Florbola saknes dīgst Bauskā

2016. gada 2. decembris 00:00

116

Nedēļas nogalē startēs pasaules čempionāts florbolā ar divu baušķenieku līdzdalību – izlases treneris ir Normunds Grunckis, savukārt komandā spēlē Rolands Kovaļevskis. Visā pasaulē florbols kļūst populārāks, un ar bumbiņas dzenāšanu sporta zālē aizraujas arvien vairāk cilvēku. Par to, kad, kas un kā florbolu sāka spēlēt Bauskā, stāsta Normunds Grunckis, kurš 1993. gadā bija viens no pirmajiem, kurš rokās turēja florbola nūju.

Kādas bija jūsu sportista gaitas pirms pievēršanās florbolam?
– Spēlēju rajona basketbola komandā «Muzejs». Nosaukums tāds, jo vairāki spēlētāji tolaik strādāja Bauskas muzejā, tai skaitā pašreizējais novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks, arī Arnis Rauda, Kaspars Spalvainis un Jānis Brēmeris. Spēlēt basketbola komandā mani uzaicināja Uģis Rauda un Aldis Rauda. Es savukārt pasaucu Ingu Panteļejevu, Raimondu Gausiņu un Intu Zenteli. Basketbola komandas veidotājs bija Uldis Līnis. Viņš tajā laikā vadīja komandu, organizēja treniņus un spēles. Uldis sarunāja draudzības mačus ar basketbolistiem no Rīgas. Pēc tiem kopīgi atpūtāmies pirtiņā.

Kā baušķenieki sāka spēlēt florbolu?
– Vienā no basketbola treniņiem pie mums atbrauca Ulda brālēns Jānis Ķivkulis un Andris Dzenis no Rīgas. Jānis uz treniņu ieradās ar 15 florbola nūjām un paziņoja, ka basketbola vietā šodien spēlēsim «šito te». Vēlāk «šito te» pārdēvējām par zāles hokeju. Zviedrijā florbolu sauca par inabendiju, Somijā – salebendiju. Tikai vēlāk Starptautiskā florbola federācija vienojās par «floorball» jeb «grīdas bumbu».

Ar sportu saistīti cilvēki smej, ka florbols Bauskā ir, pateicoties tieši sarunām, kas raisījās pirtiņā. Vai tas tiesa?
– Tā varētu teikt (smejas.) Pēc pirmajām florbola spēlēm atpūtāmies pirtiņā. Jānis strādāja Latvijas Jaunatnes progresīvajā savienībā. Viņš tur veidoja dažādus sadraudzības projektus ar ārzemju sporta iestādēm. Tieši viņš pastāstīja, ka Zviedrijā florbols ir ļoti populārs un nūjas ieguvis, pateicoties draudzībai ar skandināviem. Visu vakaru spriedām un runājām tikai par florbolu.

Labi, nūjas jums bija, bet borti un vārti?
– Bortu vietā mēs izmantojām vingrošanas solus. Pirmajā treniņā nebija vārtu. Tikai skrējām un dzenājām bumbiņu. Vēlāk vārtus mums uzmetināja, bet tīklu sadabūjām pie zvejniekiem Rojā. Vārtsargi vilka hokeja ķiveres vai plastmasas sejas maskas.

«Mēmeles» sporta zālē bija ventilācijas šahtas, ja bumbiņa tur iekrita, to nevarēja dabūt laukā. Traģēdija bija tad, kad pēdējā veselā bumbiņa atrada ceļu uz rensteli, tādēļ treniņam bija jābeidzas. Sākumā pat noteikumus īsti nezinājām. Vienojāmies, ka pa nūjām sist nevar, nevis tāpēc, ka nedrīkstētu, bet tādēļ, ka nūjas bija ļoti trauslas un varēja salūst. Emocionālākais brīdis treniņos bija tieši tad, kad kādam salūza nūja, jo gluži vienkārši citu nebija iespējams nopirkt. Ja instruments saplīsa, par florbolu uz kādu laiku varēja aizmirst.

