Ar lāpstu zem dibena pa bobsleja trasi

2016. gada 23. decembris 00:00

628

Ko darīt ziemas sezonā, ja sniega vai sala trūkuma dēļ nevar nedz slēpot, nedz šļūkt no kalniņa vai spēlēt hokeju? Tad jādodas uz Siguldu ar sniega lāpstu traukties lejup pa bobsleja trasi!

Tieši tik traku, adrenalīna pilnu aktivitāti piedāvā siguldieši. Arī man bija iespēja uz savas ādas izjust, kā tas ir, – sēsties uz parastas metāla sniega lāpstas un ar 50 kilometru ātrumu stundā traukties lejup pa Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi.

Iesāk darbinieki
Kad, kam un kā ir radusies šī trakā ideja sēsties uz metāla sniega lāpstas un brāzties lejup pa trasi? Sacensības šajā sporta veidā, dēvētas arī par «showelrace», Siguldas bobsleja trasē pirms četriem gadiem sāka organizēt Gints Dzērve un Rainers Helds. Puiši neslēpj – nelegāli paši pirmie, kas traukušies ar lāpstām pa trasi, bijuši Siguldas trases darbinieki, kuri, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu no vienas trases daļas līdz otrai, kā pārvietošanās veidu izmantojuši lāpstas.

Līdz šim četru gadu laikā ar lāpstu šādi braukuši ap 500 cilvēku – sievietes un vīrieši, jauni un veci. Ierobežojumu nav ne apģērba, ne aizsargu izmantošanai. Vienīgais noteikums – pirms starta lāpstu nedrīkst sildīt. Par labākajām lāpstām atzītas «Fiskara» ražotās. Pārējās netur un lūst divtik ātri. Gadā sacensību un treniņu laikā aiziet ap 50 lāpstu. Iesācēji pat ar centīgu bremzēšanu spēs attīstīt ātrumu vismaz 30 kilometru stundā. Vidējais sacensību ātrums ir 60 – 70 km/h, bet rekords divniekos pat 85 km/h. Ātrākie «šļūkātāji» trasi pieveic 40 – 42 sekundēs. Iesācējiem atzīstams rezultāts ir līdz 55 sekundēm.

Ierobežojumu nav
Nav īpašu noteikumu, kā sēdēt uz lāpstas. Lai sasniegtu lielāku ātrumu, jācenšas iegulties pēc iespējas zemāk, bet tad braucamo būs grūtāk vadīt. Standarta sēdus poza ir 45 grādu leņķī. Stūrēt var dažādi. Iesācēji izmanto rokas, pieredzes bagātākie braucēji elkoņus, bet paši «jaudīgākie» stūrē ar dibenu. Jo mazāks ķermeņa kontakts ar ledu, jo lielāku ātrumu varēs attīstīt. Apmēram šādas instruktāžas pirms sacensībām nodod Gints un Rainers.

Pirms pats sēdos uz lāpstas, pavēroju citus braucējus. Vairākums dalībnieku ģērbušies pieguļošos tērpos, lai mazinātu vēja pretestību. Daudzi braucēji ar līmlenti notinuši zeķu un bikšu salaiduma vietas, lai vējam nav, kur ieķerties, un ātrums nemazinātos. Slinkākie izlīdzas ar zeķu salikšanu biksēs. Pirms braukšanas Raineram rādu savus cimdus – parastos pirkstaiņus. Viņš uzreiz secina, ka neizturēs, un iedod man biezus, kārtīgus strādnieka cimdus. Sākumā brīnījos – kas te ko neizturēt, bet stūrējot berze pret ledu ir tiešām iespaidīga. Ceļasargi tikpat kā netiek izmantoti, vairums dalībnieku apbruņojušies ar elkoņsargiem. Protams, ķivere ir obligāta, un šo aizsarglīdzekli nodrošina sacensību rīkotāji. Pārītim trako dibeni nolīmēti ar līmlenti, lai lāpstai labāka saķere ar ķermeni un braucamais nekur neaizmūk.

