Novadnieki brīvības cīņās

Agnija Ruhocka, Bauskas muzeja speciāliste

2016. gada 11. novembris 00:00

626

Patriotisko nedēļu ievada Lāčplēša diena. Mēs atceramies 1919. gada 11. novembri, kad Bermontiādes laikā Latvijas Bruņotie spēki ar sabiedroto atbalstu pēc gandrīz mēnesi ilgušām cīņām Pārdaugavā sakāva Pāvela Bermonta-Avalova komandēto un Rīdigera fon der Golca atbalstīto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, atbrīvojot Rīgu.

Šajā laikā mēs pieminam gan latviešu strēlniekus, kuri vēl tikai dzīvoja ar domām par neatkarīgu Latviju, gan Latvijas brīvības cīņu (1918 – 1920) dalībniekus, kuri sīvi cīnījās jau zem sarkanbaltsarkanā karoga, lai atbrīvotu Latvijas teritoriju no Padomju Krievijas, vācu Dzelzs divīzijas un Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas karaspēka.

Atcerēsimies arī mazāk zināmus mūsu valsts aizstāvjus, tāpēc šis raksts veltīts mūsu novadniekiem, kuriem bijusi nozīmīga loma gan tikko iegūtās Latvijas neatkarības nosargāšanā, gan turpmāk Latvijas armijā. Tas ir pulkvedis Kārlis Berķis, ievērojamā ģenerāļa Krišjāņa Berķa brālis, kā arī Lāčplēša kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, pulkvedis Rūdolfs Ceplītis un viņa vecākie brāļi Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris pulkvedis Jānis Ceplītis un pulkvežleitnants Eduards Ceplītis, kuri apliecinājuši sevi Latvijas armijas rindās. Visi trīs brāļi nāca pasaulē Ceraukstes pagasta «Lielkaktiņos» lauksaimnieku Jēkaba un Mariannas Ceplīšu ģimenē.

Kārlis Berķis
Lāčplēša kara ordeņa un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris pulkvedis Kārlis Berķis, ievērojamā ģenerāļa Krišjāņa Berķa brālis, piedzima 1883. gada 4. janvārī Ceraukstes pagastā, sīkzemnieku Jāņa un Grietas Berķu septiņu bērnu ģimenē. Mācījās Bauskas pilsētas skolā. Savas militārās gaitas sācis 1902. gadā, iestājoties Kazaņas junkuru skolā. 1905. gadā Kārli Berķi paaugstināja par apakšpraporščiku, un viņš tika iedalīts 153. Baku kājnieku pulkā. Līdz Pirmajam pasaules karam sasniedzis štābkapteiņa pakāpi, bet 1914. gada oktobrī pārcelts uz 239. Konstantinopoles kājnieku pulku par rotas komandieri.

K. Berķis 1916. gada janvārī kā rotas komandieris pārgāja uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulku. 21. un 22. jūnijā pie Katrīnmuižas spēcīgā ienaidnieka ugunī K. Berķis ieņēma vāciešu pozīcijas, sagūstīja divus virsniekus un 40 kareivjus, ieguva daudzas trofejas, tā sekmēdams uzvaru visā kaujā. 1917. gadā viņš pievienojās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam, taču drīz vien 1917. gada 31. jūlijā iecelts par 440. Buguruslanas kājnieku pulka komandieri, bet 18. oktobrī par 438. Ohtas kājnieku pulka komandieri. 1917. gada nogalē K. Berķis no armijas aizgāja un turpināja dzīvot Smoļenskas un Kalugas guberņās, nodarbojās ar zemkopību.

