Gleznotāja pavēl rokai iegūt brīvību

2016. gada 16. decembris 00:00

1109

Bauskas muzejā aplūkot savu gleznu personālizstādi «Ciemos Bauskā» pagājušajā nedēļā bija ieradusies māksliniece Biruta Delle. Jaunākos darbus viņa parasti eksponē Rīgas galerijā «Daugava», bet citās pilsētās – visai reti. Vismaz pēdējās desmitgadēs. Tāpēc prieks par jauno personālizstādi, kas būs atvērta līdz 2017. gada 22. janvārim, mākslinieces talanta cienītājiem ir divkāršs.

Iedrošina māksliniekus
Birutas Delles darbu izstādi Bauskas muzeja 2016. gada plānā iekļāva mākslas nodaļas vadītāja Ilga Balode. Viņai piemīt fantastiska intuīcija un spējas iedrošināt māksliniekus – mūsu laikabiedrus, kuri ir nepelnīti aizmirsti, vai izcilus, savdabīgus autorus, kuru darbi plašai auditorijai nav zināmi. Pērn negaidīts atklājums mums visiem bija Rīgas gleznotājs Georgs Zerņickis, kuru pazina Ilgas kolēģe Tamāra Čudnovska.

Šogad mākslas nodaļas vadītāja bija pārliecināta, ka Bauskā izdosies iekārtot Birutas Delles izstādi, lai gan ar autori viņa nebija personiski pazīstama. Un Biruta – klusināts, savā pasaulē vērsts cilvēks – atsaucās. Uz izstādi bija atbraukusi arī viņas draudzene, mūzikas terapeite Vineta Lagzdiņa un rakstniece Kristīne Ulberga ar savu trīs mēnešus veco meitiņu Austru Sofiju.

Neformālas izstādes
Pirmo reizi Birutas Delles gleznas ieraudzīju 70. gadu beigās Rīgā, ja nemaldos, Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta mazajā mākslas telpā. Padomju laikā zinātnisko institūtu, Rīgas Patentu bibliotēkas un citu iestāžu nelielās zāles bija kā oāzes jauniem, netradicionāli domājošiem māksliniekiem, kuru radošā amplitūda un domāšana neatbilda laikmeta ideoloģiskajām nostādnēm. Tāda bija arī Biruta Delle – lielo dziļumu meklētāja glezniecībā un savā apziņā.

Tolaik Rīgas muzejos un lielākajās izstāžu zālēs jauno mākslinieku darbus eksponēja ļoti reti. Pirmā Birutas personālizstāde tika sarīkota 1967. gadā Kuldīgā, bet 70. gados jau regulāri viņas izstādes notika Rīgā.

Vienmēr uzticīga dabai
Izstādē Bauskas muzejā var aplūkot beidzamajos divos gados gleznotās kompozīcijas – galvenokārt dabas studijas. Tā ir virtuoza, tonāli piesātināta glezniecība. Kopš agras jaunības māksliniece ir palikusi uzticīga dabai tāpat kā viņas pirmais skolotājs Ansis Stunda. Septiņus gadus Biruta bija viņa mācekle. Pēc tam iestājās Mākslas akadēmijā, kur studēja tikai dažus semestrus.

«Man nav ne darbnīcas, ne lauku mājas. Gleznoju dabas stūrīšus, kas vēl atrodami Pārdaugavā. Ainava «Annas dārzs» gan tapa laukos. Mana paziņa Anna Cinkure dzīvo lielā lauku īpašumā, ko ieskauj ķiršu dārzi. Ciemojoties pie Annas, es ļoti daudz gleznoju. Šajā izstādē ir arī klusās dabas. Tās pašai nepatīk, jo šķiet pārāk grafiskas. Man ir nepieciešams izpausties krāsās, bagātīgā kolorītā. Atšķirībā no valdošā uzskata, ka gleznas vajag aplūkot no attāluma, es domāju, ka tās jāaplūko tuvumā un, ja vien iespējams, dienas gaismā,» ir pārliecināta māksliniece.

Tūdaļ viņa pierāda savas teorijas dzīvotspēju, gleznu «Taka» pagriežot tā, lai no loga plūstu gaisma. Toņi, ko mākslīgais apgaismojums notušēja, tagad iemirdzas, kļūst sulīgi un piesātināti.

Visaptverošā klātbūtne
Gandrīz katru gadu gleznotāja eksponē jaunākos darbus galerijā «Daugava», kurā pirms trim gadiem notika mākslas albuma «Biruta Delle» atvēršanas svētki. Teksta autore ir galerijas «Daugava» dibinātāja un vadītāja mākslas zinātniece Anda Treija. Albumā ir reproducētas 200 gleznas. Šo grāmatu un Birutas Delles pašas uzrakstīto autobiogrāfiju «Mans ceļš» var aplūkot un izlasīt izstādē Bauskas muzejā. Skaudri, tieši un atklāti māksliniece stāsta par savas dzīves svarīgākajiem cilvēkiem, gleznošanu, izstādēm. Atsevišķā nodaļā ir apkopotas Birutas filozofiski poētiskās sentences. Lakoniskā dzejas formā viņa pauž eksistenciālas pārdomas par pasauli, Dievu, izjūtas, ko parasti ir grūti izteikt vārdos.

Biruta Delle runā ļoti maz. Vienīgā tēma, par ko viņa ilgi varētu sarunāties ar jebkuru ieinteresētu cilvēku, ir gleznošana – krāsas, faktūras, atspīdumi, ēnas. «Reiz, ejot pa ielu, pa kuru biju gājusi jau simtiem reižu, piepeši apstājos un ieraudzīju mājas stūri un koku. Biju pārsteigta… Līdz šim biju skatījusies pavirši, nevērīgi. Tagad sapratu, ka skaists ir nevis kaut kas atsevišķs, bet gan viss, kas ir dzīvs! Dievs ir dzīvs! Cilvēki uz ielas kļuva it kā pazīstami, domās es viņus sveicināju...» visaptverošo klātbūtnes izjūtu raksturo māksliniece.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Gleznotāja pavēl rokai iegūt brīvību

Kategorijas