Vājiem cilvēkiem laukos nav, ko darīt

2016. gada 16. decembris 00:00

Mājas vārds. «Vilciņi» laikazobu iztur godam.

Vecumnieku novada Stelpes pagasta Nīzeres «Vilciņos» saimnieko Velga un Jānis Strūbergi. Saimniece kopj lopiņus, audzina bērnus un gādā par gardu maltīti, savukārt Jānis ir atbildīgais par tehniku un citiem «smagsvara» darbiem.

Atrod savu vietiņu
Strūbergu ģimene «Vilciņos» dzīvo kopš 1990. gada. Tepat kaimiņos mīt arī Jāņa māsa un mamma. Māju Jānis un Velga nopirkuši no rīdziniekiem. «Dzīvojām tepat netālu – Stelpes pagastā. Kad pieteicās bērni, gribējās pašiem savu vietiņu, kur apmesties,» iemeslu iegādāties privātmāju atceras Velga. «Vilciņi» un blakus esošās saimniecības ēkas celtas 1926. gadā, par ko liecina koka plāksnē iegrebtie skaitļi.

Saimniecības būves cietušas no laikazoba, tomēr dzīvojamā koka māja vēl stāv ļoti stalti. Kaimiņos saimnieko sētu «Siliņi», «Zemītes» un «Ozoliņi» īpašnieki. «Mums visiem māju nosaukumi mīlīgi, pamazināmajos vārdiņos, ar mīkstinājumu,» smaidot nosaka saimniece. Pagalms «Vilciņos» ir gana plašs. Vecās ābeles nozāģētas, sastādītas jaunas. Te ir arī dīķītis, kurā dzīvo zivis un vēži. Strūbergi apsaimnieko aptuveni 30 hektāru zemes un mežus. Velga tuvākā nākotnē pie dīķa gribētu uzbūvēt pirtiņu.

Dod pajumti audžubērniem
Kamēr bērni bija mazi, māja likās gana plaša. Tomēr, atvasēm augot, šaurība ņēma virsroku. Velga un Jānis izaudzinājuši septiņus bērnus – piecas meitas un divus dēlus. Gandrīz visi jau devušies pieaugušo dzīvē, trīs atvases dzīvo ārzemēs.

Velga ir arī audžumamma, izmācījusies speciālos kursos. «Pašas bērni tikpat kā izauguši. Māja kļuva par lielu. Mazākais dēls vēl mācās pamatskolā, jaunākā meita Olainē, bet visi citi jau mājas pametuši. Kāpēc gan nedot pajumti kādam, kam tā vajadzīga? Ne tikai pajumti, bet arī mīļu vārdu, apskāvienu un mīlošu ģimeni. Pašas bērniem izaugot, pietrūka lielās rosības mājās. Biju pieradusi rūpēties par vairākiem vienlaikus un negribēju šo izjūtu un pienākumu pazaudēt,» nosaka Velga.

Bērni vecākus apciemo regulāri, tomēr svētkus svinēt ģimenei pilnā sastāvā sanākot reti.

Darbi rūda raksturu
Lai nokļūtu «Vilciņos», dažus simtus metru jābrauc pa ļoti sliktu smilšainu ceļu. Velga nesūdzas – ir bijis trakāk. Tagad, par laimi, vēl uzsalis. «Pēdējā laikā brauktuvi šķūrē un labo. Agrāk nekas tāds nenotika, un tad ceļš bija teju neizbraucams. Labi, ka ārpus mājām nekur daudz nav jādodas. Ēdamā mājās gana,» noteic saimniece, kura audzē trušus un tur slaucamās govis pašu vajadzībām. «Ir daudz māju olu, no govs pieniņa taisu krējumu un biezpienu. Gaļas arī mums netrūkst. Laukos var izdzīvot. Kaimiņi vasarā lasa ogas, vēlāk pārdod vai liek glabāšanai ziemai. Cilvēki laukos cīnās. Vājiem te nav, ko darīt,» pārliecinoši nosaka Velga.

Darot lauku darbus, bērni rūda raksturu un vairo atbildību. «Vecākajiem bērniem vajadzēja daudz strādāt, bet tas viņiem nācis tikai par labu. Jaunākie darbu mazāk darīja, tāpēc tagad tādi slinkāki,» jauno paaudzi vērtē nīzeriete.

«Vilciņi» ir bez ūdens. Vecajā akā ūdens neieplūst sēravotu dēļ, bet jaunu izrakt nav tik viegli. «Ūdeni vedam no kaimiņiem. Ar situāciju esam apraduši un ne par ko nebrīnāmies. Tā ir dzīvots ilgi, tomēr ceru, ka drīz tiksim paši pie savas akas un ūdens ieguves avota,» noteic Velga Strūberga.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vājiem cilvēkiem laukos nav, ko darīt

Kategorijas