Atelpa bija īsa, jo 1919. gadā K. Berķis tika mobilizēts Sarkanajā armijā, taču tā paša gada 22. augustā K. Berķis pievienojās Baltajai kustībai un pārgāja uz Antona Deņikina armiju. K. Berķis tika ieskaitīts Kijevas virsnieku bataljonā. 1920. gada februārī veselības stāvokļa dēļ K. Berķis tika atvaļināts, bet jau oktobrī iestājās A.Deņikina pēcteča ģenerāļa Vrangeļa armijā. 1921. gada janvārī K. Berķis atgriezās Latvijā un iestājās Latvijas armijā, kļūstot par bataljona komandieri 8. Daugavpils kājnieku pulkā.

1923. g. iecelts par Bauskas apriņķa priekšnieku un 13. Bauskas aizsargu pulka komandieri, taču 1929. gadā devās prom uz Franciju, kur bijis strādnieks un arī studējis. Pēc atgriešanās Latvijā 20. gs. 30. gadu otrajā pusē, K. Berķis bija Rīgas pilsētas Diskonta bankas direktors un valdes loceklis. Pēc PSRS spēku ienākšanas Latvijā 1940. gadā K.Berķim izdevās noslēpties un izvairīties no represijām un 1944. gadā emigrēt uz Vāciju, kur pēc kara miris, iespējams, 1946. gadā.

Rūdolfs Ceplītis
Ceplīšu jaunākais brālis Rūdolfs dzimis 1895. gada 16. aprīlī. Izglītību ieguvis Bauskas pilsētas skolā un tehniskajos kursos Rīgā. Karavīra gaitas sāka 1915. gada 9. jūnijā, kad tika iesaukts cariskās Krievijas armijā, Preobraženskas gvardes pulka rezerves bataljonā. 1916. gadā beidza Oranienbaumas praporščiku skolu, pēc kuras tika paaugstināts pirmā virsnieka dienesta pakāpē. Pārvietots uz 91. Daugavpils kājnieku pulku. Tā sastāvā R. Ceplītis piedalījās kaujās Karpatos, pie Bržezaniem R. Ceplītis tika smagi ievainots. 1917. gada maijā pēc izveseļošanās pārnāca dienēt uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku.

Frontei sabrūkot, R. Ceplītis krita vācu gūstā, no kura atgriezās 1918. gada nogalē. 1919. gada 19. aprīlī viņš brīvprātīgi iestājās jaunizveidotajā Latvijas armijā – sākumā 1. Jelgavas brīvprātīgo rotā, kas vēlāk ietilpa 3. atsevišķajā bataljonā, un 3. Jelgavas kājnieku pulkā, kurā komandēja rotu un no jūnija piedalījās kaujās pret lieliniekiem Latgales frontē.

Bermontiādes laikā 1919. gada 6. oktobrī tika pārvietots uz 6. Rīgas kājnieku pulku, R. Ceplīti iecēla par rotas komandieri. 1919. gadā, naktī uz 4. novembri, kaujā par Rīgu niknā cīņā aizstāvēja stratēģiski svarīgas augstienes pie Dammes muižas, ar savu rīcību palīdzēdams mūsējiem noturēt Dammes–Anniņmuižas–Zolitūdes pozīcijas. 18. novembrī, kad vācieši pārrāva fronti pie Iecavas upes, R. Ceplītis veda savu rotu pretuzbrukumā, atsita ienaidnieku vecajās pozīcijās, tā dodams iespēju citām mūsu daļām sakārtoties un glābdams frontes stāvokli.

Par kaujās parādīto varonību 1920. gada 27. jūnijā R. Ceplīti paaugstināja par pulkvedi-leitnantu, par nopelniem piešķirta arī jaunsaimniecība Īslīces pagastā. Pēc brīvības cīņu beigām bija 6. Rīgas kājnieku pulka bataljona komandieris, no 1920. gada decembra pulka saimniecības daļas priekšnieks. Paralēli turpināja arī izglītoties – 1923. gadā beidza vecāko virsnieku kursus un 1931. gadā bataljonu komandieru kursus. 1934. gada 1. februārī R. Ceplīti iecēla par pulka štāba priekšnieku, bet 16. septembrī viņu pārvietoja līdzšinējā amatā uz 8. Daugavpils kājnieku pulku tā komandiera palīga amatā. 1930. gadu beigās tika paaugstināts par pulkvedi, bija 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieris (1937 – 1940), Rēzeknes garnizona priekšnieks.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Rūdolfu Ceplīti atcēla no amata, 1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā apcietināja un deportēja uz Maskavu, 1941. gada 16. oktobrī Komunarkas masu kapos čeka viņam izpildīja nāvessodu nošaujot.

Jānis Ceplītis
Vecākais brālis Jānis Ceplītis dzimis 1881. gada 28. februārī. Arī Jānis mācījās Bauskas pilsētas skolā, pēc tam izglītojās ģimnāzijā. 1902. gadā kā brīvprātīgais iestājās Krievijas impērijas armijas 180. kājnieku pulkā, bet 1903. gadā kopā ar vēl vienu mūsu novadnieku Krišjāni Berķi sāka mācības Viļņas junkuru skolā, pēc kuras beigšanas 1906. gadā dienēja 2. grenadieru pulkā kā podporučiks, 1909. gadā kā poručiks, 1913. gadā kā štābkapteinis. Turpināja izglītoties Pēterpils Kara akadēmijas Topogrāfijas nodaļā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, bija akadēmijā mācījies tikai vienu gadu un tā piedzīvojis tā saukto kara laika izlaidumu.

Kā rotas komandieris J. Ceplītis piedalījās kaujās, tika ievainots un kontuzēts. No 1915. gada marta bija virsnieks Dienvidrietumu frontes štābā, 1916. gadā paaugstināts par kapteini, bet 1917. gadā par apakšpulkvedi. 1917. gada decembrī kā militārais eksperts piedalījās Brestļitovskas miera sarunās. 1918. gadā bija Baltās kustības virsnieks Ukrainas hetmaņa Pavlo Skoropadska armijas štābā. No 1918. gada decembra līdz 1919. gada septembrim bija Ukrainas Tautas Republikas armijas štāba Operatīvās daļas priekšnieks.

J. Ceplītis Latvijā atgriezās 1920. gada vasarā, kad jau darbība frontē bija izbeigta, atskaitot sīkus izlūku gājienus, jo ar Krieviju jau bija noslēgts pamiers. Īsu laiku J. Ceplītis bija Virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas priekšnieka vietas izpildītājs un armijas sakaru priekšnieks, no 1920. gada 9. februāra pulkvežleitnants Latvijas armijas Virspavēlnieka štābā. 1920. gada 17. septembrī viņu iecēla par Kara skolas priekšnieku, uzdodot sagatavot šo mācību iestādi pēc miera laika programmas. 1923. gada 13. maijā J. Ceplīti paaugstināja par pulkvedi un Jātnieku pulka komandieri. No 1931. gada viņš bija armijas sakaru priekšnieks. 1935. gadā atvaļinājās maksimālā vecuma dēļ un dzīvoja gan Rīgā, gan savās lauku mājās. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur miris 1956. gada 3. oktobrī Freiburgā.

Eduards Ceplītis
Vidējais brālis Eduards Ceplītis dzimis 1892. gada 10. decembrī. Mācījās Pamūšas pamatskolā, pēc tam Tehniskajā skolā Kostromā Krievijā. No 1919. gada 19. aprīļa piedalījās Latvijas brīvības cīņās Cēsu rotas sastāvā, bet vēlāk tika ieskaitīts Ventspils kājnieku pulkā un Artilērijas pārvaldē.

Brīvās Latvijas laikā bija Armijas sporta kluba priekšsēdētājs, Latvijas Basketbola savienības prezidents un Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis. 30. gadu nogalē ieņēma Galvenās artilērijas noliktavas saimniecības priekšnieka amatu. Pēc Latvijas okupācijas Eduards Ceplītis 1940. gada 25. jūnijā nošāvās.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Novadnieki brīvības cīņās

Kategorijas