Baltijas jūra sākas mūsu namos un laukos

2016. gada 30. novembris 00:00

2092

Baltijas jūra sākas mūsu namos un laukos

Lai samazinātu Baltijas jūras piesārņojumu, Somijas zinātnieki sākuši projektu «NutrInflow» ar mērķi noskaidrot, kā efektīvāk pārveidot meliorācijas sistēmas, lai barības vielas no laukiem nenoplūstu uz jūru.

Projektā piedalās arī Zemgales reģiona zemnieki un zinātnieki. Trīs gadu periodā notiks dažādi pasākumi – trīs pilotprojekti ar zinātnisku datu uzskaiti Somijā, Zviedrijā un Latvijā, kā arī dažādu inovāciju un citu ideju apkopošana. Paredzēti trīs lieli semināri, no kuriem pirmais notika 23. un 24. novembrī Bauskas pilī.

25 lieki centimetri
Meliorācijai Latvijā ir vairāk nekā 300 gadu sena vēsture, akcentēja Zemkopības ministrijas Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītājs Valdis Pētersons. Jau 17. gadsimta vidū izrakts kanāls, kas savienoja Kaņiera ezeru ar jūru, lai novadītu lieko ūdeni. Visaktīvāk meliorācijas sistēmas iekārtoja 60. – 80. gados, kad Latvija bija inkorporēta PSRS.

«Kopumā Latvijā ir ūdens notekas 120 tūkstošu kilometru garumā, 950 tūkstošu kilometru garumā izveidotas drenu sistēmas. Tomēr šai sistēmai vajadzīga inventarizācija, lai saprastu, cik daudz no tās reāli strādā,» informēja V. Pētersons.

«Latvijā nokrišņi pārsniedz iztvaikošanu par 250 milimetriem, un 90 procenti no lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir pārmitra,» skaidroja Maira Dzelzkalēja-Burmistre, biedrības «Zemnieku saeima» valdes priekšsēdētāja vietniece. Tas nozīmē, ka 25 centimetrus biezs ūdens slānis ir lieks, un tas ir jānovada.

Tomēr pagājis laiks, un meliorācijas sistēmas ir novecojušas, daudzas nestrādā. To atjaunošanai pieejams Eiropas Savienības fondu finansējums, taču naudas var nepietikt. Turklāt ar veco sistēmu iztīrīšanu un atjaunošanu nepietiek – nepieciešama jaunas meliorācijas ierīkošana.

Barības vielas aizplūst
Jaunas meliorācijas ierīkošanai iemesli ir divi – pašreizējā noteces procesā augsne zaudē daudz barības vielu, kas zemniekiem ir svarīgas, un ar tām pārpildītā Baltijas jūra pamazām aizaug.

«Zemnieki bieži saka: «Kur esam mēs, kur – jūra? Labi, ja reizi gadā aizbraucam apskatīties.» Tomēr arī tad, ja Baltijas jūru neredzam, mūsu darbības ikdienā to ietekmē. Jūras krastos dzīvo apmēram 90 miljoni iedzīvotāju. Galvenais piesārņojuma avots ir slāpeklis un fosfors. Tās nav indes – tās ir barības vielas, kas nokļūst jūrā mežsaimniecības, zivsaimniecības, lauksaimniecības darbības rezultātā, kā arī no rūpnieciskajiem un sadzīves notekūdeņiem,» problēmu raksturoja M. Dzelzkalēja-Burmistre.

Zviedrijā lauksaimniekus par meliorācijas pārbūves nepieciešamību informē kopš 2001. gada. Zviedrijas Zemnieku federācijā (ZZF) strādā speciāli konsultanti, un ir reģioni, kur 70 procentu zemnieku jau pabeiguši sistēmu pārbūvi. ZZF agronome Āsa Volgasta-Broberga uzskata, ka barības vielu noplūdi izdevies samazināt par 20 – 30 procentiem.

