Literārā lappuse

2016. gada 23. decembris 00:00

Decembra debesīs pēkšņi pamirkšķina kāda krītoša zvaigzne, bet krūtīs nosmeldz, ak, nepaguvu taču ne iedomāties savu viskarstāko vēlēšanos... Mūsu sirdsdomu zvaigznājos to tik daudz – gan slēptu, gan pārdrošu –, un Ziemassvētku gaidās, par spīti tumsai, mums dots lolot visgaišākās domas, sapņus un cerības. Taču viscilvēcīgākā ir vēlēšanās kļūt labākiem, saprast un būt saprastiem.

Daudziem šie Ziemassvētki būs pirmie bez kāda tuva un mīļa cilvēka, kura vietu pie svētku galda nevarēs aizpildīt neviens... Varbūt viņi mums māj ar krītošas zvaigznes gaismu?

Mēs esam daļa no lielā zvaigznāja ap mums... Katrs ar savu mirdzumu, spožāku vai ne tik spožu. Ziemassvētkos tas uzplaiksnī ar īpašu siltumu un mīļumu. Vai spēsim tādi palikt arī tumsas un rūpju dienās? Cik ļoti stipriem mums jābūt, lai nosargātu trauslo sveces liesmu – Mīlestību uz savu tuvāko. Lūgsim – tas dos spēku. Ticēsim, un tas mums dos cerību.

GINA VIEGLIŅA VALLIETE

Lūgšana Ziemassvētkos
Kungs, es šonakt Tevi lūdzu –
Ļauj, lai Gaisma sirdīs dzimst!
Ejot Tavus tālos ceļus,
Mīlestība nenorimst.
Ļauj, lai Tavā acu Gaismā
Var ikkatrs mieru gūt,
Tavu klātbūtni un elpu
Dvēsele ik mirkli jūt.
Kungs, es šonakt Tevi lūdzu:
Ļauj, lai košāk sveces mirdz,
Sadeg ugunīgās liesmās
Mana nemierīgā sirds.

***
Nakts klusums lēnām kailos bērzos vijas,
Un balta ziemas sega zemi sedz,
Un virpuļojot pārslas dejā mijas,
Dievs tumsā spožas zvaigžņu sveces dedz.

Jau Ziemassvētku rosmi visur dzirdu,
Kas bijis drūms, tam laime lūpās zied,
Es mīļu smaidu sveicienam tev sūtu,
Sirds sudrabotas egles zarā dzied.

Es novēlu tev veselību, prieku
Un mīlestībā jaunu mieru gūt,
Un debesis ar pilnu zvaigžņu sieku,
Lai laimīga tu atkal vari būt.

Nakts klusums lēnām kailos bērzos vijas,
Un virpuļojot pārslas zemi sedz,
Ar īstenību sapņi kopā mijas,
Dievs tumsā spožas zvaigžņu sveces dedz.

Gads aiz gada
Gads aiz gada
Kā skudras tek,
Skatos un brīnos –
Jau sveces deg.
Ziemassvētkos
Mirdz acīs prieks,
Laukus apklājis
Visbaltākais sniegs.
Drīzi, ai, drīzi
Pats Kristus būs te,
Smaržos un smaidīs
Maza eglīte.
Ziemā
Tu par mani dažkārt brīnies,
Tā tas ir,
Es kā skaida upē peldu,
Laiks mūs šķir.
Balta taka, baltas domas
Takā minu,
Katrā solī grūti vārdi,
To es zinu.
Manos matos sudrabs zogas,
Ziema klāt,
Visus ceļus, visas takas
Gribu izstaigāt.
Sirds pēc saules augšup tiecas,
Pārslas krīt,
Ko tu brīnies, manu mīļo
Eņģelīt?
Vēji logā pārslas sagriež,
Kas būs rīt?
Dievs, vai vari tikai nedaudz
Pagaidīt?
Lidošu, kur bezgalība,
Zvaigznes krīt,
Ko tu brīnies, vai vēl vari
Mani sasildīt?

Mans prieks
Mans prieks ir zila debess,
Tāds kluss un vienkāršs prieks,
Ja padomāju vairāk,
Tas tiešām nav vairs nieks.

Tā debess reizēm zila,
Bet reizēm tumša tā,
Par laiku, kas reiz bija,
Tu mani neizvaicā.

Kad zila, saule smejas,
Kad tumša, lietus līst,
Es dažkārt skatos, brīnos,
Kur mākonis tā klīst?

Bet ziemā, kad ir salti,
Kad lausks kokos cērt,
Man gribas egli stādīt,
Ar zariem tumsu šķelt.

Un kamēr prieks vēl klejo,
Pa kupenām tas iet,
Mans prieks pa sniegu dejo
Un ziemai dziesmu dzied.

DAGNIJA GASŪNA

***
Caur sveces liesmu
manī šonakt ieplūst laiks
ar sargeņģeļa dziesmu.
No baltas mūžības
pār apsnigušu slieksni
ir nācis brīnumlaiks,
lai iemācītu piedot

***
Nakts ar alkaini baltām rokām
steidzīgi glāsta debesu logus.
Klusums sēž kaktā
un uztraukti murmina
nesaprotamus vārdus.
Snieg.

***
Nāc paslēpies manā sapnī
no baltā puteņa sniegiem,
līdz pirmajam vizbulim,
dienvidu vējiem liegiem,
kas modinās zemi.
Nāc paslēpies manā sapnī, –
es būšu ar tevi.

SANDRA CĪRULE

***
Saule ir grūtniece.
No savas misijas apziņas
Reibdama,
Pasaules placī iznāk.
Ar mīlestību aplaimotā.
Gaidību laiks
Visa labā un skaistā
Tik ārkārtīgi piesātināts,
Ka liekas nereāls.
Es biju tur klāt –
Es redzēju piedzimstam gaismu
Un cerības jaunas
Uz sauli apaugļotu...