Bezkontrolē
Īsi pirms starta biju mierīgs, bet, tiklīdz mikrofonā izdzirdēju savu vārdu, ka man jādodas uz starta, ķermeni pārņēma liels satraukums un, ko tur slēpt, bailes no nezināmā. Kad luksoforā iedegās zaļā gaisma un pulkstenis sāka atskaitīt 30 sekunžu laika limitu, kurā jāsāk brauciens, es aptvēru lietas nopietnību. Adrenalīns mani pārņēma, un es ļāvos. Trīs reizes netrakojot iešūpojos, atlaidu rokas un sāku savu nezināmo ceļojumu pa trasi.

Starta taisni nobraucu samērā precīzi, neko daudz neatsizdamies pret apmalēm. Pieņemoties ātrumam, sapratu, ka neko daudz es nekontrolēju. Ātrums pieauga, un automātiski es aizvien spēcīgāk centos bremzēt. Viss notika tik ātri un nekontrolēti, ka beigu beigās gluži vienkārši ļāvos braucienam. Jāatzīstas – es nesapratu, kur ir trases vidus, kur beigas. Mazinoties ātrumam, it kā atskārtu, ka esmu finišējis, bet joprojām izmisīgi ar rokām centos «airēties» uz priekšu. Izrādās, «noairējos» liekus 100 metrus, jo laiku fiksē pēdējā taisnē, bet, neredzot trases galu, es turpināju kustību. Par mani draudzīgi smējās arī citi sacensību dalībnieki, taču uzreiz, mani mierinot, sacīja, ka ne es pirmais tāds. Tiesa, braucot trases pēdējos metrus, vismaz nedaudz sapratu, kā notiek stūrēšana.

Pārcenšanās un kritiens
Tuvojoties otrajam braucienam, pārdomāju pirmo mēģinājumu. Izvērtējot kļūdas un milzīgi daudz tehnisko brāķu, jutos gatavs.

Jau startā iešūpojos ar divtik lielu spēku, «noķēru» līdzsvaru un jau atkal nesos pa trasi. Ļoti ātri, jau taisnē un pēc pirmajām divām virāžām, pārvērtējot savas primitīvās stūrēšanas prasmes, es nokritu. Pārcentos. Adrenalīna pārņemts, iegūlos zemāk lāpstā, lai trauktos vēl ātrāk, tomēr manas iesācēja prasmes pievīla. Ar 56 km/h lielu ātrumu es atjēdzos, brāžoties ar muguru pret trasi. Veikli pieķēros pie lāpstas ar abām rokām un atmetu sevi atpakaļ ar seju braukšanas virzienā, tomēr jau nākamā virāža mani atkal nolika uz ledus. Vēl turpinoties kustībai, uzrausos uz lāpstas, atspēros ar trīcošām rokām pret ledu un turpināju ceļu lejup, pirms tam vairākkārt atsitoties pret apmalēm. Varbūt izklausīsies neticami, bet es nesasitos. Patiesībā kritiens uz ledus hokeja spēlē ir bijis sāpīgāks. Atsitieni pret apmalēm pārsvarā ir laideni, tiesa, elkoņsargi par sliktu nenāktu. Protams, visa brauciena garumā sarunājos ar sevi, lai raisītu pārliecību, ka braucienu izturēšu.

Kaut gan pieveicu tikai divus braucienus, es aptuveni sapratu, kā stūrēt un sēdēt. Lai arī izklausās nereāli, bet patiesībā slīdētājs visu spēj kontrolēt.

Jāuzteic arī organizatori. Ekrānos redzams visu dalībnieku ātrums un finiša laiks, pozīciju sadale. Mikrofonā uz startu tiek aicināti braucēji, tiek ziņots, kam jāgatavojas. Gaisotne ir nepiespiesta, neviens neatsaka aprunāties, un «spicākie» braucēji neskopojas ar padomiem. Pēc tam nosalušos vēderus sasildīs garda zupa.

Ja jums patīk asas izjūtas, adrenalīns vai gluži vienkārši ir vēlme izmēģināt ko jaunu – traukšanās pa Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi, sēžot uz lāpstas, ir tieši jums domāta izklaide.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar lāpstu zem dibena pa bobsleja trasi

Kategorijas