«Mums ir jāsaudzē vidējās un lielās upes. Tomēr, pievēršot lielāko uzmanību Lielupei un Iecavai, reizēm mazo upīšu kvalitāti upurē. Jāapzinās, ka vispirms svarīgi saglabāt ūdens kvalitāti mazajās upēs un grāvjos, veidojot mitrājus, sedimentācijas jeb nostādināšanas dīķus, akmeņu krāvumus, lai barības vielas uzreiz neaizskalotu prom,» vērtē vides aizsardzības speciālists baušķenieks Valērijs Gabrāns. Par šādu buferzonu izveides nepieciešamību «Bauskas Dzīve» jau iepriekš rakstījusi Vides pielikumā «Atbildīgs dzīvesveids».

Ziemāji un buferzonas
Ir ceļi, kā apstādināt barības vielu noplūšanu, pirms tās nokļūst meliorācijā. Viens no tiem – atvēlēt maksimālu apjomu apstrādājamās zemes ziemas kultūrām. M. Dzelzkalēja-Burmistre informēja, ka aptuveni 43 procenti barības vielu aiztek prom tieši ziemas periodā no tukšiem laukiem, kur augu veģetācija nenotiek, tāpēc slāpekli un fosforu gluži vienkārši izskalo. Tāpēc svarīgi sēt ziemas kultūras, kas barības vielas vairāk notur.

Zviedrijā un Somijā kā vienu no risinājumiem saskata buferzonu starp meliorācijas grāvjiem un laukiem. Ā. Volgasta-Broberga informēja, ka Zviedrijā buferzona pagaidām noteikta sešus metrus plata un nākotnē runā par 20 metru platumu ar kokiem un krūmiem. Ir arīdzan likumprojekts, kurš paredz, ka 2,5 procenti lauksaimniecības platības būs jāatvēl mākslīgajiem mitrājiem un sedimentācijas dīķiem. Latvijā savulaik bija ierosinājums noteikt vismaz divus metrus platu buferzonu, bet šo priekšlikumu valdība nepieņēma.

Daba un ražošana
Seminārā apsprieda, kā savienot vides aizsardzību ar efektīvu lauksaimniecību. «Zviedrijā katru dienu slēdz vienu piensaimniecību. Dzīvotspēja uzņēmumiem ir maza, bet situācija ar ūdens kvalitāti arī nav laba. Valdība vēlas jaunus nosacījumus, dabai draudzīgākus, bet lauksaimnieki nav īpaši priecīgi par to,» atklāja Ā. Volgasta-Broberga. Viņa uzskata, ka visus jaunos vides noteikumus tomēr nepieņems.
Somijas Dienvidaustrumu reģiona ekonomiskās izaugsmes, transporta un vides centra ūdensteces apsaimniekotājs Visa Nītiniemi raksturoja situāciju savā valstī: «Lielākā daļa zemnieku pauž labu attieksmi pret dabas aizsardzību un dara vajadzīgo, lai videi kaitētu mazāk. Tomēr reģionā zemkopība nav ienesīga. Prognoze – lopkopības saimniecību skaits saruks, daudzi zemnieki atteiksies no mājlopu turēšanas, bet atlikušās saimniecības kļūs lielākas.»

M. Dzelzkalēja-Burmistre uzsver – Latvijā pagaidām nav pētījumu, kas pierādītu videi draudzīgas meliorācijas sistēmas efektivitāti, bet likumdošanā tās normas jau ir pieņemtas. ««NutrInflow» un citi projekti varētu dot atbildi uz jautājumu, vai šie elementi darbojas,» uzskata Zemnieku saeimas pārstāve.

Dabiskais pret mākslīgo
Seminārā apsprieda pāreju no mākslīgajiem minerālmēsliem uz dabisko kūts mēslojumu. Ā. Volgasta-Broberga uzsvēra, ka Zviedrija gandrīz pilnībā pārgājusi no minerālmēsliem uz dabisko fosfora mēslojumu. Tomēr precīzas atbildes par to, kā tas ietekmē barības vielu noplūdi, pagaidām nav. V. Nītiniemi atklāja, ka Somijā ir ļoti stingras prasības dabiskā mēslojuma iestrādāšanai augsnē – tas jāizplata pavasarī, bet ne ziemā, ne arī tad, kad meliorācijas sistēmas ir pilnas ar ūdeni.

