijās var pat ļoti atšķirties.

Kā vērtējat sieviešu neordinēšanu par luterāņu mācītājām Latvijā?
Rolands: – Tā ir mūsdienu realitāte. Šo Sinodes lēmumu atbalsta vairākums luterāņu draudžu vadītāju. Tiesa, tas tiek ļoti plaši un dažādi interpretēts gan starp draudžu cilvēkiem un tiem, kuri simpatizē baznīcai, gan no tiem, kuri vienkārši ar lielu interesi noraugās notiekošajā. Tā ir kā bumba ar laika degli. Žēl noraudzīties, ka tas šķeļ cilvēkus, īpaši Latvijas un ārpus Latvijas luteriskajās baznīcās. Man ir pazīstamas daudzas talantīgas un svētītas mācītājas, evaņģēlistes, teoloģes, draudžu priekšnieces. Kopā līdz šim taču ir kalpots, strādāts un darīts daudz laba, tāpēc negribētos, ka šīs attiecības tiktu tā vienkārši sarautas, aizmirstas un nodotas vēsturei kā nebijušas. Bieži vien pareizākais lēmums ir vairāk uzticēties tuvākajiem un necensties ar visu sev doto varu lemt viņu vārdā un vietā. Dzīve rāda, ka tam ir vairāk svētības.

Kas jums kalpošanas laikā sagādājis vislielāko vilšanos un gandarījumu?
Zaiga: – Gandarījumu sniedz katrs dievkalpojums. Lai cik lielas būtu šaubas par kaut ko pirms tā, viss vienmēr beidzas labi. Gandarījums ir par goda titula piešķiršanu, par lielajiem projektiem, kas šo gadu gaitā īstenoti. Prieks ir par attiecībām ar draudzes cilvēkiem. Tas rada vēlmi Iecavu saukt par savām mājām. Vilšanās ir tad, ja kāds cits nedara to, ko no viņa gaidi, taču tad vien jāmaina savas gaidas, un vilšanās nebūs.

Kādu redzat Iecavas luterāņu draudzi un baznīcu pēc 20 gadiem?
Rolands: – Atbilde ir katra paša domās, sirdīs un rokās. Piekrītu idejai – kāda ir šodiena, tāda būs rītdiena. Mēs katrs jau darām to labāko, ko varam. Tāpēc nākotnes cerības un sapņi ir tagadnes atbildība, jo ticēt, cerēt un mīlēt pa īstam iespējams vienīgi tagad. Ārpus tā ir daudz ilūziju un pašapmāna. Ja tev gribas dziedāt – dziedi tagad! Ja gribas ko labu izdarīt – dari to tagad! Ko mīlam, tam vienmēr atliek laika.

Zaiga: – Baznīcas ēkai jābūt atjaunotai pilnībā ar palīgtelpām mācītājam, diakonijai un svētdienas skolai, ar lielām ērģelēm, skanīgu kori un ērtu apkuri. Lai to sasniegtu, draudzei jāaug skaitliski un jāsaņem visas sabiedrības atbalsts. Ir tāds teiciens: «No manas mutes – Dieva ausī!» Lai mums izdodas!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ticības un mūzikas gaišumā

Kategorijas