Zaļās salas auglīgajā lietū

2016. gada 23. septembris 00:00

263

Ceļosim! Īriem pēc čakla darba nāk atpūta un miers.

Iecavniece Irma Bosko vairāk nekā mēnesi pavadījusi Īrijā, kurp sākumā māsīcu brauca apciemot uz pāris nedēļām. Jaunietei tur tik ļoti iepatikās, ka viņa pagarināja ceļojumu, lai izbaudītu zaļās salas skaistumu un rosību, mieru un prieku.

Ūdens visur
«Īrija tik tiešām ir skaista un zaļa, mierīga un ūdeņiem bagāta,» stāsta Irma. «Vienu no skaistākajām apskatītajām vietām nodēvēju par Alises Brīnumzemi – tur zāle bija tik koša un pūkaina kā cukurvate, vējš tik spēcīgs un tīrs, viss likās bezrūpīgs un viegls.» Tā bija Lūpheda Klēras grāfistē.

Atlantijas okeāna krastā Irmu pārsteidza vēsums, ko plus 27 grādos atnesa jūras vējš: «Staigāju pa krastmalu džemperī, kur citi bija peldkostīmos, jo man bija auksti. Sapratu, kā jūtas dienvidnieki, par kuriem Latvijā brīnāmies, kāpēc viņi tinas segās.»

«Bija iespēja doties zvejot – viena no ekstrēmākajām nodarbēm, pēc manām domām. Rāpties ar mugursomām un makšķerēm pa nogāzi lejā, lai tiktu tuvāk okeānam, bija kaut kas vienreizējs. Grūtāk bija tikt atpakaļ uz mašīnu ar nozvejoto lomu. To visu padarīja sarežģītāku īslaicīgās stiprās lietusgāzes. Šī ir zeme, kur lietus ir ikdiena, kā citiem rīta kafija,» smaidot stāsta Irma.

Britu salu iemītnieki lietusgāzes dēvē par «showers» jeb «dušu», un tādas tās ir arī Īrijā – negaidot uznāk, nogāž «baltu», un atkal spīd saule. Irma iemācījusies, ka vislabāk pret to līdz kapuce, jo ar lietussargu vairāk cīnījusies, lai to noturētu virs galvas stiprajā vējā.

Prot priecāties
«Ja citur lietus nomāc, īri to padara saulainu. Iepazinu dažādu tautību cilvēkus, kas dzīvo tur vairākus gadus. Cilvēki ir miermīlīgi, nesteidzas. Īri nav skrejošo cilvēku tauta. Rīgā pārvietojamies kā «Formulas» sacīkšu trasē, bet tur steigu nemana, kaut arī pa šaurajiem un līkumainajiem ceļiem, kas savulaik veidojušies pēc govju maršruta, vedot tās ganībās, vietējie ar automašīnām brauc ļoti ātri. Autovadītāji cits pret citu ir laipni, palaiž pretī braucošo, apstājoties ceļa malā,» raksturo latviete.

Šenonas pilsētas centrā pastaigā sastapušas ielu muzikantus, kas tur esot īsti mākslinieki. «Bija tik patīkama atmosfēra un noskaņojums, ka izlēmām uzlaist danci,» stāsta Irma, «apkārtējie uz brīdi pārtrauca savas gaitas, sāka aplaudēt un smaidīja mums. Priekšnesumus uz ielām cilvēki izbauda kā sengaidītu koncertu, prot priecāties. Īri strādā daudz, bet prot atvēlēt laiku arī ģimenei un vakarā atpūšas mājās vai krodziņā.»

Viduslaiku piegarša
Šanona pēc izmēra esot līdzīga Iecavai, taču tur ir liels tirdzniecības centrs, daudz izklaides vietu, laukumu un telpu, kur var nodarboties ar sportu. Ārpus pilsētām ir ļoti rosīga lauksaimniecība. Kaut arī urbanizācija ir diezgan liela, tā nav «apēdusi» vēsturisko skatu, vērtē iecavniece.

«Visapkārt ir zaļa zāle, zemi un augstāki zaļi dzīvžogi vai akmens žogi kā nelieli nocietinājumi. Krāsaini ziedi atdzīvina skatu. Ir senatnīgas muižas un mūsdienās celtas vienkāršas mājas, ap visām skaisti dārzi. Iespaids kā 21. gadsimta zaļajā salā ar viduslaiku piegaršu.

Irmas māsīca Īrijā ir pieradusi, atpakaļ uz Latviju braukt neplānojot. «Man tur ļoti iepatikās, nākamgad došos uz Īriju praksē,» atklāj iecavniece, kura Rīgas Tehniskajā koledžā studē telemātiku un loģistiku.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zaļās salas auglīgajā lietū

Kategorijas