Latvijas pārstāvji seminārā pauda viedokli, ka dabiskais mēslojums rada sarežģījumus ar vides piesārņojumu. «Zviedrijā pie lielākām lietavām upes izskatās kā kafija ar pienu,» stāsta Jelgavas novada īpašuma pārvaldes meliorācijas inspektors Ingars Rozītis. «Ar minerālmēsliem mēs nepieciešamo devu varam ļoti precīzi dozēt, turklāt dot to pareizajā laikā. Ar dabisko mēslojumu tā nesanāks – daudz barības vielu aizplūst,» klāstīja Maira Dzelzkalēja-Burmistre.

UZZIŅAI

Projekts «NutrInflow»
Projektu «Praktiski pasākumi vienotā meliorācijas sistēmu apsaimniekošanā ar mērķi samazināt biogēno elementu ieplūdi Baltijas jūrā» jeb «NutrInflow» no 2015. gada septembra līdz 2019. gada februārim īsteno Centrālā Baltijas jūras reģiona programmā 2014. – 2020. gadam.

Projekta kopējais budžets ir 1,78 miljoni eiro, no tiem 85% ir programmas līdzfinansējums.

Formula 90/10/1
Projekta uzdevums ir pārbaudīt, vai ir patiesa vides sargu aplēstā piesārņojuma formula, proti, 90% piesārņojuma sagādā 10% procenti lauksaimniecības zemju vienā procentā no gada laika perioda.

Dati apstiprina – vissliktākā ūdens kvalitāte Latvijā ir Lielupē, kuras baseinā koncentrējas ražīgākie lauki. Mērījumi ar speciālu iekārtu, kas uzskaita meliorācijas sistēmu caurplūdi un piesārņojumu, liecina, ka šogad vislielākā ūdens plūsma bija oktobra beigās un novembra sākumā, turklāt slikti attīrīta.

Zviedrijas Inovāciju darbnīcas pārstāvja Ūla Pēra-Andersa mērķis ir piesaistīt zinātniekus jaunu vides risinājumu un mērierīču izstrādei, kas palīdzētu efektīvāk iegūt datus par piesārņojuma apjomu un tā izmaiņām: «Jānoskaidro, vai pieņēmums atbilst patiesībai, jāfiksē riska teritorijas, problemātiskās vietas un laika robežas. Jāpievērš uzmanība risinājumiem, kas visvairāk var palīdzēt.»

VIEDOKĻI

Ari Kultanens, projekta vadošā partnera «ProAgria Southern Finland» projektu vadītājs:
«Projekta mērķis ir pārbaudīt, kā notiek barības vielu noplūšana Baltijas jūrā. Jāizpēta visa notikumu ķēde – no augsnes, lauka, nosusināšanas sistēmām līdz ūdenstilpnēm. Tāpēc šo tēmu aplūkosim arī no lauksaimnieku perspektīvas – kā apvienot labu lauksaimniecības praksi ar vides aizsardzību. Ir iespējami pozitīvi kompromisi, un mēs varam audzēt lauksaimniecības kultūras tā, lai tas būtu draudzīgi videi.»

Valdis Veips, Zemgales plānošanas reģiona izpilddirektors:
«Somijas pārstāvji uzaicināja mūs iesaistīties projektā kā partnerus. Apzināmies, ka Lielupes baseins ir ļoti svarīgs, tāpēc piedalāmies. Latvijā organizējam semināru, esam sameklējuši vietējos partnerus – zemniekus, pētniekus, pašvaldības.»

Lasi Uotila, «ProAgria Southern Finland» viceprezidents:
«Cenšamies saskatīt vides aizsardzības aspektus visā, ko darām. Tajā pašā laikā viens no svarīgākajiem aspektiem ir saglabāt lauku ražību, kas nozīmē daudzu jomu rūpīgu un kopēju plānošanu. Galvenais, lai klienti gūtu lielāko iespējamo labumu konkrētā situācijā, un šis projekts ir viens no veidiem, kā mēs paši cenšamies gūt lielāko labumu no visa, ko veicam.»