***
Kad visa gaisma
ir tikai tik daudz,
cik eglītē sveču,
Kad visa saule
ir tikai tik daudz,
cik izstaro sirds,
Kad viss labais
no vienām rokām otrās
spēj kā sudraba straume tecēt,
Zem mānīgi cietās
un saltās pasaules sejas –
klau! – jauna dzīvība irdz.

***
Viena balta sniegapārsla
nespēj zemi segt.
Viena silta sveces gaisma
nespēj sauli degt.
Viena balta sniegapārsla
spēj ar mieru pildīt.
Viena silta sveces gaisma
nepagurstot sildīs.
Atspīd uguns sniegā baltā
ēnu dejā skaistā –
skumjais, jautrais,
baltais, melnais,
sirds ar sirdi saistās.

MĀRĪTE ČORNAJA

Vēlējums
Lai mājās zaļo egle,
Ne kara šausmas un pekle.
Lai ir prieki,
Lai skan dziesmas,
Nav visapkārt
Bumbu liesmas,
Lai nevaid sievietes,
Bērnam uz vaiga
Nožūst asara.
Un bērnība viņam
Kā saulaina vasara.
Lai miers
Uz zemes valda,
Ne naids un spīts
Visu skalda.
Atver durvis,
Atver sirdi.
Ir svētvakars
Vai dzirdi?...

ANITA VELMUNSKA

***
Kamēr sniegam vēl debesu smarža
Un pārslu dūnas vēl eņģeļus aijā,
Ir skuju zaļums eglēs vēl dzīvs,
Un zvaigžņu virtenes mākoņos maldās.
Es zinu, ka varēšu, zinu, ka spēšu
Iekrāsot mirkli šo dzirkstoši baltu,
Izčukstēt svēto Ziemsvētku lūgsnu,
Izdziedāt brīdi kā Betlēmes dziesmu,
Lai prieks skan pāri pasaulei tīrai...

***
No debesīm, no debesīm...
Krīt mirdzošs sniegs uz mājām
Un mirklis pārslai skropstās trīs
Un es Jums lieku dvēseli pie kājām
Šai mirklī nevar, nedrīkst savādāk.
No debesīm, no debesīm...
Nāk četras sveces mājās.
Tās nesīs gaišumu un mieru sirdīs lies,
Tās iedegs cerības, tās piedot lūgs
Un, lēni izdegot, tās svētīs mūs.
No debesīm, no debesīm...
Krīt sniegs uz visām bēdām, sāpēm
Un redzēt, sajust, mīlēt ļauj
Šo pasauli caur tālu sniega staru
No debesīm, no debesīm
Nāk lielais mīlestības laiks...
Pasta dzejolis
Atsūti man sniegu pa pastu,
Manu adresi tu zini,
Sniegpārslas virknē saver,
Arī sveces iededzini,
Sakar egles zaros niekus,
Neaizmirsti jokus, priekus
Un zem egles zariem saliec
Spoži iesaiņotas ilgas,
Saldas sapņu piparkūkas,
Spožām bārkstīm apkaisītas,
Bet kā brīnumu es gaidu
Vismaz sniegavīra smaidu.
Atsūti man...
Ļoti gaidu!

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Sveces
Kā zeltītas tulpes vāzēs
Augstos svečturos sveces zied.
Nav saules, nav gaismas, bet zied.
Savas ilgas pēc dzīvības gaismas
Ziemsvētkos cilvēki svin.

Kā saules asaras plaukstās
Egļu svečturos sveces zied.
Nav siltas saules, bet zied.
Cauri ziemai un tumsai ilgai
Ar savu sauli cilvēki spītīgi iet.

Un audzējiet sveču ziedus,
Kaut vai egļu asajos zaros,
Lai mūžīgi zaļais koks
Dzīves cerību spēj mums dot,
Jo caur nāves ieleju nākas iet.

Kad eņģeļi dzied
Kad Ziemsvētki tuvu
Un sniegotos klajumos
Vēja vijole skan,
Tad sarmotu koku vēdās,
Šķiet, dzirdu eņģeļus dziedam.

Dzied cilvēki eņģeļiem līdz
Par skumju, bet patiesu stāstu,
Kur cilvēku posts ir bijis tik liels,
Kad glābt var vien tikai brīnums.
Es zinu arī, ka eņģeļi dzied
Pat tad, kad cilvēki klusē.

Pie šūpuļa, Jēzu, kad stāvam mēs,
Kad debess un zeme klusē,
Bet kaut kur tālu dzied eņģeļi
Par dvēselēm dziedētām, glābtām.
Bet varbūt eņģeļi arī raud
Par manām un tavām sāpēm.

Nosalusi
Bez mīlestības pasaule tik nosalusi
Kā bārenis, kam mātes glāsta trūkst.
Un ļaujiet šajos svētkos tai kaut nedaudz
Pie uguns nosalušās rokas sasildīt,
Tai sirdi sasildīt pie liesmiņas ikvienas,
Kas egles zaros dzimst!

Bez mīlestības pasaule tik nosalusi
Kā bērns tur Betlēmē,
Kurš lopu silē dus.
Ar savu siltumu to apsedziet!
Ar mīļiem vārdiem noglāstiet,
Ko cilvēks cilvēkam spēj dot!

AINA MEDNE

***
Nu nekas. Tas nekas
Grīdas dēlis drīz asnus dzīs.
Sarkans pīlādzis
Pelnu pelēkām kājām
Iekāps tumšajās
Decembra debesīs.
Spilgtais mirklis ir īss.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas