Ēka glabā vēstures vēsmas

2016. gada 21. septembris 00:00

Vecumnieku novada Valles pagasta «Mūrzemnieki» celti 1936. gadā. Kopš 1978. gada tur dzīvo valliete Biruta Vinovska. Nams ir sens, bet piemērots dzīvošanai, kaut sākumā tam nebija pat jumta.

Salabo pašu rokām
No kurienes cēlies un kāpēc tāds nosaukums, Biruta nezina. «Kad no Daugavpils pārcēlos uz Valli un ienācu šajās mājās, te nebija nevienas mūra celtnes. Gribēju mainīt nosaukumu pret «Brīviņi», bet nepaguvu. Pagasta lietvede bija ļoti čakla un visus pirkšanas dokumentus sakārtoja ar nosaukumu «Mūrzemnieki»,» stāsta saimniece.

Kad pirms 38 gadiem valliete māju nopirka par divarpus tūkstošiem rubļu, tā bija pussagruvusi, izgāztām sienām un bez jumta. Lēni un pacietīgi Biruta kopā ar ģimeni ēku saremontēja dzīvošanai piemērotu. «Kopā ar bērniem likām ķieģelīti pie ķieģelīša, sitām naglu pie nagliņas, līdz «Mūrzemnieki» bija gatavi. Nekā diža šeit nav, bet dzīvot var. Vismaz pašiem savs,» stāsta saimniece.

Visu dara dēls Aigars
Atmodas laikā ģimene pamatīgi atspērusies. Iegādāti lopi, celtas saimniecības ēkas. Dzīvojuši labi. Tehnikas un lopiņu turēšanai «Mūrzemnieku» teritorija kļuva par klētiņu, šķūni un divām saimniecības ēkām bagātāka. Biruta atceras, ka sākumā pagalmā bija viena būdiņa, bet tik «vārga», ka cūka tai izgāzusi visas sienas.

Pagalmā izraktā aka kalpo par galveno dzeramā ūdens avotu. Birutas dēla Aigara prasmīgajām rokām celtā duša slienas pie šķūnīša. «Gribējām būvēt kanalizāciju, bet allaž atdūrāmies pret nepietiekamām finansēm,» teic saimniece.

Biruta pārvietojas ratiņkrēslā. Viņas darbarokas ir dēls Aigars. «Viņš dara visu – iekopj pagalmu, taisa ēst un ravē pat manas puķu dobes. Es tik pa logu viņam rādu, kur vēl nezāles palikušas,» ar smaidu sejā teic Biruta.

Mukt no Valles negrasās
Valliete ārpasauli redz tik, cik ļauj istabas logs. Staigāt viņa nevar. «Mani ārā izstumj tad, kad sabrauc ciemiņi. Tas gan notiek samērā reti,» domīgi noteic Biruta. Dzīve nav viegla, bet viņa daudz nesūdzas. «Jumts virs galvas man ir, paēdusi esmu, nevienam parādā neesmu. Tā dzīvojam. Labi, ka ir ģimene, kas palīdz man ar visu tikt galā,» priecājas Biruta.

Mainot sarunas tēmu, saimniece sāk stāstīt par plašo pagalmu. Tur vienā stūrī slienas milzīgi koki, kas aiztur putekļus no ceļa, bet citā vietā izrakts dīķis. Plašo teritoriju sargā trīs suņi, kas pret svešiem ļaudīm nav pārāk laipni, un, arī «Bauskas Dzīvei» ierodoties «Mūrzemiekos», nākas uzklausīt skaļas sargu rejas. Pagalmā skraida divas pīles. Tās Biruta pati nereti pabaro, pa istabas logu izmetot baltmaizes šķēlīti.

Par dzīvi Vallē saimniece nesūdzas. «Valliete esmu gandrīz visu mūžu. Nekur citur nemaz negribu dzīvot. Meita piedāvāja pārcelties uz Tērveti pie viņas, bet atteicu. Būtu ļoti grūti pamest mājas un Valli,» sarunas beigās noteic Biruta.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ēka glabā vēstures vēsmas

Kategorijas