Mirusī sestdaļa
Lielākā daļa Baltijas jūras piesārņojuma nāk no lauksaimniecības, satiksmes, rūpniecības, sadzīves notekūdeņiem un kuģošanas. Ūdenī nonāk aptuveni miljons tonnu slāpekļa un 35 000 tonnu fosfora.

Baltijas jūrā ir astoņas reizes vairāk fosfora nekā pirms 100 gadiem. 2000. gadā ap 660 000 tonnu slāpekļa un 28 000 tonnu fosfora jūrā nonāca no upēm.

Piesārņojuma sekas ir eitrofikācija. Tās redzamākā ietekme ir ikgadējā zilaļģu ziedēšana. Aļģes patērē ūdenī esošo skābekli, tāpēc tā sāk pietrūkt ūdens dzīvniekiem, tajā skaitā zivīm.

Dažās sezonās vairāk nekā sestā daļa Baltijas jūras ir mirusi. Tie ir apgabali, kuros skābekļa bada rezultātā vairs nav dzīvības.

Informācija un foto no pdf.lv.

Videi draudzīga meliorācija
Latvijas Melioratoru biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece Ilze Bergmane iepazīstināja ar videi draudzīgiem meliorācijas sistēmu elementiem, uzsverot, ka Ministru kabineta noteikumos aprakstīts, kādām šīm būvēm jābūt.

Videi draudzīgu meliorācijas sistēmu efektivitāti raksturoja Latvijas Dabas fonda pārstāvis Andrejs Briedis un Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Ainis Lagzdiņš, uzsverot, ka veiksmīgākie ir kompleksi risinājumi.

Sedimentācijas baseins – ūdenstilpe, kuru daļēji nosprosto, lai ūdenī esošās vielas paspēj nosēsties un uzreiz neaizplūst prom. Notekgrāvis Jaunjelgavā pēc pārbūves novada lieko ūdeni no zivju audzēšanas dīķiem, un sedimentācijas dīķis uzkrāj daļu barības vielu. Par dīķa efektivitāti liecina fakts, ka saimnieki katru gadu no tā izsmeļ apmēram 70 tonnas dūņu, kas veidojas no aizplūdušajām barības vielām. Dūņas izmanto lauku mēslošanai.

Divpakāpju meliorācijas grāvji. To uzdevums ir samazināt ūdens straumes plūsmas ātrumu lielu lietavu gadījumā, apgrūtinot barības vielu aizplūšanu. Tas prasa lielas zemes platības, tāpēc zemnieki to izmanto nelabprāt. Konkrētu datu, kas pierādītu efektivitāti, pagaidām nav.

Akmeņu krāvumi. Izpēte Auces novadā rāda, ka ūdens plūsmu efektīvi bremzē ne visi krāvumi, bet tie, kuri izveidoti pareizi. Labākajos objektos barības vielu noplūde samazinājās par trešdaļu, pamatā – par 10 – 25 procentiem.

Meandrēšana – ūdens gultnes līkumainības veidošana. To var darīt reizē ar grāvju pārbūvi; ūdens gultnē atstāj lielākus akmeņus. Jaunjelgavas notekgrāvja projektā ar šo risinājumu analīzes lejpus akmeņiem rādīja daļēju ūdens attīrīšanos un skābekļa satura pieaugšanu, palielinājās arī bioloģiskā daudzveidība.

Kontrolētā drenāža. Der vietās ar mazu noteces slīpumu, saglabājot ūdeni sistēmā, lai augi izmantotu tajā esošās barības vielas. Efektivitāte pagaidām nav pierādīta.

Mākslīgie mitrāji. Vairāki dati liek domāt, ka šī sistēma ir efektīvākā barības vielu noplūdes mazināšanai – līdz pat 80%. Taču tā palielina citu piesārņojumu, tāpēc visefektīvāk strādā vairāku sistēmas elementu kopums.

Avots: pētījums «Latvijas upju ūdens kvalitāte».

+ 3

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Baltijas jūra sākas mūsu namos un laukos

Kategorijas