Kā tikāt pie inventāra?
– Veidojās sakari. Viss notika ar pazīšanos, un nūjas mums veda no Skandināvijas, jo Latvijā tās nopirkt nevarēja. Kad braucām uz turnīru Čehijā, pirkām inventāru vairumā, lai ir, ar ko spēlēt. Latvijā florbola nūjas varēja iegādāties no 1998. gada.

Florbols tikko bija parādījies Latvijā, kad jau notika pirmais valsts čempionāts.

– Jā, florbols attīstījās ļoti strauji. Pirmais Latvijas čempionāts notika 1993. gadā sabraukumu veidā. Toreiz Bauskas komanda izcīnīja savu pirmo un līdz šim vienīgo medaļu – bijām trešie. Mūsu komandas vārtus sargāja slavenā hokejista Artūra Irbes brālis Arvīds Irbe. Pirmo trīs čempionātu uzvarētāji bija cēsnieki, jo viņiem puse komandas bija hokejisti. Ziema beidzās, iedeva džekiem florbola nūjas, un viņi sāka spēlēt. Arī Ķekava dominēja florbolā, pateicoties Jaunatnes hokeja skolai, kuras audzēkņi spēlēja florbolu.

Kā Bauskas komanda attīstījās pēc pirmā čempionāta?
– Pēc 1993. gada čempionāta komandai pievienojās Guntars Grandovskis, Gints Vecelis, Normans Ievenieks, Aivars Duklavs un Agris Grandovskis. Mūsu florbolistu pulks kļuva kuplāks ar katru gadu. 1995. gadā komandā spēlēja Raivo Gruzda, Igors Beļekovs, Pēteris Maziks, Normunds Abeļūns, Genādijs Kutra un citi Bauskas aktīvie sportisti.

Sākot ar 1995. gadu, sākām braukt uz Čehijas turnīru «Czech Open», kurā vēl aizvien spēlējam arī pēc 25 gadiem, tikai kā veterāni. Toreiz pētījām, skatījāmies un brīnījāmies, kā spēlē somi, zviedri un čehi. Arī tā bija sava veida pilnveidošanās. 1995. gadā Bauskas komandu sāka vadīt rokasbumbas treneris Pēteris Līcis. Pateicoties Normana tētim Aivaram Ieveniekam, Bauskas komandai izveidojās sadarbība ar «Bauskas klēts» saimnieku Rolandu Vinogradovu. Kad vīri vienojās par sadarbību, Rolands jokojot teica, ka komandu atbalstīs desmit gadus. Viņš savu vārdu turēja.

Pirmie florbolisti Bauskā bija basketbolisti, treneris – handbolists. Nebija grūti izprast florbolu?
– Florbolu mācījāmies, to spēlējot, piedalījāmies turnīros. Patiesībā visas komandu sporta spēles pēc būtības ir līdzīgas. Basketbolā, rokasbumbā, hokejā un futbolā jāmēģina kāds priekšmets trāpīt pretinieku vārtos vai grozā vairāk reižu nekā pretspēlētāji. Mums visiem bija izpratne par sporta spēlēm. Paralēli turpinājām spēlēt gan basketbolu, gan futbolu novada čempionātos, vēlāk veterānu sacensībās.

Jūs esat viens no tiem, kuri dibināja Latvijas Florbola savienību. Kā tas notika?
– Strauji attīstoties florbolam, līdz mums atnāca ziņa, ka Bauskā jādibina florbola klubs. Patiesībā trīs mēnešus pēc pirmajiem treniņiem mēs dibinājām florbola klubu «LJPS Bauska», lai varētu izveidot Latvijas Florbola savienību, kuras radīšanai bija nepieciešamas trīs biedrības. Viena no tām bija Latvijas Jaunatnes progresīvā savienība jeb LJPS, otra «LJPS Rīga» un mēs. Trīs biedrības dibināja Latvijas Florbola savienību. Pirmajā savienības valdē tikām ievēlēti es un Uldis Līnis. Valdē strādāju līdz 2004. gadam, kad kļuvu par izlases galveno treneri.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Florbola saknes dīgst Bauskā

Kategorijas